Novembra noslēgumā ar vienas dienas starpību mūžībā devās divas izcilas personības – akadēmiķis Jānis Stradiņš un diriģents Mariss Jansons, kas ir milzīgs zaudējums Latvijas radošās inteliģences, kultūras un zinātnes vidē.
Atvadīšanās no Marisa Jansona norisinājās 5. decembrī Sanktpēterburgas Filharmonijas Lielajā zālē.
Diriģents Mariss Jansons dzimis 1943. gada 10. janvārī un mūžībā devies 30. novembrī Sanktpēterburgā. Nāves cēlonis bija akūta sirds mazspēja. Diriģents ilgstoši sirga ar sirdsslimību. Sarunā ar »Vakara Ziņām« muzikoloģe un Latvijas Radio 3 «Klasika» direktore Gunda Vaivode pirms došanās uz Sanktpēterburgu atklāj, ka Jansona paveikto Latvijas labā daudzi spēs novērtēt tikai ar gadiem.
Jansons sapņoja vēl paciemoties Rīgā un Jūrmalā
«Šī ir tā reize, kad man ir jābūt klāt atvadu brīdī. Gribas vienkārši atvadīties no brīnišķīga mūziķa un cilvēka. Tāpēc mēs ar vīru noteikti brauksim uz bērēm. Vedīsim sveicienu. Ar puķēm, Jūrmalas smiltiņām un dzintariņiem. Ceļā dosimies kopā ar vairākiem mūziķiem - Nacionālā simfoniskā orķestra diriģentu, Nacionālās operas pārstāvi un ar Māri Sirmo. Brauksim atvadīties. Atdot pēdējos sveicienus.
Ir bijis ļoti skaists periods, ko man bija lemts pavadīt kopā ar Marisu Jansonu. Tuvāka pazīšanās ir bijusi pēdējos 15 gadus, kopš Jansons sāka strādāt Amsterdamas koncertorķestrī par galveno diriģentu. Mēs visu laiku esam kontaktējušies. Esmu mēģinājusi arī braukt uz koncertiem citviet pasaulē, kur viņš muzicē. Ne jau, protams, uz visiem, bet uz būtiskākajiem. Viņam tiešām bija ļoti svarīgi, ka kāds no Latvijas par viņu interesējas. Viņš jutās kā īsts latvietis. Piederīgs Latvijai līdz pēdējam brīdim, tas īpaši izpaudās pēdējās nedēļās, kad viņš arī man zvanīja. Mēģināja izsapņot jaunus sapņus par sadarbību ar latviešu mūziķiem. Ar Elīnu Garanču, ar Raimondu Paulu ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri. Viņš vienmēr sapņoja pabūt Jūrmalā. Tās retās reizes, kad viņš šeit viesojās, staigāja pa Jūrmalu, kur kādreiz bija vadījis savas vasaras. Vienmēr priecājās par Latvijas garšīgo ēdienu. Vienmēr kāroja pēc zivtiņām, kuras varēja nopirkt Jūrmalā.
Viņam tieši tagad bija ļoti liela vēlēšanās atbraukt uz Jūrmalu. Varbūt tāpēc, ka veselība nebija tik laba, viņš bija spiests atteikties no koncertiem. Radās arī radošais pārtraukums, kad cilvēks mēģina kaut kā sakārtot savas domas. Un pēdējais jautājums no viņa bija oktobrī, tiekoties Minhenē: «Vai tiešām būtu jādiriģē tik daudz visā pasaulē, jo labprātāk atbrauktu uz Rīgu.» Nu diemžēl šis sapnis vairs nepiepildīsies. Bet man prieks, ka vienu viņa sapni tomēr mēs spējām piepildīt. Uzstāšanos kopā ar Maestro Raimondu Paulu, Nacionālo simfonisko orķestri un kori «Latvija» Lielajā ģildē. [Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90. jubilejas sezonas atklāšanas koncerts 2016. gadā.] Tas bija fantastisks koncerts, kas izdevās. Par to ir liels prieks. Domāju, visi tie latviešu mūziķi ir ļoti laimīgi par tiem brīžiem, kuros viņiem ir bijusi iespēja uzstāties ar Marisu Jansonu uz vienas skatuves. Un klausīt Maestro harismātiskajam žestam. Korim «Latvija» šāda iespēja ir bijusi vairākkārt. Es pati esmu bijusi klāt Pēterburgā un Maskavā, kad tika atskaņota Otrā simfonija. Kad Mariss diriģēja Amsterdamas orķestri, bet bija izvēlējies akadēmisko kori «Latvija», visi dziedātāji un mūziķi atzina, ka viņi vienkārši dievina šo diriģentu. Es nekad neesmu dzirdējusi nevienu citu apzīmējumu no orķestra mūziķiem. Īpaši, ja runā par diriģentiem, kam tomēr ir jābūt, no vienas puses, izteiktam diktatoram - cilvēkam, kas spēj pakļaut citus. Cilvēkiem ne vienmēr patīk pakļauties, bet Mariss to darīja ļoti cilvēciski. Viņš tiešām arī raksturā bija, es pat teiktu, bērnišķīgi gaišs un ļoti taisnīgs cilvēks. Nekad nevienu neapvainoja. Arī mūziķiem, ja kaut kas bija nogājis greizi, viņš nekad nevienu nav publiski pazemojis. Mariss bija prasīgs, ļoti stingrs, bet vienmēr saudzējošs. Jā, varbūt pēdējā laikā ievijās arī kaut kāda rūgtāka nots. Dēļ tā, ka viņam bieži bija jāatsaka koncerti. Protams, mūziķiem un īpaši jau organizatoriem tas sagādā papildu grūtības. Domāju, ka viņi ļoti novērtēja šo diriģentu, kurš strādāja pamatīgi un ļoti godīgi. Viņš ļoti gatavojās katram koncertam. Viņš mācēja katru koncertu sagatavot tā, ka mūziķiem bija interesanti. Stāstot par skaņdarbiem un iestudējumiem, viņš uzbūra gleznas, tēlus.»
Leģendārs diriģents
«Ir ļoti daudzi talantīgi un erudīti diriģenti pasaulē. Bet tādu, kuri spēj uzburt šīs gleznas un tēlus, tādu ir ļoti maz. Mūziķiem tas ir ļoti vērtīgi, un Mariss Jansons to prata. Viņu pie sevis aicināja diriģēt Vīnes Filharmonija un Berlīnes Filharmonija. Viņš vadīja pēdējā laikā divus izcilus orķestrus - Amsterdamas orķestri un Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Tas vien liecina par to, ka viņš ir augstākās klases diriģents. Nu jau es teikšu leģendārs diriģents. Kuram arī, starp citu, rūpēja ne tikai mūzika, bet pats mūzikas veidošanas un radīšanas process. Viņš arī rūpējās, lai mūziķi labi justos. Cīnījās par koncertzālēm. Oslo viņam tas neizdevās. Bet Minhenē nu jau bija panākta, pēc ilgām diskusijām ar ministriem un atbildīgām personām, vienošanās par jaunas koncertzāles celtniecību, kuras pamatakmens ir ielikts. Diemžēl Maestro pats šo brīdi, kad skanēs jaunā zāle, vairs nepiedzīvos. Viņš ir izdarījis Latvijas labā tik daudz, ka mēs to vēl neaptveram. Katrā ziņā viņa vārds ļoti lielai pasaules daļai izsaka kaut ko īpašu. Cilvēki zina, kas ir Latvija, pateicoties viņam. Marisa aiziešana ir milzīgs iztrūkums. Pļaujas laiks turpinās. Šajā gadījumā jāteic, ka pāragri. Kaut arī mēs, protams, jau ilgu laiku zinājām, ka Maestro sirds nav pārāk stipra un ka viņam ir problēmas, un viņš dzīvo uz naža asmens. Bet, protams, visi cerējām uz to labāko. Arī viņš pats... Mēs sapratām, ka tajā brīdī, kad viņš pārtrauks muzicēt, droši vien dzīve arī sabruks. Un tā līdzīgi diemžēl arī ir noticis,» stāsta Gunda Vaivode.
Jāņa Stradiņa piemiņai veidos skulptūru
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, profesors Jānis Stradiņš mūžībā devās 29. novembrī 85 gadu vecumā. Atvadīšanās no Jāņa Stradiņa notiks 7. decembrī Torņakalna baznīcā. Viņa piemiņas pēcpusdiena notiks Latvijas Universitātes Zinātņu mājā. Stradiņa ģimene aicina atnācējus ziedu un sēru vainagu vietā ziedot «Sēlijas sirds» skulptūras izveidei Sunākstes mācītājmuižas parkā.
