«Laikam taču ilgāk par nedēļu nekad neesmu bijis prom no šīs mājas. Mīļākais foto? Iespējams, ka viens no. Un ne jau runa par to, kas redzams, bet gan par to, kas tajā visā ir iekšā,» stāstot par savu mīļāko fotogrāfiju, saka rakstnieks un Radioteātra producents Dzintars Tilaks.
«Pārdaugava. Zemes gabaliņš, uz kura ir divas baltas mājas - viena veca, celta 1926. gadā (bildes stūrī redzama tās daļa), otra tapusi 2009. gadā, kad man apritēja apaļi piecdesmit. Sākotnēji vecajā dzīvoja mana mamma un brālis, vēlāk ar sievu apmetāmies viņiem blakus. Savas sapņu mājas projektu uzzīmēju uz rūtiņu lapas (mērogs: četras rūtiņas = viens metrs), jautāju celtniekiem, vai viss skaidrs, viņi pasmaidīja un atbildēja, ka saprotams viss un šis būs pirmais viņu projekts, kas taps no rūtiņu lapas zīmējuma.
Tā mēs sākām dzīvot Stacijas ielā. Starp citu, šajā ielā esam vienīgie iedzīvotāji, lai gan Stacijas iela varētu pretendēt tikai uz trešās īsākās Rīgas ielas statusu. Pagāja laiks, un, kad mans brālītis un mamma jau bija miruši, mājā palikām mēs ar sievu. Sākās karš Ukrainā, liktenim labpatikās mūs savest kopā ar kādu kara bēgļu ģimeni, un nu savā Stacijas ielā esam daudzi, jo pie mums apmetās māte, meita un divas mazmeitas no Harkivas. Nesen pievienojās ar meiteņu tētis, kuram veselības dēļ tika atļauts izbraukt no Ukrainas. Liels pulciņš, ar ko kopā svētkus svinēt, dārzā strādāt vai vienkārši kopā pasēdēt pie kafijas un apspriest notiekošo.
Es šo vietu saucu par Rīgas laukiem, jo reizēm liekas pat neticami, ka esam tikai pāris kilometru attālumā no centra… Bez mums šeit dzīvo arī ežu ģimene, regulāri atgriežas lauku baloži, ūbeles un vistu vanags no elektrības staba gala nopēta dārzu.
No manām divdesmit grāmatām astoņpadsmit ir tapušas šeit, mājas mansardā ar skatu uz dārzu. Arī radio raidījumi bieži vien ir tapuši šeit. Tā ir mana vieta, kur atgriezties, manas mīļās mājas. Ik gaidu gaidām pavasari, kad ne tikai dārzs, bet arī paši uzplaukstam. Šī bilde ir tapusi pirms gadiem četriem kārtējā pavasarī, arī tagad ir tāds pats pavasaris, taču šis ir vēl piepildīts ar cerību, ka karš beigsies ar uzvaru.»
