Dramaturgs Edvards Radzinskis pārraidē «Furceva» pauž: «Krievijas sabiedrībā jau 100 gadu ir tāda nelaime, ka viss ir noslēpums, taču visi visu zina.» (2021. gada 13. janvāra ieraksts.) Izsakot šo frāzi, viņa uzmanības lokā bija viena no ietekmīgākajām sievietēm Padomju Savienības vēsturē – PSRS Politbiroja locekle un vēlāk kultūras ministre Jekaterina Furceva (07.12.1910.–24.10.1974.). Dramaturgs to attiecināja uz ministres mīklaino nāvi, taču ne mazāk noslēpumu, precīzāk – maz zināma, var atrast arī Katrīnas III, kā ministre tika dēvēta, vēl dzīvai esot, biogrāfijā.
Par Jekaterinu Furcevu uzņemti vairāki kinodarbi - gan dokumentālas, gan mākslas filmas, ir izdotas grāmatas. Viņas personība šķitusi interesanta daudziem, taču ir fakti, kurus pētnieki apzināti vai neapzināti nav popularizējuši. Jautājums tikai - kāpēc? Piemēram, nākamajai ministrei bijis par viņu jaunāks brālis Sergejs. Abi bērni uzauguši bez tēva, kurš Pirmā pasaules kara laikā pazuda bez vēsts. Kā apgalvo Furcevas biogrāfi, sava tā arī neiepazītā tēva atveidu Jekaterina nepagurstot meklējusi vīriešos, ar kuriem viņai bija tuvas un intīmas attiecības.
Dzīvojot Tveras guberņā, nākamā ministre ieguva septiņu klašu izglītību un sāka strādāt manufaktūrā par audēju. Turpat arī būtu palikusi, ja ne viņas aktīvais, piedzīvojumus alkstošais raksturs. Būdama enerģiska, Katja kopš bērnības nodarbojās ar sportu - viņa bijusi lieliska peldētāja, labi pratusi spēlēt volejbolu un tenisu. Par pārliecinātu komunisti viņa kļuva 1930. gadā. Kā izveidojās brāļa Sergeja dzīve, nav zināms, vien ļaunas mēles melš, ka viņam bijušas problēmas ar alkoholu.
Gan filmās, gan autobiogrāfiskas ievirzes raidījumos par Katrīnas III dzīvi tiek uzsvērts, ka viņa bijusi vienīgā sieviete Padomju Savienībā, kurai izdevies izveidot tik žilbinošu karjeru. Savukārt aizmirstībā palikusi kāda cita augsta ranga priekšniece, kas ar Furcevu dzimusi pat vienā gadā. Tā bija Marija Kovrigina (06.07.1910.-12.03.1995.) - PSRS veselības aizsardzības ministre no 1954. līdz 1959. gadam. Ja abas salīdzinātu, var atrast daudz kopīga: gan Furceva, gan arī Kovrigina pēc skaita bija ceturtās savas nozares ministres. Abas bijušas PSRS Politbiroja locekles, taču ar nelielu niansi - Furcevai atšķirībā no Kovriginas ministres amats bija kritiens politiskajā karjerā.
Pārskatot latviešu preses izdevumus, pārsteidz, ka vairāk par Furcevu lasāms trimdas tautiešu laikrakstos. Galvenokārt rakstos jaušama ironija, pat klajš izsmiekls. To autori PSRS kultūras ministrei veltījuši tādus epitetus kā Maskavas Pompadūra, Hruščova favorīte un Hruščova draudzene, nepārprotami norādot uz abu intīmajām attiecībām, kas oficiāli nav pierādītas. Uzmanības vērta ir šāda rindkopa: «Furcevas tuvākā līdzgaitniece ir veselības ministre Marija Kovrigina. Kopīgiem spēkiem viņas pirms dažiem gadiem panāca abortu legalizāciju, lai palīdzētu krievietēm kontrolēt ģimenes apmēru.» (Avots: [bez aut.] «Gaļina Ulanova un deviņas citas ievērojamākās krievu sievas»// Laiks, Nr. 32; 22.04.1959.) Diez, pati Katrīna III par šādiem saviem nopelniem arī bija informēta?
Kā savā grāmatā «Pēr, tu melo!» atklājis aktieris Harijs Liepiņš, labu kontaktu ar Jekaterinu Furcevu laikā, kad viņa bija kultūras ministre, izdevās nodibināt režisoram Eduardam Smiļģim.
Par vizīti Maskavā 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kuras laikā notika tikšanās ar Katrīnu III, atmiņās dalījies dramaturgs Gunārs Priede: «(..) kopā ar dažiem kolēģiem biju vizītē pie toreizējās PSRS kultūras ministres Jekaterinas Furcevas. Viņa mūs mudināja rūpēties par nacionālajiem scenāristu un režisoru kadriem. Viņa teica: «Kāpēc jūsu republikā - ar tādu vēsturi, ar tādu kultūras līmeni - vajag ņemties ar tiem «ceļotājiem»? Izbeidziet! Runājiet savās filmās par savu dzīvi paši! Pilnā balsī runājiet! Ko jūs tur visu laiku murmināt?» Šie vārdi mūs pilnīgi sajūsmināja. Un pirmais reālais solis bija scenāriju darbnīcas izveidošana, ko vadīja Fricis Rokpelnis.» (Avots: Priede, G. «Māksla rodas tur, kur ir dzīvība»// KINO, Nr. 12; 01.12.1986.) Darbnīca noturējusies vien pusgadu, jo šķēršļus tās pastāvēšanai centīgi radījuši mūsu tautieši.
Ir gan kāda lieta, ko saistībā ar Latviju, īpaši jau ticīgie ļaudis, Furcevai nespēj piedot vēl joprojām. Sešdesmito gadu sākumā pēc vizītes Rīgā, kad viņa pa Ministru Padomes logu pie Kristus dzimšanas Rīgas pareizticīgo katedrāles ieraudzījusi pareizticīgo krusta gājienu, ministre sadusmojusies, izdevusi pavēli dievnamu slēgt un nozāģēt apzeltītos krustus. (Avots: Jaroslavska, T. «Marta kopš bērnības vienmēr svinējusi pareizticīgo Ziemassvētkus»// Diena, Nr. 6; 08.01.1996.) Ilgus gadus tā telpās atradās planetārijs un kafejnīca. Ko lai piebilst - ateiste paliek ateiste.
