Jaunumus šī sezona ir atnesusi arī populārajam aktierim Mārtiņam Meieram – viņš ir piepulcējies Dailes teātra kolektīvam. «Man priekšā jau te bija vairāki bijušie valmierieši – Mārtiņš Upenieks un Imants Strads. Un tā gluži nav, ka esmu jau pavisam prom no Valmieras, man tur vēl jānospēlē sezonas jauniestudējuma – Raiņa lugas «Jāzeps un viņa brāļi» pirmizrādē, kas paredzēta oktobrī. Pabeigšu arī iesāktos iestudējumus un savas «ejošās» izrādes. Pagaidām nevienā Dailes teātra jauniestudējumā darbu neesmu sācis, šī man bija tikai pirmā darbadiena, tāpēc par darbiem labāk nerunāsim. Labākais variants jau būtu tā smuki «iešūties» Dailē, bet kā tas būs praktiski, vēl redzēsim,» sazvanīts pēc sezonas atklāšanas pasākuma, saka Mārtiņš.
Uz jautājumu, kas viņam licis izšķirties par labu pārnākšanai uz Rīgu, aktieris atzīst: «Zini, kā ir ar tām izvēlēm - tās uznāk kā tādas žagas. Nekādas teatrālas intrigas manai pārnākšanai uz Daili aizmugurē nav, un nav arī nekā tāda, kas beidzamajā laikā tiek definēts kā «pārpirktie aktieri». Šī izvēle pārcelties uz Rīgu ir manis paša ceļš, jo aktieri dažreiz domā arī kaut ko bez naudas. Tas tiešām ir manis paša lēmums, un par Valmieru negribu teikt nevienu sliktu vārdu, jo dzīve iet savus līkumus. Un to, vai un kādi šie līkumi ir bijuši, tu vari saprast tikai atskatoties. Piemēram, vecumdienās rakstot memuārus... Protams, Evita [Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena] ar Dailes teātra direktori gluži viens otru uz dueli neizsauca… Mēs jau neviens nevienam nepiederam, un aktieri var domāt par sevi. Man patīk, ka ir iespējamas kādas pārmaiņas, piemēram, Guna Zariņa Rīgas Krievu teātrī spēlēja izrādē «Mēdeja» un Nacionālajā teātrī izrādē «Uguns un nakts» bija Spīdola. Man patīk, ka gaiss bišķiņ maisās. Bet mēs tiešām ar Evitu esam visu izrunājuši, izraudājušies viens otram uz pleca - gluži kā tādi Aleksis un Elīna. Dzīve notiek, ne vienmēr viss ir spoži un sprogaini, un ne vienmēr visi staigā, sadevušies rokās. Viss ir ļoti cilvēcīgi.»
Aktieris atzīst, ka, saņemot piedāvājumu pārcelties uz Dailes teātri, to apdomājis krietnu brīdi, jo, «tēlaini izsakoties, tas jau nav nekāds sienāža lēciens. Protams, ka es domāju, jo tas saistīts ar dažādām praktiskām lietām, arī ar jautājumiem sev pašam par turpmāko ceļu. Jo kafijas biezumos nevar izzīlēt, kā un kas būs. Mierīgi un savā nodabā «izpīpēju», kas un kā. Ja dzīve piedāvā, tad dzīve piedāvā, un tāpat visas izvēles apsvērt nevari, jo vienmēr jau ir tūkstoš variantu. Tad jau redzēsim. Savukārt kas attiecas uz braukāšanu starp Rīgu, Valmieru, viesizrādēm, pasākumiem un filmēšanām - pie tā jau esmu pieradis. Kā smejoties saka mani kolēģi, aktiera dzīve vairs nepaiet bufetē, bet uz riteņiem: visu laiku ir jābraukā un jākustas». Atgriežoties pie sava jaunā darba, Mārtiņš uzsver: «Protams, es zinu, kuros iestudējumos man paredzētas lomas, taču pieturos pie principa - kamēr priekškars nav atvēries, tikmēr labāk paklusēt. Jo tā ir mainīga lieta.»
Patiesībā darbs Rīgā Mārtiņam nav nekas jauns, jo kādu laiku viņš aktiermeistarību un runas mākslu māca arī Kultūras akadēmijas Teātra nodaļas studentiem, kur darbojas kopā gan ar Elmāru Seņkovu, gan Indru Rogu. «Tā nu darbs akadēmijā arī vēl ir visam pa vidu. Zane Daudziņa mani uzaicināja pasniegt skatuves runu, un tā viss aizgāja tālāk pa diedziņu. Šovasar akadēmijā «aktieros» bija iestājeksāmeni, kuros uzņēma piecpadsmit jauniešus un kur arī pavadīju diezgan daudz laika. Arī tas ir jauns pagrieziens manā dzīvē.» Mārtiņš piebilst, ka Kultūras akadēmijā darbojies jau tolaik, kad Indra Roga un Mihails Gruzdovs skoloja Valmieras aktieru kursu, un tagad sadarbība ar Kultūras akadēmiju turpinās. «Akadēmija ir vieta, kur smeļos jaunības enerģiju un tieku pie jaunības seruma,» viņš pasmejas.
Tā kā Mārtiņš ir veidojis gan «Spēlmaņu nakts» iestudējumu, gan savulaik pielicis roku pie «Krodera nakts» ceremonijas un dažādu citu pasākumu tapšanas Valmieras teātrī (un ne tikai), loģisks šķiet jautājums, vai viņš turpinās pievērsties režijai un veidot pasākumiem muzikālo noformējumu. «Jā! Piemēram, nupat veidoju režiju dziesmu svētku atklāšanas koncertam, kas notika pie «Arēnas Rīga». Mani šīs lietas interesē, un, darbojoties šajā sfērā, satieku daudzus jaunus cilvēkus - mūziķus un radošo profesiju pārstāvjus. It kā primārā būtu pamatprofesija, bet kurš tad mūsdienās «sēž» uz vienas profesijas?! Vismaz, kamēr man ir interesanti, es varu darīt dažādas lietas, un pats galvenais - ar kādiem cilvēkiem kopā to daru.»
Savukārt par iespēju iemēģināt roku izrādes iestudēšanā Mārtiņš smej un saka: «Par to mēs varētu parunāt pēc kādiem gadiem. Ja jau būs kaut kas «savārīts», jūs par to uzzināsiet. Zinu par saviem kolēģiem aktieriem, kuri Kultūras akadēmijā ir izstudējuši režisoros, taču šī profesija prasa daudz spēka. Protams, par to esmu kādreiz domājis. Bet ar to kovidu un karu Ukrainā tagad dzīve ir tā sagriezusies, ka plāni uz galda ir tikai nākamajai dienai. Taču tas nebūtu arī nekas neparasts un šokējošs.»
