6. aprīlis Daces Tomsones (34) dzīvē nebija tikai kārtējais pavasara datums, bet gan ilgi lolota sapņa un ieguldītā darba materializēšanās brīdis. 6. aprīlī pa Sēnas krastiem, cauri Elizejas laukiem un zem Triumfa arkas Parīzē vijās 42,195 kilometrus garš maršruts, kura veikšanai kilometri krāti divu gadu garumā piecas dienas nedēļā. Piecos no rīta.
Metafora dzīvei
Ar Daci tikāmies marta beigās, kad viņa par to runāja nākotnes formā. Arī vākam viņu izvēlējāmies, lai uzteiktu visus tos skrējējus, kuri atraduši sevī motivāciju skriet, pārvarēt sevi un tiekties uz mērķi. Parīzes maratons, pēc Daces domām, ir kā metafora dzīvei: ja vēlies būt sekmīgs kādā pārbaudījumā, tad jāgatavojas nerimstoši, ar pilnu atdevi un bez atlaidēm pret sevi. Restorāna Vincents menedžere, kuras aizraušanās pēdējo divu gadu garumā ir garo distanču skriešana, parasti trenējas piecas dienas nedēļā rīta agrumā. Dažreiz tik agri, ka modinātājs zvana jau pulksten 4.40. “No rītiem skrienu, jo tos man neviens nevar atņemt – tik agri nevienam no manis neko nevajag,” Dace paskaidro.
Lai liktu sev strādāt tādā rīta agrumā ar apskaužamu regularitāti, šķiet, ka motivācijai jābūt dzelžainai. “6. aprīlis man ir ļoti nozīmīgs. Tā ir mana dzimšanas diena, tā būs Parīze, līdzi brauks arī mana ģimene, un es vēlos, lai man sanāktu labs skrējiens. Skrienot maratonu, es būšu viena un negribu tad, ja kaut kas nesanāks, domāt: kā būtu, ja toreiz nebūtu kādu treniņu izlaidusi.”
Daces Tomsones skriešanas karjeras sākumā nozīmīgas bija sacensības Nike Riga Run 2012, kurās bez īpašas gatavošanās izdevās noskriet desmit kilometru 48 minūtēs, kas iesācējai noteikti ir atzīstams rezultāts. Regulāriem vasaras skriešanas treniņiem sekoja pārtraukums sniegotās ziemas laikā, un, gatavojoties tikai mēnesi, Dace startēja 2013. gada Nordea Rīgas maratonā. Tajā piedzīvotais lika saprast, ka bez nopietniem treniņiem nekas nesanāks. Karstajā laikā pusmaratonu izdevās noskriet tikai divās stundās un 13 minūtēs. Kopš tā brīža regulāri treniņi ir kļuvuši par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.
Treniņi ar olimpiādi acu priekšā
Dace ir viena no retajām skrējējām, kas izbauda skriešanu pa slīdceliņu. Citiem tā ir tikai alternatīva neizturamiem laika apstākļiem ārā. Pagājušajā ziemā viņa sāka skriet pa slīdceliņu sporta klubā, un tā arī ar skatu uz olimpiskajām spēlēm televizora ekrānā izskrieti ziemas rīti. “Skrienot pa slīdceliņu, nevar halturēt, jātur temps,” piebilst Dace. It īpaši tas attiecas uz tempa vai intervāla treniņiem – ir uzlikts laiks, distance un ātrums, un to samazināt nav tik vienkārši, kā vienatnē skrienot pa ceļu.
Kopš marta sākuma kilometri tiek vākti arī Rīgas ielās. “Skriešana pavasara rītos ir motivējoša – aizej tumsā, atnāc jau gaismā. Tas varbūt izklausās banāli, bet man patīk redzēt, kā pilsēta mostas.” Pārsvarā lielākie maratoni arī ir jāskrien no rīta, dienas pirmajā pusē, norāda Dace un turpina: “Es noteikti neesmu vakara skrējēja, tad jūtos smaga, nevaru paskriet.”
Vakari menedžerei, kas ceļas jau četros vai piecos no rīta, ir īsāki nekā citiem cilvēkiem. Gulēt jāiet jau desmitos. Kā sevi disciplinēt iet gulēt un celties tik agri? “Iet agri gulēt ir tas pats, kas agri celties. Ir jābūt sagatavotam. Es visu skriešanai nepieciešamo salieku pie gultas jau iepriekšējā vakarā. Kad dzirdu, ka nozvana modinātājs, cenšos piecelties uzreiz, ne mirkli neminstinoties. Protams, tajās pāris sekundēs starp zvanu un nomodu ko tik nevar izdomāt – kā pārcelt kaut ko vakarā, lai atrastos laiks skriet tad, un tagad varētu pagulēt vēl pusstundiņu.” Taču arī šeit ir loģisks pretarguments: “Pagulēt pusstundu nav jēgas – vai nu guli vēl stundām, vai celies!” Ejot gulēt desmitos un ceļoties četros, ir skaidrs, ka Metafora dzīvei. Ar Daci tikāmies marta beigās, kad viņa par to runāja nākotnes formā. Arī vākam viņu izvēlējāmies, lai uzteiktu visus tos skrējējus, kuri atraduši sevī motivāciju skriet, pārvarēt sevi un tiekties uz mērķi. Parīzes maratons, pēc Daces domām, ir kā metafora dzīvei: ja vēlies būt sekmīgs kādā pārbaudījumā, tad jāgatavojas nerimstoši, ar pilnu atdevi un bez atlaidēm pret sevi. Restorāna Vincents menedžere, kuras aizraušanās pēdējo divu gadu garumā ir garo distanču skriešana, parasti trenējas piecas dienas nedēļā rīta agrumā. Dažreiz tik agri, ka modinātājs zvana jau pulksten 4.40. “No rītiem skrienu, jo tos man neviens nevar atņemt – tik agri nevienam no manis neko nevajag,” Dace paskaidro.
Rīta skrējēja miega nav gluži par maz, bet arī nepietiek. Lai atgūtos, paredzēta sestdiena un svētdiena – tad Dace guļ, tiklīdz ir izdevība. Gatavošanās maratonam likusi mainīt arī citus paradumus – kopā ar vīru, kurš strādā par vīnzini, agrāk reizēm vakaros ticis iemalkots vīns, bet līdz 6. aprīlim tas kļuva par aizliegto augli.
Dažādība treniņos
Dace skrien bez trenera, bez treniņplāna, visu, ko uzzinājusi,ieguvusi no draugiem, internetā lasāmā un savām kļūdām.Pērnajā vasarā treniņi bijuši pārāk vienveidīgi – jaunāsieviete skrējusi vienu un to pašu desmit kilometru aplivienā un tajā pašā tempā teju vai katru dienu. Rezultāts –neizgulējusies un nogurusi, bez izaugsmes. Kas ir mainījies? Treniņi kļuvuši daudzveidīgāki, kā arī katru nedēļu Dacei ir pa divām atpūtas dienām. Marta beigās nedēļā bija viens garš treniņš, parasti 20–22 kilometri, un viens intervālu treniņš, kas atšķīrās no reizes uz reizi, bet pārsvarā intervāli ir 5–10 minūtes gari ar pāris minūšu pauzēm un tiek skrieti tādā intensitātē, lai pēdējais jau būtu pie spēju robežas. Treniņu nedēļā ietilpst arī viens sprintu treniņš, kur īsi izrāvieni ilgst 20 sekundes un atpūta – no vienas līdz četrām minūtēm. Atkarībā no tā, cik daudz sprintu tiek skriets – jo vairāk, jo atpūtas ilgākas. Pārējie treniņi ir skrējieni pēc sajūtām, piemēram, sportojot pa Rīgas ielām, Dace ātrāk uzskrien un noskrien no tiltiem. Sajūtas esot labas, februārī viņa tā noskrējusi pat 307 kilometrus! Uzlabot savu treniņus Dace vēlētos ar spēka treniņiem. Specifiski gatavojoties maratona distancei, neatliek laika iecienītajai svaru zālei, bet tajā plānots atgriezties pēc maratona. Stiprinošie treniņi kājām, pēdām un mugurai arī ir kaut kas, pie kā Dace vēlētos piestrādāt, lai negadītos traumas. Tās gan pagaidām ir gājušas secen. Ja kaut kas sācis sāpēt, divu dienu atpūta vienmēr palīdzējusi. Treniņu temps ir atkarīgs no ātruma, nevis pulsa: “Es nevaru paskriet ar pulsometru, man liekas, ka tas mani žņaudz!” Attāluma mērīšanai Dace izmanto viedtālruņa aplikāciju Endomondo, kuru varētu lietot arī svarīgajā Parīzes maratonā, ja neizdosies nokļūt pie tempa turētājiem. Pēc Parīzes paredzēts starts arī Nordea Rīgas maratona pusītē ar mērķi iekļauties stundā un 45 minūtēs.
