Iesoļojot jaunajā Truša jeb Zaķa gadā, mums ir gan kur godam sagaidīt jauno dzīves cēlienu, gan arī kur rast omulīgu pajumti 2023. gada patrona aizvēnī. Latvijā ir Zaķu un Trušu pilsētas un ciemi, kalni un lejas, ūdeņi un salas – no pašas Rietumkurzemes līdz pat Austrumlatgalei. »Vakara Ziņas« centās sadzīt pēdas, kuras atstājis garausis, krustu šķērsu ļepatojot pa Latvijas ārēm.
Lai arī Ūdens truša gads pēc seno austrumnieku kalendāra sākas tikai 22. janvārī, jau tagad varam sākt posties uz vietām, kas mūsu pašu zemītē veltītas šī dižā dzīvnieka vārda iemūžināšanai. Truša nosaukums Latvijas vietvārdos un topogrāfijā nav izplatīts tik plaši kā viņa vecākā brāļa zaķa apzīmējums (kā nekā trusis taču pieskaitāms zaķu dzimtai), bet tomēr latvieši var lepoties ar truša zīmēm mūsu valsts kartē.
Liksim mierā neskaitāmās trušu pilsētiņas un trušu dārzus, kas pēdējās pāris desmitgadēs par prieku bērniem, tūristiem un truškopjiem saaugušas kā sēnes pēc lietus. Tāpat arī neielūkosimies trušu būros ne truškopju saimniecībās, ne zooloģiskajos dārzos, jo ir daudz eksotiskāki trušu tūrisma galamērķi: to skaitā pat sava īsta, ne trušu, bet cilvēku radīta pilsēta, kurā iekodēts truša vārds!
Jā, jā - Latvijā ir pat sava pilsēta, kuras nosaukumā iekodēts truša vārds. Tiesa gan, to atpazīt var tikai īsti Kurzemes vēstures zinātāji vai ģermānistikas lietpratēji. Šī pilsēta ir viena no Latvijas vecākajām - Aizpute, kura gan šo savu senatnes godu dala vēl arī ar Kuldīgu un Ventspili, jo arī šie miesti 1367. gadā oficiāli kļuva par pilsētām.
Latviešu nacionālās teiksmas un filologi gan tiecas domāt, ka Aizputes vārds radies no kursenieku vārda «Āspūte», kas nozīmē - vieta aiz kāpas, tātad ne vieta, kas ir aizpūsta, bet vieta aiz aizpūstiem smilšu kalniem, konkrētajā gadījumā - aiz Rietumkursas augstienes.
Tomēr laikā, kad Aizpute bija kļuvusi par vienu no galvenajām Kurzemes pilsētām (tā bija arī Piltenes apgabala galvaspilsēta, un Aizputes baznīcu savulaik cēli dēvēja par Kurzemes domu), tajā galvenie noteicēji bija vācbaltieši, kas Aizputes nosaukumu rakstīja un sauca citādi - «Hasenpoth» (vāciski: «hase» - trusis, zaķis; «pfote» - ķepa), tātad par «zaķa kāju». Un tam ir arī savs izskaidrojums: cauri pilsētai tekošā Tebras upe, līkumu līkumus metot, atgādina teju vai cilpojoša truša kājas izliekumu. Šo stāstu jau gadu gadiem zinātkārajiem stāsta gan Kurzemes gidi, gan tūrisma ceļveži.
Zīmīgi, ka 2022. gadā apritēja tieši pusgadsimts, kopš Latvijā ar jaunu sparu uzbangoja stāsts par Aizputi kā «zaķa kājas pilsētu», kas aizēnoja vietvārda saistību ar «aizputinātu vietu». Tieši 1972. gadā latviešiem par vārda «Hasenpoth» vācisko izcelsmi publiski atgādināja novadnieks, rakstnieks Harijs Gāliņš (1931-1983). Tā kā viņa tēvs bija dzelzceļnieks, nākamais rakstnieks savas dzīves pirmos astoņus gadus pavadīja tēva dienesta dzīvoklī Kalvenes stacijā (līnija Saldus-Liepāja) - Aizputei vistuvākajā platsliežu dzelzceļa stacijā, un droši vien tēvs viņu it bieži ņēmis līdzi pajūgā uz apriņķa pilsētu. Līdz ar to mazais Haris ne reizi vien mērojis ceļu garām slavenajam Tebras «zaķa kājas» līkumam, un jau brieduma gados viņš šo vēsturisko stāstu nebija grābis, kā saka, no zila gaisa, bet varbūt tas tik iztēles auglis...
Tā ka leģendai par Aizputi kā «truša kājas» pilsētu ir visnotaļ nesenas saknes (skatīt Liepājas rajona laikraksta «Ļeņina Ceļš» 1980. gada 24. jūlija 3. lappusi vai 1996. gadā izdotās Mirdzas Birznieces grāmatas «Aizpute» 7. lappusi).
Vēl zīmīgas truša zīmes varam meklēt pavisam netālu no Aizputes - aptuveni trīsdesmit kilometru attālajā suitu zemē, Alsungas pusē. Tur ir vairāki Latvijai netipiski «trusiski» vietvārdi: Truša-pors (purvs) Basos, Truš-kāp - ala Gudeniekos un Trušu dīķis Jūrkalnē. Varam tikai minēt, kāpēc suiti tik ļoti godājuši trusi. Iespējams, tā bija viņu katoliskā spītība, kura lika izdzīvot luterāņu zemju ieskautajā geto.
Atšķirībā no luterāņiem, katoļi trusim piedēvē īpaši sakrālu nozīmi. Daudzās senajās svētgleznās trusis kā šķīstības simbols attēlots pie jaunavas Marijas kājām (te nu varam pasmaidīt par mūsdienu jaunatnes stereotipiem par trušu seksuālo nevaldāmību). Viena no visslavenākajām jaunavas Marijas ar trusi pie kājām svētgleznām ir itāļu renesanses meistara Ticiāna Večellio 1530. gadā gleznotā «Madonna ar bērnu un svēto Katrīnu», kas tika gleznota pēc Venēcijas aristokrātu, Gonzago ģimenes pasūtījuma.
Latvijas baznīcās gan nav izdevies ieraudzīt Dievmāti ar trusi vai zaķi pie kājām, bet tas nenozīmē, ka tādu attēlojumu nav. Varbūt to meklējumos tad arī varam veikt sakrālo tūrismu? Un laiks jau ir - vismaz līdz Lieldienām, jo aristokrāti pirms vairākiem gadsimtiem Dievmātes gleznas ar trušiem pasūtīja tieši uz Kristus dzimšanas svētkiem (iespējams, tāpēc arī trusis vai zaķis ir viens no centrālajiem Lieldienu simboliem).
Vēl jau pastāv virkne «Trušu», «Trusīšu», arī «Maztrušu» un «Balttrušu» māju, bet «Zaķus» un to paveidus vispār ne saskaitīt. Latvijas laukos ir ap pārdesmit dažādu «Trušu» māju, bet dažādu variāciju «Zaķu» mājas jau jārēķina daudzos simtos. Garauši pamatīgi saļepatojuši Latviju krustu šķērsu! Trušu vārdu nes pat pāris ceļu - gan Dobeles, gan Dienvidkurzemes novadā. Leišmalē, Bukaišu pagastā, ir pat Trušu kapi.
Trusis īpaši godā celts arī Krāslavas pusē, ja, protams, noģiedam, ka latgaliskajā runā trusis ir «trušelis». Krāslavas novada Skaistas pagastā ir Lejas Trušelu un Trušelisku ciems, bet Kalniešu pagastā Trušeļu ciems, un turpat netālu arī Trušeļu kalns. Cik lielā mērā tas saistīts ar Latgales mežos dzīvojošiem trušeļiem, gan būtu jāskaidro novadpētniekiem.
Vesela «trušu karaliste» ir Latvijas galvaspilsētā. Ne tikai Zaķusala ar Eiropas Savienībā augstāko televīzijas torni 369 metru augstumā, bet arī Vējzaķsala un Zaķu iela Grīziņkalna pusē.
Ir kāda leģenda, kas vēsta, kāpēc visredzamākā (jo no turienes raidīto taču skatās visā pasaulē) Latvijas sala nosaukta zaķim par godu. Teika vēsta, ka reiz Zaķusalā piestājuši plostnieki, lai pārlaistu nakti. No viņu sakurtā ugunskura aizdegusies zāle, un tad degošajā zālē no visām pusēm sākuši lēkāt zaķi. Šo skatu uzskata par cēloni salas nosaukumam, kas vēlāk iemūžināts arī regālijās. 1905. gadā nodibinātās Zaķusalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības karogu taču rotāja pāri ugunskuram lecošs zaķis. Jāuzsver, ka dūšīgo salenieku biedrības nams reiz atradās apmēram tur, kur pašreiz slejas Latvijas Televīzijas ēka.
Zaķu salas ir arī citur Latvijā - Krāslavas novada Ezernieku pagastā, Jēkabpils novada Mežāres pagastā, kā arī Jaunalūksnes pagastā. Savukārt Zaķumuiža, kura šobrīd ir slavena ar savu minerālūdeni, ir ne tikai Rīgas pievārtē - Ropažu pagastā, bet arī Līvānu novada Rudzātu pagastā. Tā ka, uzrakstot uz vēstules vienkārši «Zaķusala» vai «Zaķumuiža», nevarat būt pārliecināts, uz kuru Latvijas galu sūtījums aizceļos. Savukārt, ja uzrakstīsiet «Zaķi», varat būt gandrīz vai pārliecināts, ka tas aizceļos uz Vidzemes jūrmalas pusi. Ciems ar šādu nosaukumu mūsu valstī ir tikai viens - Liepupes pagastā. Tikai nevajag galā rakstīt «ciems», jo Ventspilī taču ir vesels mikrorajons - Zaķciems.
Zaķiem par godu ir nodēvētas ielas 19 Latvijas pilsētās, ne tikai Zaķusalas krastmala Rīgā. Zaķu iela ir ne tikai galvaspilsētā, bet arī Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Mežārē, Aizputē, Durbē, Liepupē, Skultē, Ogrē, Lielvārdē, Baložos, Tukumā, Smiltenē, kā arī Valmieras pilsētā un pagastā.
Ir arī Zaķu pļavas, visievērojamākā no tām atrodas Jelgavas novada Vilces dabas parkā pie pilskalna, kur atradies seno zemgaļu nocietinājums un kura pakājē satek Vilces un Rukūzes upes. Tur izveidots skatu laukums, no kura paveras Zaķu pļava ar tās saimnieku - no koka veidoto garausi zaķi. Par šīs pļavas nosaukuma rašanos vēsta kāda teika: Lieldienu rītā Vilces muižas meitas gājušas uz Vilces upi mutes mazgāt. Nākot no Vilces gravas puses, ieraudzījušas, ka pilna pļava ar zaķiem, un iesaukušās: «Vai, te ir kā īstā zaķu pļavā!» Un tā šai pļavai ir cēlies nosaukums «Zaķu pļava».
