Ko dara cilvēks, kuram patīk vizināties ar automašīnu? Pareizi, vizinās! Kāda 33 gadus sena krimināllieta gan liecina, ka ne visi tā uzskata. Var vizināties, taču var arī nožņaugt šoferi. Vienkārši tāpat – sporta pēc… Bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Tā bija viena no retām krimināllietām padomju Latvijā, kad izmeklētāji ar masu mediju starpniecību vērsās pie iedzīvotājiem, lūdzot palīdzību, lai pēc iespējas ātrāk notvertu noziedzniekus. Šāda taktika bija veiksmīga, taču toreizējai LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes prokurorei, Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas daļas priekšniecei Ritai Aksenokai un viņas kolēģim Intam Upmacim tas prasīja daudz stundu necilvēciski smaga darba.
Ja vēlākā vakara vai, nedod dievs, nakts stundā galvaspilsētā radās vajadzība izsaukt taksometru, atrast šoferi kļuva par neiespējamo misiju - neviens, pilnīgi neviens nebija ar mieru doties izsaukumā, jo pamatoti uzskatīja, ka tas viņam var beigties ar nāvi. Kāpēc? Vēja spārniem izplatījās šaušalīgas baumas: Latvijas teritorijā tiek slepkavoti taksometru šoferi. Visbiežāk nelaimīgos mašīnu vadītājus nožņaudza ar iepriekš sagatavotu auklu, bet līķus iemeta tuvākajā upē, kas slepkavām gadījās pa ceļam. Tas bija laiks, kad pastāvēja gan tā saucamie valsts taksometri, gan privātie. Slepkavas tos nešķiroja - šajā gadījumā darbojās krievu ruletes princips. Lai ātrāk šim murgam pieliktu punktu, iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks izdeva sevišķu rīkojumu, savukārt izmeklētāji nolēma ar masu mediju starpniecību informēt sabiedrību.
«Svētdien, 10. aprīlī, ap pulksten 5.40 Rīgā, Bauskas ielas 209. nama rajonā, tika atrasts automobilis «Volga» pelēkā krāsā, numurs 05-58 LTB. Mašīnas vadītājs noslepkavots. Lūdzam atsaukties tos cilvēkus, kuri 9. aprīlī pēc pulksten 16 braukuši ar šo automašīnu.» Un tālāk: «Pirmdien, 11. aprīlī, no rīta Rīgas-Pleskavas šosejas 147. kilometrā atrasta automašīna VAZ-210T1 dzeltenā krāsā, valsts numura zīme S 30-81 LT. Mašīnā bija pēdas, kas liecināja par uzbrukumu tās vadītājam.» (Avots: Ziemelis, E. Puiši izklaidējas un nogalina./ Zvaigzne, Nr. 15-16, 01.08.1992.) Kā liecina statistika, pa vienai autovadītāja slepkavībai notika katru dienu…
«Tas bija 1989. gads, Rīgā bija gandrīz tā - kā diena, tā kāds taksometra šoferis noslepkavots. Tā mēs viņus atradām: vienu mašīnā sadedzinātu, otru Gaujā, trešo - Amatas upē,» aptuveni sešus gadus pēc notikušā sarunā ar žurnālisti Māru Igauni atcerējās sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka. «Vienā taksometrā, ko pēc tam atrada Alūksnē, ieraudzījām pamestu atslēgu saišķīti un vēl dažus sīkumus. Iztaujājot autobusu šoferus, uzzinājām, ka kādā no tuvējām pieturām iekāpuši trīs jauni cilvēki.» (Avots: Igaune, M. R. Aksenoka: atrast slepkavu nav viegli.// Lauku Avīze, 16.06.1995., Nr. 49)
Izmeklētāji nevarēja saprast, kāds ir šo slepkavību motīvs. Mantkārība? It kā nē, jo mašīnas, kuras vadīja nelaimīgie šoferi, noziedznieki nenozaga. Pavērsiens notika, kad ar vienu no spēkratiem, kura vadītājs tika nogalināts, slepkavas izlēma pavizināties, taču izraisīja avāriju un no negadījuma vietas aizbēga, savas mantas pametot mašīnas bagāžniekā. Tālāk sekoja darbs ar lieciniekiem, jo tika noskaidrots, ka neilgi pēc notikušā trijotne braukusi ar satiksmes autobusu. Mākslinieks Arkādijs Jušečkins uzzīmēja katra aizdomās turamā portretu. Tos kopā ar atrasto atslēgu saišķi parādīja televīzijā. Sižeta laikā Rita Aksenoka lūdza, lai ikviens, kuram kaut kas ir zināms par meklētajām personām, nāk uz prokuratūru un ziņo. Rezultāti bija zibenīgi. Kāds vīrietis atpazina atslēgas, precīzāk, personu, kurai tās pieder. Viņš nosauca īpašnieka vārdu un mājas adresi. Ierodoties norādītajā dzīvoklī, aizdomās turamo nesastapa, taču izmeklētāji uzzināja līdzdalībnieka adresi, pie kura viņš atrodoties.
Sagadīšanās pēc televīzijas sižetu noskatījās trīs jauni vīrieši - Miervaldis Osis, Modris Krēsliņš un Edmunds Jirgensons. Arī viņus tas neatstāja vienaldzīgus, jo bija skaidrs, ka baisajām izklaidēm pienākušas beigas. Vispirms viņi studējuši kriminālkodeksu, lai saprastu, ar ko rēķināties. Pēc tam tika pieņemts lēmums pašiem noslēgt rēķinus ar dzīvi. «Tas notika E. Jirgensona dzīvoklī. Pēc parādīšanas televīzijā sapratuši, ka no atbildības vairs neizvairīsies, tāpēc pa rokai turējuši arī tādu vielu, kas, pēc viņu domām, pietiekoši spēcīga, lai izdarītu pašnāvību. Kad dzīvoklī ieradās kriminālmeklēšanas darbinieki, trijotne iedzēra līmi. Taču tā nebija tik spēcīga, kā pašnāvnieki cerēja. Reanimācijā izglāba visus trīs.» (Avots: Gucevičs, F. Pa taksistu slepkavu pēdām./ Cīņa, 05.10.1988., Nr. 229) Noziedzniekus pratināja sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Ints Upmacis, kurš vēlāk strādāja Latvijas vēstniecībā Vašingtonā.
Tiesa Miervaldim Osim piesprieda nāvessodu, Edmundam Jirgensonam un Modrim Krēsliņam garus gadus cietumā.
