Viņu sauc Ansis. Un šogad viņi ir četri. Kaitina mani, kā vien prot, bet katru dienu gaida. No rīta, kad iznāku uz mājas lievenīša, pārlido pāri galvai ķērkādami: ēdamais nav nolikts, ūdens vannītē nav nomainīts! Krrrā! Ielaižas tuvējā kokā un skatās. Sākumā it kā nozuda pavisam, bet vēroja mani, pieplakuši stumbram vai aizslēpušies aiz zara, teju vai ieņēmuši tā formu. Nezināsi – nepateiksi. Tagad jau drošāki. Skatās neslēpjoties. No augšas.
Reizēm viņi ir pavisam droši. Staigāju pa dārzu, viņi arī staigā. Parasti gan tikai viens ar mani kopā. Bet es nekad nezinu, kurš Ansis tas ir. Kāpēc esmu izdomājusi, ka viņi ir četri? Tāpēc, ka reizēm lido krustu šķērsu un IR četri. Pēdējā laikā nāk pa pārīšiem plunčāties mazajā ūdens vannītē. Viens ietirinās ar galvu iekšā līdz pat plecu daļai un tad izslejas - slapjās spalvas galvas vidū saslējušās kā gailim sekste. Tad... Kaut ko tādu redzēju pirmo reizi - iesāņus šļūc ar galvu pa zāli. Uz vienu pusi, uz otru pusi. Sapratu! Noslauka lieko ūdeni. Dažreiz dzeramā ūdens un tagad jau arī mazgāšanās vannīte pārtop ēdiena gatavošanas vietā. Atkal atlido divatā. Vienam knābī gabaliņš maizes. Viņi to maizi skalo ūdenī - plunčina, purina - un tad ar visu maizi divatā aizlido. Laikam gatavo mājās krājumus. Kur tā māja atrodas, to gan nezinu - lido kaut kur pāri ielai un pāri pretējo kaimiņu teritorijai. Vispār varēja jau tepat riktēties, jo man ir milzu ozols, egle, kļava. Bet, iespējams, putniem nepatīk, ka blakus pa ielu sabiedriskais transports kursē. Tāpat jau sava tiesa putekļu un izplūdes gāzu.
Citugad redzēju, kā viens lielais mazajam ēdamo gandrīz vai no knābja izrauj. Kamēr mazais neveikli pa šķūņa jumtu tuntuļo, viens lielais paķer ēdienu un - žvikt! - prom. Nu kā tā var! Pēc brīža skatos: kaimiņu zālienā abi ap to ēdienu rosās. Beigās sapratu: tas lielais to mazo laikam māca, kā ēdamo dabūt un kas ar to darāms.
Jā, viņi tagad pavasarī apēda to, ko zīlītes nebija pieveikušas ziemā. Turziņa ar ziemas barību karājās ābelē jau no janvāra vai februāra. Zīlītēm nebija pa prātam. Vienu dienu skatos - Ansis leksē iekšā pilnu knābi. Divu dienu laikā trauciņš tukšs.
Pērn atbraucu no veikala un iepirkumu maisiņu atstāju ārā uz vasaras ēdamgalda. Paskatos pa virtuves logu - Ansis satvēris knābī cīsiņu pakas stūri un atspēries velk no maisa ārā. Vēlāk, kad ēdu ārā pusdienas, uzlido uz jumta kores un skatās man mutē, pa laikam pārmetoši ieķērcoties. Uzmetu viņam augšā mazu gabaliņu.
Viņi sargā teritoriju. Neļauj nākt tiem lielajiem, baltajiem, piemēslot sētsvidu un atstāt briesmīgās «vēstules» uz mana auto. Esmu redzējusi kaujas uz robežām. Lielie baltie dzīvo vairāk uz tirdzniecības centra «Spice» pusi, un manas vārnas uzskata, ka nav ko viņiem te lidot.
Vienu reizi gan bija kopīgi apvienojušies riktīgā dūru, nē, spārnu cīņā. Pūkas pa gaisu, spalvas pa gaisu. Melnie ar baltajiem juku jukām. Kaimiņš saka: redzējis, kā abas ikdienā nedraudzīgās nometnes kopā vanagu padzen. Tas mums arī te tika manīts.
Kāpēc Ansis, nevis vienkārši mūsu vārna pelēkā? Tas bija sen, un es vairs neatceros, bet, šķiet, manā mīļākajā bērnības grāmatā - Zentas Ērgles «Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi» - bija kaut kas par vārnu, vārdā Ansis. Bet varbūt esmu tikai iedomājusies. Visādā ziņā tas vārds viņām piestāv. Labāk nekā citā manas bērnības mīļgrāmatā Hansa Kristiana Andersena «Sniega karalienē» - Karls un Klāra. Te pie mums Rīgā, Pārdaugavā, Šampēterī, labāk tomēr iederas Ansis.
Pirmo reizi viņš atlidoja tajā pavasarī, kad beidzu 7. klasi. Tas bija sen, ļoti sen. Viņš sēdēja uz jumta malas - tāds mazs, sabijies un žēlā balstiņā ķērca. Mēs ar papiņu uzmetām augšā siera gabaliņu. Šamējs paknābāja un vairs neķērca. Nākamajā dienā atkal sēž tāds žēlīgs un vārgā balstiņā ķērc... siers jau ir ļoti gards... jā, gan. Tā viņš dzīvojās mūsmājās visu vasaru. Sastrādāja arī dažādas negantības. Papum sakņu dobēm pārsegtās plēves dažkārt plucināja. No āra vasaras dušas sāka pazust zobu birstes. Vēlāk tās vesela kaudze atradās jumta notekā. Bija mazliet negants, bet draudzīgs. Reiz pat uzlaidās man uz pleca, kad dārzā ravēju.
Pienāca 1. septembris, taisījos uz skolu - 8. klase, jāsaprot, ko darīt tālāk dzīvē. Pāri mājām lidoja vārnu bariņš, un es saucu: «Ansi, Ansi!» Viena vārna nošķīrās, apmeta lokus zemāk, noķērcās un aizlidoja kopā ar visiem.
Starp citu, mans sunīts iepriekš nebija apmierināts ar vārnu parādīšanos, bet šogad ir mierīga līdzās pastāvēšana.
P. S. Kā mēs ar »Vakara Ziņu« redaktori Antru norunājām, ka par šīm skaistulēm un gudriniecēm jāuzraksta, viņas, kā noklausījušās, sāk mani āzēt. Citkārt caur logu nobildēju itin labi, bet tagad - kā sazvērējušās. Uzlaižas uz koka zara pie loga. Dikti smuka bilde sanāktu. Kamēr ķeru telefonu, lai bildētu, žvikc! - un prom. Un tā vairākas reizes. Lai nebūtu jābildējas, pat divus kaķus manā dārzā no kaimiņiem sasaukušas. Kur kaķis priekšā, tur putni nenāks.
INTERESANTI FAKTI
*Pelēkā vārna jeb vienkārši vārna (Corvus cornix) ir vārnu dzimtas putns, kas ir viens no lielākajiem zvirbuļveidīgo kārtā.
*Pelēkā vārna ir diezgan veikla kāpelētāja pa koku zariem. Lai arī putns ir liels, smagnējs un masīvs, tas spēj karāties zaros ar galvu uz leju.
*Nav zināms pelēkās vārnas vidējais mūža garums. Tiek pieņemts, ka tas ir līdzīgs melnajai vārnai, kas vidēji dzīvo četrus gadus, bet ir datēta arī 16 gadus veca pelēkā vārna.
*Pelēkā vārna ir sabiedrisks putns. Parasti tās uzturas baros, kuros ir vairāk par pieciem putniem.
*Vārnas spēj plānos savu dzīvi uz priekšu un parasti izveido pārtikas krājumu rezerves.
*Dažkārt viņas cita citai nozog pārtikas krājumus. Lai no tā izvairītos vārnas mēdz izlikties, ka kaut ko noglabā. Tādējādi viņas apmāna zaglīgo ciltsmāšu vai ciltsbrāli.
*Vārnas spēj sazināties savā starpā un viņu it kā vienveidīgi ķērcošajai balsij patiesībā ir ap simts toņkārtu un nianšu.
*Neraugoties uz zaglīgumu, vārnas ir savstarpēji draudzīgas un uzticīgas. Cita citu nelaimē nepametīs.
*Vārnas spēj atpazīt cilvēkus un pat mazuļu perēšanas laikā neuzbruks tam, kura teritorijā viņas dzīvo vai kurš viņas baro.
