Kaut arī kristietības nozīme mūsdienu sabiedrībā, ja salīdzina ar laika periodu pirms simt un vairāk gadiem, ļoti samazinājusies, arī šodien sastopami cilvēki, kam piederība vienai vai otrai konfesijai ir svarīga. Runa nav vienīgi par vecām kundzēm; uz baznīcu dodas ļaudis brieduma gados, kā arī jaunieši. Tiesa, šīm vecumgrupām piederošu cilvēku ir mazākums.
Latvijas Televīzijas 1. kanāls ik nedēļu piedāvā raidījumu «Lielās patiesības», kuru vada Ilmārs Latkovskis un kas veltīts galvenokārt kristietības jautājumiem. Tajā regulāri piedalās dažādu kristīgo konfesiju garīdznieki. 5. februāra pārraidē bija intervija ar teologu Kasparu Simanoviču saistībā ar elli un izredzēm tajā nokļūt. Garīdznieks pauda (citēts precīzi): «Es ienāku baznīcā, es pēkšņi atstāju kaut kādu sava veselā saprāta daļu ārpusē, un te es esmu gatavs domāt un ticēt tā un tā, un tā. Lai gan tad, kad izeju ārā no baznīcas, es saprotu: «Nē, nē, nē - nu tas tā nav. Nu, beidziet!»»
Cik daudz ir patiesi ticīgu cilvēku? Tādu, kuru dzīvē Dievam ir galvenā nozīme? Jā, Dievam, nevis pašlabuma gūšanai. Ja var ticēt Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2021. gadā mūsu valstī reģistrēto draudžu skaits kopā bija 1111. No tām evaņģēliski luterisko - 287, Romas katoļu - 268, pareizticīgo - 133. Informācija par 2022. gadu vēl nav pieejama.
Ikvienam cilvēkam ir dota iespēja dzīvot garīgo un laicīgo dzīvi. Tie it kā ir divi ceļi, kas vietumis krustojas, piemēram, kad rodas nepieciešamība kristīt bērnu, laulāties vai arī lūgt garīdznieku izvadīt piederīgo pēdējā gaitā. Mūsu valstī abas šīs dzīves ir nošķirtas, uz to norāda arī teologa Simanoviča sacītais, ka, ienākot baznīcā, es savas ikdienas gaitas un, piedodiet, arī kādu saprāta daļu atstāju ārpusē, taču, kad no dievnama izeju ārā un atgriežos ikdienas jeb reālajā dzīvē, mazliet arī pārtopu, gluži kā ķirzaka nometot baznīcā uzaudzēto «ādu». Neviens sociologs nespēs precīzi noteikt, cik daudz cilvēku ceļu uz dievnamu mēro, jo patiesi tic Dievam un no visas sirds cenšas sekot baušļiem, un cik ir tādu, kuri baznīcā ierodas citu iemeslu dēļ.
Viens no pastāvošajiem viedokļiem - dievnamu durvis ļoti bieži ver tāda ļaužu grupa, kurai kaut kādā ziņā nav veicies viņu laicīgajā dzīvē. Citiem vārdiem - neveiksminieki. Tieši baznīcās sastopams daudz sieviešu, kurām nav izdevies nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Šeit vismaz ir iespēja sadraudzību laikā nejusties vientuļai, parunāt ar citām bēdu māsām vai brāļiem un, kas zina, varbūt iepazīties ar kādu stiprā dzimuma pārstāvi. No vīriešiem baznīcā sastopams daudz tādu, kuriem iepriekš bijušas nopietnas problēmas ar alkoholu. Nereti tas bijis iemesls arī darba vietas zaudēšanai, ģimenes izjukšanai. Lai apstātos, ir jāpārtrauc dzert. Taču, to pārtraucot, kaut kas ir jāliek vietā. Kāpēc lai tā nebūtu kristietība? Raksta autores personīgajā pieredzē secināts, ka vārdos visskaļākie un vispareizākie «kristieši» ir tieši veči, kam pagātnē bijušas problēmas ar alkoholu un/vai narkotikām.
Ja jau cilvēks labi apzinās, ka, ieejot dievnamā, daļa sava saprāta ir jāatstāj aiz durvīm, «jāatslēdz», lai pēc dievkalpojuma un sadraudzības to atkal «ieslēgtu», kāpēc viņš vispār turp iet? Vai tā nav liekulība? Vai nav tā, ka es demonstrēju sev un citiem, cik ticīgs esmu, kaut patiesībā ik svētdienu uz baznīcu dodos pavisam citu iemeslu dēļ. Ja tas tiešām tā ir, tad kas ir tie iemesli, kādēļ eju?
Iespējams, viena no atbildēm ir, lai satiktos un komunicētu ar citiem. Sadraudzībā pie kafijas tases būs iespēja satikties ar Annu, Jāni, Pēteri un paklačoties. Tas, ko pirms neilga brīža teicis mācītājs no kanceles, lai turpat, baznīcas sienās, arī paliek. Ar laiku pat izveidojas jauka tradīcija - iksvētdienas tusiņš, kas pēc būtības nav peļama lieta. Cilvēks tomēr ir sociāla būtne, viņam nepieciešams gan satikties, gan aprunāties. Un tieši baznīca ir vieta, kas to regulāri piedāvā. Kur citur runāsies? Lielveikalā? Aptiekā? Degvielas uzpildes stacijā? Protams, nē!
Ir vēl kāds aspekts. Katrā lielākā baznīcā ir draudzes padome, kuras darbībā ikviens draudzes loceklis, kurš regulāri maksā fiksēto ziedojumu, aicināts iesaistīties, turklāt var tikt pat ievēlēts. Šī opcija lieti noder cilvēkiem, kuriem ar karjeras veidošanu reālajā dzīvē īsti nav veicies.
Lai izprastu iemeslus, kādēļ mūsdienu cilvēks ik svētdienu dodas uz baznīcu, pajautājām to Rīgas Katoļu ģimnāzijas vecāko klašu skolēniem. Pirms sniegt atbildi, iepazīstinājām viņus ar teologa Kaspara Simanoviča pausto raidījumā «Lielās patiesības».
Nora Balode: «Manuprāt, cilvēki dodas uz baznīcu, lai rakstu mierinājumu. Dievnamos ir sastopami cilvēki, kam nepieciešama ticība, lai viņi justos mīlēti, svarīgi un pieņemti. Liela daļa cilvēku baznīcai pievēršas brīdī, kad noticis kaut kas traumatisks. Cilvēks pats nespēj izsecināt, kāda ir viņa dzīves jēga. Uz baznīcu dodas arī gadījumā, ja pietrūkst atbalsta no apkārtējiem un ir vēlme uz kādu paļauties, tam sekot un uzticēties. Cilvēki vēlas ticēt, ka ar viņiem notiks kas labs, ka saņems atalgojumu, bet grēki tiks attaisnoti.»
Marta Bādere: «Domāju, ka cilvēki iet uz baznīcu, lai papildinātu un stiprinātu savu ticību. Svētdienās vai arī citās dienās dodoties uz baznīcu, cilvēkam nekas netiek atņemts; gluži pretēji - viņš iemācīsies ko jaunu par sevi vai par kristīgo ticību. Un nākot no baznīcas ārā, viņam vēl joprojām piemitīs tās zināšanas un domas, kas bija, pirms vēra dievnama durvis. Ejot prom, viņš pat zinās ko mazliet vairāk. Es vēlētos, lai vairāk cilvēku aizietu uz baznīcu vismaz vienu vienīgu reizi, jo tur viņi varētu uzzināt ko jaunu.»
Anna Romanova: «Cilvēks ir radīts ar vajadzību ticēt kaut kam lielākam par sevi. Tas ir galvenais iemesls jebkurai reliģijai, tajā skaitā kristietībai. Baznīca ir vieta, kur cilvēki jūtas sadzirdēti, lai arī ir grūti noticēt, ka Dievs tevi dzird, lai kurā pasaules malā tu arī būtu.»
Lukass Kančs: «Cilvēki iet uz baznīcu, lai tiktu vaļā no saviem grēkiem. Lai dzirdētu par Dievu. Ļaudis vēlas būt kristīgi un pieņemt Jēzu par savu glābēju, kā arī iemācīties par debesu valstību un slavēt Dievu. Ejot uz dievnamu, ļaudis savas sliktās domas atstāj ārpusē, jo vēlas būt labā noskaņojumā kopā ar Dievu. Daudzi iet uz baznīcu tāpēc, ka viņi tur jūtas brīvi. Ir daži jaunieši, kuri iet uz baznīcu tāpēc, ka viņiem to liek darīt.»
Kārlis Driķis: «Cilvēki dodas uz baznīcu, lai tiktu tuvāk Dievam un Viņu atrastu. Katrā no mums Dievs ir, mēs Viņu jūtam, tikai mums Viņš ir jāsadzird. To var panākt, regulāri apmeklējot baznīcu. Tā ir vieta, kur cilvēks Dievam atrodas vistuvāk un kur saikni ar Viņu var padarīt stiprāku un ciešāku. Pēc Dieva atrašanas cilvēkam būs vieglāk atrast arī pašam sevi.»
Regīna Mūrniece: «Cilvēki ik dienu piedzīvo dažādas likstas, neveiksmes, citiem vārdiem, dažādus pārdzīvojumus. Bieži vien tās nav vienkāršas situācijas, ko atrisināt ātri un bez pūlēm. Vēl grūtāk, ja nav ne spēka, ne padoma, lai to atrisinātu. Šī iemesla dēļ cilvēki meklē patvērumu, padomu, palīdzību baznīcā, jo tur neviens netiek nosodīts. Mūsdienu pasaule ir vērsta uz attīstību, straujumu un dramatismu, taču vienkāršam cilvēkam ir vajadzīgs miers, un viņš to dodas saņemt baznīcā. Tur ir iespējams mierā un klusumā atrast savu pazaudēto «es».
Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir savi mērķi, kāpēc dodas uz dievnamu. Tā var būt atbalsta, palīdzības un risinājumu grūtās situācijās meklēšana vai miera un sevis atgūšana, vai arī apziņa, ka vismaz šeit katrs tiek uzklausīts un pieņemts. Daudzos gadījumos visas rūpes tiek atrisinātas, atgūts miers un vairojas ticība kam augstākam. Gribētos cerēt, ka pēc rūpju nastas nolikšanas vai atstāšanas baznīcā cilvēks neaizmirsīs par to, kas palīdzēja, un nenovērsīsies no Dieva. Vienas atbildes, kāpēc ejam uz baznīcu, nav. Katram ir savi nodomi un lūgumi.»
Jeļizaveta Demčanova: «Pirmkārt, baznīca ir cilvēki. Tie esam mēs. Kāpēc es eju uz baznīcu? Es vēlos ticēt. Pagaidām vēl īsti nezinu - kam, bet ticu enerģijai, kuru baznīcā var ļoti labi sajust un ko tur droši vien sajūt arī citi.»
Raivis Bērzkalns: «Baznīca sniedz cilvēkiem atklāsmes, standartus un vadlīnijas, kas palīdz dzīvot tā, kā Kristus vēlētos, lai mēs dzīvotu. Pielūgsme kopā ar citiem baro dvēseli. Kopīga dziedāšana un lūgšana, kā arī mācītāja svētrunas klausīšanās sniedz iedrošinājumu, tas ir garīgs «šāviens rokā».»
Emīlija Hincenberga: «Manuprāt, baznīca ir miera vieta, kur apdomāt sava rīcības, lūgt par mieru pasaulē. Vārds «baznīca» man neraisa asociācijas ar kristiešiem un Tēvreizi. Uztveru to kā vietu, kurp aizejot pasaule beidz griezties un sāpes kļūst vieglāk paciešamas. Es pati uz dievnamu bieži neeju, bet nenosodu tos, kuri iet un šajā trakajā, skaļajā un stresa pilnajā pasaulē spēj atrast mieru.»
Sintija Krievāne: «Pasaule nav iedomājama bez baznīcas, kur nu vēl bez ticības un Dieva. Kaut arī mēs, cilvēki, cits no cita atšķiramies, mēs visi esam Dieva bērni. Baznīca ir tā vieta, kas mūs satuvina, vēl vairāk - baznīca ir Tēva mājas. Tur esot, cilvēki aizmirst par rūpēm un mokām. Viņi lūdzas, lai Kungs viņus vada pa savas gribas ceļiem. Baznīcā mīt tikai mīlestība, miers un draudzība. Cilvēki turp iet, jo vēlas dzīvot mierā, kā arī saņemt žēlastību un nokļūt pie Tēva paradīzē.»
