Nesen Padures muižā noritēja beidzamie darbi topošās daudzsēriju filmas «Pansija pilī» filmēšanā. «Tā būs vēsturiska komēdija – lielisks stāsts par Latviju neilgi pirms Ulmaņa apvērsuma, proti, 1932. un 1933. gadu,» jauno filmu īsi raksturo filmas producents un filmu studijas «Mistrus Media» direktors Gints Grūbe. «Tās piecdesmit filmēšanas dienas tiešām pagāja ļoti raiti, jo esam pieraduši – ja strādā, tad strādā! Tagad sāksies montāžas darbi, un pirmizrādi plānojam nākamā gada janvārī,» viņš piebilst.
«Ideja par to, ka jātop šādai filmai, man un manai dzīvesbiedrenei Inese Bokai-Grūbei radās jau pirms krietna laika. Sākotnēji bija versija, ka tā varētu būt spēlfilma, taču, domājot par Anšlava Eglīša romānu «Pansija pilī» un to, kādi šodien ir filmu skatīšanās paradumi, pamazām sapratām - tam jābūt seriālam,» sazvanīts vienā no beidzamajām filmēšanas dienām, sarunā ar »Vakara Ziņām« saka Gints Grūbe. «Visus Anšlava Eglīša romānā aprakstītos notikumus esam pārveidojuši tā, lai tie ietilptu vienā vasarā, kad Eglīšu ģimene no valsts saņem muižu Inciemā un izdomā tajā iekārtot pansiju.» Gints arī atgādina faktu, ka pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, agrārās reformas laikā, Eglīšu ģimene patiešām saņēma šo muižu no valsts un viņiem līdz pat 1940. gadam piederēja gan muižas ēkas, gan lielas zemes platības. «Es pats strādāju pie dokumentālās sērijas, kurā tiek pētīts, kas ir un kas nav palicis no Eglīšu īpašumiem Inciemā un par galveno varoņu prototipiem. Zināms, ka Anšlava Eglīša jaunākais brālis Vidvuds šo īpašumu 90. gadu sākumā ir pārdevis, un tagad tur saimnieko citi cilvēki, kuri pamazām atjauno pa ēkai. Arī pati muižas ēka ir saglabājusies, tikai diemžēl kolhozu laikos tikusi apšūta ar silikāta ķieģeļiem, bet iekšpusē tajā vēl var ieraudzīt kaut kādas seno laiku paliekas…» Tāpēc filmas uzņemšanai tikusi izvēlēta Padures muiža, kura atrodas dažus kilometrus no Kuldīgas. «Mums svarīga bija arī muižas apkārtne, un, tā kā kolhoza laiki Inciemā vidi ir diezgan izmainījuši, lai varētu rekonstruēt 30. gadu vidi, meklējām vietu, kura apmēram atbilstu tai sajūtai, kuru Eglītis savā romānā iedevis. Padurē ir lieliski sajūtama tā vecuma nolaistība un vienlaikus - arī romantiskā garša un estētika.» Producents atzīst, ka atrast filmēšanai piemērotu vietu nav bijis vienkārši: liela daļa muižu ir vai nu sabrukušas, vai pārbūvētas, vai arī blakus tām kolhozu laikos sabūvētas tam laikam nepieciešamās ēkas. «Tāpēc Padures muiža bija piemērots fons, un arī iekšējā vide netraucēja, bet palīdzēja. Turklāt muižas īpašnieks tiešām bija ļoti pretimnākošs!»
Sarunā Gints atgādina, ka pašam Anšlavam pēcnācēju nebija, taču dzīva ir gan Vidvuda Eglīša dzīvesbiedre, gan vairāki Veronikas Janelsiņas (Anšlava Eglīša dzīvesbiedres - red.) radinieki, kuri dzīvo Latvijā, «tā ka ir liecinieki, kuri joprojām par tiem laikiem var pastāstīt. Ir pieejami arī plaši arhīvi, jo Anšlava brālis Vidvuds bija saglabājis unikālus materiālus no tiem laikiem, kurus varēs pētīt daudzas nākamās paaudzes - gan rokrakstus Rakstniecības un mūzikas muzejā, gan tā laika dienasgrāmatas Turaidas muzejā, gan citus materiālus». Pie filmas scenārija, pētot materiālus, strādājuši gan scenārija autori Tabita Sīmane un Ivo Briedis, gan sēriju režisori Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs un Marta Elīna Martinsone. «Šo darbu Anšlavs Eglītis rakstīja 60. gados, dzīvojot Losandželosā, un tas vairāk ir kā atmiņu romāns. Protams, tā nav ne luga, ne arī filmas scenārijs, tāpēc, lai to dramaturģiju ietvertu septiņās sērijās, izpēte bija jāpaplašina. Savukārt Inciema muižas parka teritorijā iekārtota lieliska izstāde, kurā var iepazīties gan ar visām Anšlava Eglīša grāmatām, gan Eglīšu ģimenes fotogrāfijām, tā ka tādā veidā Eglīšu dzimtu tur var satikt un iepazīt ikviens interesents.»
Taujāts, vai «Mistrus Media» savās filmās («Melānijas hronika», «Janvāris», «Emīlija, Latvijas preses karaliene» u.c.) apzināti pievēršas Latvijas vēstures tēmai, Gints Grūbe teic, ka savulaik viņa studijā tiešām tas aizsācies ar Viestura Kairiša filmu «Melānijas hronika». «Pēc tam mums pamazām izkristalizējās doma, ka, atšķirībā no mūsdienām, tieši 20. gadsimta vēsturē ir meklējami un ieraugāmi vairāki lielie stāsti. To mēs redzam arī literatūrā. Otrs aspekts - ka seriāls paģēr šādu lielu stāstu, kurā ir daudz varoņu un kurā aktieriem ir iespēja izpausties nelielās, bet spilgtās epizodēs.» Viņš arī neslēpj gandarījumu, ka, filmējot «Pansiju pilī», bijusi iespēja strādāt kopā ar tiešām izciliem aktieriem: Ģirtu Jakovļevu, Olgu Dreģi, Juri Strengu, Daci Eversu, Lāsmu Kugrēnu, Vili Daudziņu, Gundaru Āboliņu, Kasparu Znotiņu, Rihardu Zeļezņevu u.c. «Viņi atveidoja gan Eglīšu dzimtu, gan viņu draugus - gleznotājus Hildu Vīku, Konrādu Ubānu, Voldemāru Toni, rakstnieku Edvartu Virzu u.c., gan vecos muižas iemītniekus. Un pavisam noteikti mūsu aktieru ansamblis, es teiktu, kaut kādā ziņā bija pat unikāls! Turklāt romāns sniedza lielisku iespēju vienā filmā savienot mūsdienu Latvijas aktiermeistarības paraugu.» Producents arī neslēpj, ka jaunās filmas žanrs - komēdija - bijis visai grūts. «Mēs esam pieraduši veidot vēsturiskas drāmas - par Žani Lipki, Mariju Leiko, Melāniju Vanagu… Arī «Emīlija» savā ziņā bija vēstures drāma. Savukārt «Pansija pilī» vairāk būs vēsturiska komēdija. Tagad tikai atliek filmu samontēt un gaidīt tās pirmizrādi.»
