Aizputes Tūrisma centrā skatāma aizraujoša dažādu leļļu un citu rotaļlietu pastāvīgā ekspozīcija, kuras lielu daļu veido nu jau mūžībā aizgājušās aizputnieces Valdas Jēriņas kolekcionētās un sapostās lelles. Tūrisma centra vadītāja Signe Pucena atzīst, ka izstāde ir pieprasīta – to aplūkot nāk gan jaunākā paaudze, gan pieaugušie. Bērnības izjūtas taču nav zudušas!
«Valdu Jēriņu, Aizputes Tautas teātra bijušo primadonnu, vietējie iedzīvotāji vēl atceras ļoti labi. Arī kā cilvēku, kurš kolekcionējis lelles. Valda Jēriņa bija dzimusi 1938. gadā, bet aizsaulē aizgāja 2008. gadā. Viņa dzīvoja nelielā dzīvoklī, kur uzņēma viesus, stāstot par savām lellēm. Tie bija deviņdesmitie gadi, kad šeit, Atmodas ielā 16, divas telpas tika atvēlētas viņas kolekcijai. Lelles bija saliktas uz maziem plauktiņiem, Valda pati vadīja ekskursijas. Leļļu darinātāja savulaik daudz strādāja arī ar bērniem, braucot uz vietējām skolām un uzvedot ludziņas. Visos avotos tiek minēts, ka 1973. gada dziesmu svētki viņai bijis iedvesmas avots, jo Valda izveidoja lelli latviešu tautas tērpā un toreiz sāka pievērsties leļļu kolekcionēšanai,» stāsta Signe.
Šajā izstādē nosacīti ir trīs leļļu grupas. Viena - tautas tērpos, cita - skolēnu formās, un vēl ir tērpi, kurus autore speciāli veidojusi, iedvesmojoties no dažādām teātru izrādēm. Tie ir ļoti krāšņi un kruzuļaini. «Kad pārcēlām šo kolekciju uz Tūrisma informācijas centra telpām, lielai daļai leļļu bija paskaidrojums, ka tie ir kādas konkrētas izrādes tēli. Šai kolekcijai mēs atlasījām padomju gadu leļļu modeļus, jo izstādes ideja bija eksponēt padomju laikā ražotās lelles, redzot, cik ir interesantu un vērtīgu padomju laika eksemplāru. Tās lelles, kuras attiecas uz pēcpadomju gadiem vai veidotas kā replikas senām lellēm, ko tagad ražo kolekcionāriem, mēs nogādājām kolekcijā netālajam Apriķu muzejam. Tāpēc var teikt, ka kolekcija šobrīd ir sadalīta divās daļās.» Bet izstādē redzamas arī, piemēram, kāršu dāmas, pat «Mis Aizpute».
«Valdas Jēriņas krājumā bija ap septiņiem simtiem leļļu, bet mēs atlasījām ap piecsimt, kuras bija izstādāmas un rādāmas. Vienmēr jādomā, kā visu pasniegt. Esam vērsuši uzmanību arī uz padomju laikā Latvijā ražotām un ļoti populārām lellēm Baibu, Mārīti, Dainu, ko ražoja rūpnīcā «Straume». Dažām no tām saglabājušies oriģinālie tērpi, citām Valda nedaudz kaut ko pielabojusi, bet viņas meita Inguna Kaufelde lellēm veidojusi frizūras. Lelles ir tērptas arī greznos tērpos, kurus darinājusi Valda. Viņa prata gan šūt, gan aust, auda audumus tautas tērpiem uz mazajām stellītēm. Jāņem vērā, ka laiks, protams, dara savu gan materiāliem, gan pašām lellēm, gan tērpiem. Visgrūtāk ir uzturēt leļļu tērpus. Lielu daļu tautas tērpos ģērbto leļļu esam restaurējuši, jo vilnas audums ļoti bojājas - laika zobs ir nesaudzīgs. Tāpēc esam ļoti pateicīgi Santai Šīravai, kura iesaistījās tērpu atjaunošanā. Šo darbu gan sāka viņas mamma, audēja Laima Alundere, kura diemžēl aizgāja mūžībā. Santa lieliski prot aust, šūt un izšūt un nepameta mūs, un darbu pabeidza,» pateicīga ir Signe. Vēl esot restaurējamas gan ļoti daudz leļļu detaļu, gan arī lelles.
«Lelles kādreiz veidoja, tās savelkot ar gumijām, un tagad tās ir izstiepušās un jālabo, bet tās noteikti kādreiz papildinās mūsu kolekciju. Domāju, ka ar laiku te varētu notikt arī meistardarbnīcas interesentiem, kuri, piemēram, vēlētos sašūt lellēm tērpus. Ja ģimenes iesaistītos meistardarbnīcās, mēs dotu lelli, un cilvēki varētu pēc fotogrāfijām atjaunot apģērbu. Iespējams, kādam ir saglabājušies padomju laika audumi, tādējādi varētu veidot jaunus tērpus,» ieceri atklāj Signe.
Kolekcijā var iepazīt vai atcerēties leļļu vēsturi, piemēram, neapgāžamās lelles - te gan to ir samērā maz, bet daudzi šo brīnumu vēl atceras. «Esam apkopojuši rotaļlietas, no kurām daļa ir vietējo iedzīvotāju pienesums, dāvinājums. Tas ir labs papildinājums šai kolekcijai. Piemēram, vienā plauktā skatāmas Dobeles mīkstās mantiņas. Man par lielu pārsteigumu ārzemju viesi no Polijas tās pazīst: «Šīs ir arī mūsu bērnības mantiņas!» Laiks mainās, tas ļauj citādi paskatīties uz rotaļlietām. Domāju, ka šeit daudzi vidējās un vecākās paaudzes apmeklētāji var atrast savu mantiņu - vai nu lelli, vai lācīti, kurš sēž stūrī un gaida savu rotaļu biedru,» noteic Signe. Ekspozīcijā skatāmas arī tās lelles, kuras savā laikā izņemtas no aprites, jo izrādījies, ka tās ir kaitīgas bērniem - darinātas no plastmasas, var lūzt un nodarīt kādu kaitējumu.
Ir lelles - padomju laika skolēni, un mazākajiem apmeklētājiem tiek stāstīts par to, ko tagad grūti iedomāties: reiz no 1. līdz 4. klasei visiem bija jātērpjas vienādās skolas formās, katrai vecuma grupai bija savas nozīmītes, tāpat obligāts bija pionieru kaklauts.
Šurp nāk apmeklētāji, kurus interesē padomju stāsts, jo te nav tikai skatāmas lelles, bet ir fotogrāfijas no vietējo iedzīvotāju albumiem, piemēram, par bērnudārza dzīvi. Toreiz nedrīkstēja svinēt Ziemassvētkus, bija tikai Jaungada svinības ar neiztrūkstošo Salaveci un Sniegbaltīti. Māmiņu dienu kādreiz atzīmēja 8. martā, bija arī Ražas svētki, bērnības svētki. Visi šie godi lūkojami senajās fotogrāfijās.
Signe rāda plauktu, uz kura sarindoti lāči, ziloņi un vēl citas radības. Tādas ir senākas rotaļlietas, piemēram, zilonis un lācītis varētu būt pagājušā gadsimta 30. gadu modeļi, tiem ekspozīcijā ierādīta goda vieta. Ir arī grāmatas, spēles no Aizputes bērnudārza - ieskatam, kādas tās reiz bijušas. Bērni var uzspēlēt kādreiz populāro «Cirku» - tas ekspozīcijā novietots kā klasiska, nezūdoša vērtība. Apskatāmas arī senākas puzles, un ir īsta mantu kaste, kurā katrs var parakņāties un atrast kaut ko interesantu.
«Maz gan saglabājušās lelles oriģinālos tērpos, lai gan tiem šobrīd būtu liela vērtība. Tas tāpēc, ka lelles, kuras Valda kolekcionēja, lielākoties citiem vairs nebija vajadzīgas. Viņa glāba tās no došanās uz gružkasti. Ar šīm lellēm Aizpute glabā Valdas Jēriņas piemiņu, bet kolekcija mainās un dzīvo savu dzīvi,» spriež Signe. Izstādi apskatījuši arī viesi no citām valstīm - Lietuvas, Polijas, Vācijas... Poļu ģimene aizrautīgi stāstīja par savām bērnības rotaļlietām - izrādās, tās ir mūsu Dobelē ražotās mīkstās mantiņas. Tās pārdošanā bija 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Modē bija poļu tirgi, un latvieši turp devās pārdot to, kas bija labākais Latvijā, vai arī mainījās ar precēm.
«Lelles noteikti ir bērnības pieredze, caur kuru katrs vairāk vai mazāk ejam cauri. Piemēram, lelle Baiba kādreiz bijusi latvietības simbols, stāvējusi goda vietā. Skatoties uz jauno paaudzi, interesanti vērot, ka viņiem tā it kā patīk, bet tajā pašā laikā viņi ir pieraduši pie mūsdienu lellēm, kuras ir kārnas - Bārbijas tipa. Bērniem pat bieži ir bail no senajām lellēm, jo tām nedaudz dots dzīva cilvēka raksturs. Lelles savulaik darināja un, iespējams, arī tagad lielākoties darina mākslinieki pēc kāda noteikta prototipa. Senākos laikos bagāti ļaudis pasūtīja kādam amatniekam, lai viņš izveido bagātnieku bērna kopiju, lelli kā mazu skulptūriņu,» klāsta Signe. Viņa atceras, kā smējušies, kad atlasīja lelles ar dusmīgām, negantām sejām. Mākslinieki padomju laikos nosūtīti uz kādu rūpnīcu, kas viņiem nav īpaši patikusi, un rezultātā tapušas lelles ar niknu paskatu. «Taču būtībā leļļu māksla ir ļoti interesants un savdabīgs žanrs,» vērtē Signe.
* * * * * * *
Abonē brīvdienu žurnālu "Vakara Ziņas" šeit
