Ar skeletonistu Martinu Dukuru pēdējoreiz tikāmies gadu mijā īsi pēc tam, kad viņš trijos Pasaules kausa posmos bija ticis labāko trijniekā un ieguvis līderpozīcijas kopvērtējumā.
Tobrīd Martins tika vērtēts kā sportists, kurš no Vankūveras olimpiskajām spēlēm varētu atvest medaļu, taču sezonas turpinājumā gan viņa izcīnītās vietas, gan prognozes saistībā ar Vankūveru strauji mainījās. Jauno gadu Martins sāka ar 4. vietu Kēnigzē, taču pēc tam vairs ne reizi neizdevās iekļūt spēcīgāko desmitniekā. Kādēļ tā – ar to arī sākām sarunu.
Pēc sezonas pirmās puses prognozēji, ka Ziemeļamerikas posmos būs grūti nosargāt savas pozīcijas, bet ar to, ka atkritīsi tik krasi uz leju, laikam nebiji rēķinājies...
– Toreiz jau teicu, ka Eiropas trases ir salīdzinoši zināmas, bet trases tā okeāna pusē nav tik daudz piebrauktas. Tur vēl ir, ko darīt, – jāmēģina atkost tās vietas, kur lasās ātrums. Arī tehnika ir jāpieslīpē katrai trasei: jāatrod slidas, kuras attiecīgajā trasē ir ātrākās.
Ja tā pavērtējam, tad šī sezona tev iznāca līdzīga iepriekšējai. Atšķirība tikai tā, ka pagājušogad pēdējie posmi notika Eiropā, līdz ar to sezonas izskaņa padevās labāka, bet šogad punkts tika pielikts Ziemeļamerikā.
– Rezultāti tik tiešām ir līdzīgi. Toreiz Pārksitijā biju ārpus desmitnieka, Kalgari gan biju septītais. Pagājušogad rezultāti bija nedaudz stabilāki, bet šogad daudz nodarbojāmies ar eksperimentiem, tāpēc stabilitāte izpalika. Toties izdevās iegūt derīgu informāciju. Vasarā mēģināsim to visu apstrādāt, un tad jau redzēs, kas no tā sanāks.
Par pasaules čempionātu... Vai ne pārāk veiksmīgo startu skaidro ar neveiksmīgu braukšanu?
– Tā bija. Pirmajā dienā mani iegāza parupja kļūda, par ko bija jāmaksā diezgan daudz. Jau treniņos neizdevās labi nobraukt. Šogad tā trase man šķita ļoti sarežģīta.
Vislabāk izdevās pēdējais brauciens?
– Pēdējais brauciens jau bija tuvu īstenībai, kaut gan mazas kļūdas bija tik un tā. Pirmajā dienā laika apstākļi nebija piemēroti manai slidai, bet otrajā dienā jau gāja labāk. Un arī laika apstākļi bija labvēlīgāki manai tehnikai.
Vai deficīts vairāk radās uz braukšanas vai uz tehnikas rēķina? Varbūt abi komponenti bija līdzvērtīgi?
– Uz visu jāskatās kopumā. Kad labi slīd un labi jūtos, ar braukšanu veicas. Pēdējā braucienā, kad sasniedzu piekto laiku, šur tur izdevās izsprukt un netrāpīt pa bortu, pieauga ātrums, un rezultāts nebija slikts. Tāpēc domāju, ka vaina ir visur kopumā. Nav tā, ka visu vainu varu novelt uz sevi. Redz, tas pēdējais brauciens izdevās par 85 procentiem, un finišā bija piektais rezultāts. Teorētiski man bija jābūt tuvu trijniekam, bet ar perfektu braucienu – stabili pirmajam. Acīmredzot pie tehnikas vēl jāstrādā. Tendences nav tādas, kādām tām jābūt.
Visu rakstu lasiet 10. marta izdevumā
