Precīzi. Trāpīgi. Skaudri. Drosmīgi. Nu jau sen nav noslēpums, ka aktieris Ēvalds Valters ar pseidonīmu Ints Baltarājs drūmākajos padomju varas gados sacerēja poēmu «Rusiāde». Vai, to rakstīdams, viņš uzskatīja sevi par dzejnieku? Tas nav svarīgs jautājums. Nozīmīgs ir konteksts un laiks, kurā viņš uzdrošinājās uz papīra uzlikt to, ko daudzi bijās pateikt pat vistuvākajiem.
Nacionālajā enciklopēdijā par Ēvaldu Valteru sacīts, ka viņš rakstīja dzejoļus par dabu, veltījumus savam dēlam Raitam, arī sievietēm. Jau 1930. gados aktieris pievērsās atdzejošanai un šo nodarbošanos turpināja arī vēlāk, tulkojot savu iemīļoto franču klasiķu lugas. Viņš ir tulkojis Žanu Rasinu, Viktoru Igo, ap 20 Žana Batista Moljēra lugu, kā arī vairāk nekā 400 Lafontēna fabulu. Viņš 1984. gadā atļāvās Lafontēna fabulā tulkojot norādīt zebiekstei, ka tā ir okupante, jo ieņēmusi trusīša alu. Fabulā «Runcis, zebiekste un trusītis» zebiekstes mutē ielikts zīmīgs teikums: «Var zeme piederēt kauč kuram okupantam...» Un 1985. gadā no izdevniecībā «Liesma» izdotās grāmatas tas nav izņemts! Cenzori nogulēja...
«Rusiādi» Ēvalds Valters rakstīja no 1945. gada līdz 1955. gadam. «Izpildot autora lūgumu - publicēta brīvajā pasaulē,» rakstīts grāmatas otrajā atkārtotajā izdevumā 1992. gadā. Grāmatizdevēja un žurnāliste Anita Mellupe, strādājot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, «Rusiādi» laida klajā sērijā «Ticība. Cerība. Mīlestība» jau 1990. gadā Latvijā. Tajā laikā tā bija uzdrošināšanās. Tajā attēloti patiesi notikumi padomju Latvijā, arī izsūtīšanas, demonstrēta autora attieksme pret Komunistisko partiju un tās morāli. Viņš runāja par savu sapni - brīvu Latviju. Poēmas nobeigumā Ēvalds Valters ir pārliecināts: «Un beigās: Finita Sovjetija. Finita comedia.» Un tā arī notika, tikai pēc daudzām desmitgadēm.
Poēmu publicēja Latviešu Nacionālais fonds Skandināvijā. Priekšvārdu uzrakstīja Andrejs Eglītis. «Šis ir pirmais okupētās Latvijas mijkrēslī rakstītais manuskripts, kas sasniedzis brīvo pasauli un publicēts,» raksta Eglītis 1956. gada oktobrī. Viņš uzsver, ka zem «Rusiādē» aprakstītajiem drausmu spaidiem visus okupācijas gadus dzīvs un nesalauzts zvēro tautas gars.
Nu ir taču taisnība Ēvaldam Valteram, kurš rakstīja toreiz, gluži kā paredzēdams, kas notiks mūsdienās Krievijā:
Un arī mītiņš vaļā gāja,
Kur runāja kāds demagogs:
- Un jaunu pasauli mēs celsim,
Kur valdīs taisnība un darbs,
No pleciem slogu mēs jums velsim,
Kas bijis darbaļaudīm skarbs. -
Vai romānu pat sacerēja,
Kas brīvību dos cilvēcei,
Bet maskā bija zvēra seja,
Par cilvēktiesībām tā smej.
Un vēlreiz - Ēvalds Valters:
Te cilvēks ir valsts īpašums.
Tam jāpaklausa partijai -
Šai šķirai visu valdošai.
Par kultūru daudz krievi stāsta,
Ka mazām tautām palīdzot.
Lai bušmeņiem šīs tenkas klāsta!
Ko tāds var Baltu tautām dot,
Kas pats bij skrandās ienākot?
Kā paši viņi audzināti?
Kas mācīts viņu bērniem? Kas?
Tie huligāni daudzināti
Un uzvedas kā salašņas.
Māra Zālīte 1990. gadā sarunājās ar Ēvaldu Valteru, intervija publicēta otrajā atkārtotajā izdevumā. Viņš atceras, ka bija nolēmis palikt uz mūžīgiem laikiem inkognito. Bet tad pa televizoru dzirdējis, ka tiek stāstīts par «Rusiādi» un Intu Baltarāju. Līdz tam viņš nezināja, kas noticis ar šo poēmu, ko bija atdevis svešam cilvēkam, lai aizgādā uz Zviedriju. 1955. gadā Valters uzkāpis uz Zviedrijas kara flotes kuģa (cilvēkiem bijis ļauts kuģus apskatīt), piegājis klāt kādam virsniekam, kurš runājis franču valodā, un palūdzis aizvest kādu sūtījumu savam draugam. Adrese bija nez kādā veidā iegūta, lai gan sarakstīties nedrīkstēja, un sūtījums nonāca pie adresāta.
Interesi par literatūru un tulkošanu rosinājis viņa skolotājs Jansons Kuldīgā. Skolotājs esot sacījis, ka latvju dainas ietverot ētiku, prātniecību, tā esot tautas dvēsele. Un skolaspuikam Ēvaldam tas likās vēl skaistāk un svarīgāk par Bībeli, ko māte lasīja. «Tas ir mans pamats literatūrā,» rezumēja Valters. «Tautasdziesmas mani visu mūžu iespaidojušas. No tām esmu mācījies, kas ir trīs svarīgākās lietas latvietim - daiļums, ētika un darbs.»
Viņš atcerējās arī divas tikšanās ar Raini. Vienā no tādām reizēm abi esot pusi nakts sarunājušies. «Es nebiju domājis, ka viņš tik daudz zina par jogu. Par vēdām, par Rigvēdu,» aktieris intervijā atzinās Mārai Zālītei.
Ne velti Ēvalds Valters tika izvēlēts par Trešās atmodas simbolu, viņš atklāja Latvijas Tautas frontes I kongresu 1988. gada 8. oktobrī un kopā ar rakstnieku Albertu Belu uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī 1988. gada 11. novembrī.
Un vēl viņš ar savu burvīgo humoru nosmējis: «Tosauli es nepavisam nebīstos. Dīvaini tik tas ir, ka tie draugi paliek arvien vecāki.»
