Padomju Savienībā pats augstākais amats bija Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs. Viņa vara bija neierobežota. Laika gaitā šajā amatā atradās dažādi vīri, kuru kolorīto iznešanos un veselam saprātam neaptveramās idejas, kas lielākoties ātrā laikā tika realizētas dzīvē, ļaudis atceras un par tām smejas pat mūsu dienās. Vienīgā nelaime – darbības, kas sekoja, lai murgainās idejas īstenotu, sagādājušas neizsakāmi lielu ļaunumu.
Viens no kolorītākajiem PSRS vadītājiem bija Ņikita Hruščovs (15.04.1894.-11.09.1971.), kura veiksmes stāsts sākās 1953. gada septembrī, tiekot izraudzītam par Padomju Savienības Komunistiskās partijas pirmo sekretāru. Hruščova vārds cilvēku atmiņā palicis viņa savdabīgās izturēšanās, kā arī dažādu kampaņu dēļ. Jau 1954. gada sākumā pilnā sparā ritēja neskarto zemju kampaņa, kad uz Kazahstānu, Sibīriju, Urāliem, Volgas reģionu un Ziemeļkaukāzu sūtīja simtiem tūkstošu jaunu cilvēku, kuru uzdevums bija uzart iepriekš neapstrādātās stepju zemes un tajās sēt graudus. Tādi «sīkumi» kā šo augšņu auglība un attiecīgā reģiona klimatiskie apstākļi netika ņemti vērā. Vispirms tika noteikts, ka līdz 1955. gadam jāapsēj 13 miljoni hektāru, taču 1954. gadā tika pieņemts lēmums līdz 1956. gadam apstrādāt 28 līdz 30 miljonus hektāru. Hruščova mērķis bija iegūt pat 33 miljonus tonnu lielu ražu, kas bija utopija jau pašā sākumā. Dažos gados tiešām tika novākta rekordraža, taču stepes augsnes ātri noplicinājās, kas nozīmēja, ka to apsaimniekošanā nepieciešams ieguldīt prāvus līdzekļus, ko daudz loģiskāk būtu izmantot tradicionālajos lauksaimniecības rajonos. Nākamā problēma, kas radās tik absurdas rīcības dēļ, bija ekoloģijas kataklizmas, piemēram, putekļu vētras, ko izraisīja sausuma periodi.
Latvijas iedzīvotājus šis neprāts skāra tādā veidā, ka «1956. gada 22. jūnijā PSRS Lauksaimniecības ministrija uzdeva Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijai ražas novākšanai uz Kazahiju nosūtīt 1000 jauniešu. LPSR Ministru padome savukārt 1959. gada 21. jūlijā uzdeva Latvijas Darba rezervju pārvaldei nosūtīt uz Kokčetavas apgabalu ražas novākšanai 500 lauksaimniecības mehanizācijas skolu audzēkņu, bet LPSR Lauksaimniecības ministrijai - 180 Lauksaimniecības akadēmijas studentu un 120 lauksaimniecības tehnikumu audzēkņu.» (Avots: Riekstiņš J. Prom uz neskartajām zemēm./ Noziegumi pret cilvēci. Tiešsaiste: http://lpra.vip.lv/celina.htm.) Lai darbarūķus uzmundrinātu, pie viņiem sūtīja dažādu nozaru kultūras darbiniekus: rakstniekus, dzejniekus, skatuves māksliniekus, kuriem vajadzēja uzstāties un uzmundrināt. Kampaņa beidzās ar to, ka PSRS bija spiesta labību iepirkt ārzemēs.
Nākamā Hruščova ideja bija tā sauktā kukurūzas kampaņa, kas ar lielu entuziasmu sākās 1955. gadā un, kā ierasts, sasniedza absurdus apjomus. Taču kļūdas palika iepriekšējās, proti, neviens nerēķinājās ar klimatiskajiem apstākļiem. Galvenais bija par katru cenu apsteigt Amerikas Savienotās Valstis. Faktu, ka kukurūzas audzēšanai PSRS piemērotas ir Karpatu, Kaukāza, daļēji Ukrainas un Vidusāzijas teritorijas, taču ziemeļu reģioni šim mērķim neder, neņēma vērā. Dažādas kukurūzas šķirnes audzēja it visur, tajā skaitā Latvijā. Bijušā Kuldīgas rajona Kursas ciema bibliotēkas vadītāja Erna Vinklere publikācijā «Ciema bibliotēka veicina kukurūzas audzēšanu», kas publicēta laikraksta «Cīņa» 1955. gada 8. marta numurā, paudusi: «Likusi vērā kolchoza «Latvijas strēlnieks» pagājušā gada panākumus kukurūzas audzēšanā, esmu no kolchoza agronoma b. Brālīša savākusi interesantus materiālus par viņa pieredzi: kā sagatavota augsne kukurūzas sējumiem, kā tā mēslota, sēta un kopta, cik iegūts zaļās masas, kādi ienākumi no tās bijuši kolchozam. Par visu to esmu izgatavojusi plakātu «Kolchoza «Latvijas strēlnieks» pieredze kukurūzas audzēšanā», ko novietos kolchoza «Cīņa» kantorī. (..) Agronoma Brālīša pieredzi Ždanova vārdā nosauktajā kolchozā popularizēs Planīcas bibliotēkas vadītāja b. Nikodema.»
Sākot tā saukto kukurūzas kampaņu, ģenerālsekretārs sapņoja, ka šī auga laksti noderēs kā skābbarība, ar ko barot mājlopus. Rezultātā palielināsies piena, sviesta un gaļas ieguve, kas nozīmēšot, ka jau 1961. gadā PSRS pārspēs ASV saražotajos piena, sviesta un gaļas apjomos. Iluzorās cerības nepiepildījās. Netika ņemts vērā, ka kukurūza kā lopbarības piedeva ir mazvērtīga. Viss beidzās ar pārtikas krīzi 1962. un 1963. gadā, un PSRS atkal nekas cits neatlika kā labību iepirkt ārzemēs.
Nākamais ģenerālsekretārs, kurš aizrāvās ar dažādām reformām, bija Jurijs Andropovs (15.06.1914.-09.02.1984.). Viņu, kurš bija gandrīz 70 gadu vecs, centrālkomitejas ģenerālsekretāra amatā apstiprināja 1982. gadā pēc Leonīda Brežņeva nāves. Kaut pašā augstākajā amatā bija lemts pavadīt vien 15 mēnešu, Andropovs paspēja daudz.
Vispirms viņa vadībā tika pastiprināta cīņa pret disidentu kustību. Otrs šā vīra mērķis bija likvidēt korupciju nomenklatūras vidū. Te vērts atcerēties «Soču lietu», «ikru lietu», «tirdzniecības lietu» Maskavā un «miliču lietu», kā rezultātā PSRS iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs, bet pirms tam viņa dzīvesbiedre izdarīja pašnāvību.
Andropova mērķis bija arī celt strādājošo disciplīnu. Kāpēc darba dienas vidū pašā karstākajā darba laikā uz ielām, veikalos, frizētavās un citās sabiedriskās vietās tik daudz cilvēku? Kāpēc viņi nestrādā? Komunistiskās partijas 26. kongresā tika izvirzīts uzdevums pastiprināt sabiedriskās ražošanas intensifikāciju un celt tautas saimniecības efektivitāti, kas veicinātu komunisma ideju īstenošanos. Taču kā šīs idejas realizēt, ja ļaudis darbalaikā staigā apkārt? Tāpēc 1982. gada decembrī milicija sāka tvarstīt cilvēkus, kuri darbadienās atradās uz ielām, veikalos un citās vietās. Viņiem vajadzēja taisnoties, kāpēc nav darbā. Tikko Andropovs nomira, beidzās arī tvarstīšanas. Varēja uzelpot gan lieli un mazi priekšnieki, gan arī vienkāršā darba darītāji.
Bez vienas vai otras preces padomju cilvēks varēja izdzīvot, taču bez alkohola tas nebija iespējams. Kad 1985. gada 11. martā par PSRS ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorbačovs (02.03.1931.-30.08.2022.), nevienam sapņos nevarēja rādīties, ka jau pēc dažiem mēnešiem - 17. maijā - padomju presē tiks publicēts rīkojums par alkohola tirdzniecības ierobežošanu, kuru tauta momentā nodēvēja par «sauso likumu». Tā autori bija Gorbačova «labā roka» Jegors Ļigačovs un Mihails Solomencevs. Lai limitētu alkohola iegādi, ieviesa talonus. Sekas, ko radīja alkohola pārdošanas ierobežojumi valstī, kur, pēc statistikas datiem, katrs trešais vīrietis bija alkoholiķis, bija prātam neaptveramas. Pirmie iniciatīvu savās rokās ņēma spekulanti. Lielajās pilsētās to skaitā bija taksometru šoferi, kuri pudeli šņabja saviem klientiem pārdeva jebkurā diennakts laikā. Ja veikalā pudeles cena bija četri rubļi un 12 kapeikas, šie darboņi par to prasīja pat 15 rubļu. Strauji pieauga noziedzības līmenis. Radās bandas, kas sadarbojās ar dzērienu veikalu pārdevējiem, kuri to darboņus par labu samaksu apgādāja veselām kastēm šņabja pudeļu. Izdevīgi tas bija abām pusēm, taču vienkāršie padomju pilsoņi atkal palika tukšā.
Pārtikas veikalu plaukti, kuri jau tā bija pustukši, kļuva pavisam tukši, jo netrūka uzņēmīgu cilvēku, kuri savu dzīvokļu virtuvēs alkoholu sāka brūvēt paši. Tam bija vajadzīgs cukurs, kas kļuva par deficītu. Taču tas bija arī laiks, kad mediķiem arvien biežāk vajadzēja glābt ļaudis, kuri bija saindējušies ar alkohola surogātu, odekolonu, pat matu laku vai arī bija saelpojušies līmi. Toksikomānu un narkomānu skaits pretalkohola kampaņas auga ģeometriskā progresijā.
Īpaši briesmīgs šis laiks kļuva vīnkopjiem Krimā, Stavropoles novadā, Gruzijā, Moldovā - vietās, kur vīnogulāji bija nacionālā bagātība. Gorbačovs izdeva rīkojumu, ka tos vajag iznīcināt. Starptautiski atzītais padomju zinātnieks, vīnkopis un selekcionārs Pāvels Golodriga, nespēdams pārdzīvot, ka tiek iznīcināts viņa mūža veikums, izdarīja pašnāvību. Tas bija cilvēks, pie kura skoloties braukuši pat franči.
Lai pilsoņus nekārdinātu, televīzijā četrus gadus nerādīja mākslas filmu «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!», neieteica filmas «Kin-dza-dza», «Afoņa», «Mīlestība un baloži», savukārt no kinolentes «Rudens maratons» izgrieza ainu ar alkohola lietošanu.
Nerunājot par zaudētiem miljardiem valsts budžetā, iespējams, Gorbačova muļķība, pieņemot «sauso likumu», viņam paātrināja varas zaudēšanu, taču tas ir nieks salīdzinājumā ar zaudētām cilvēku dzīvībām un bandītisma uzplaukumu.
