Šo ne pārāk ikdienišķo stāstu gandrīz grēksūdzes formā dabūju noklausīties no nezināma cilvēka, kura izskats vairāk liecināja par piederību krastā norakstītu un nodzērušos jūrnieku kompānijai. Vismaz desmit dienu neskūti bārdas rugāji, ne pirmā svaiguma krekls un uz basas kājas uzvilktās kurpes pie uzvalka biksēm liecināja, ka šis vīrietis šobrīd noteikti ir brīvs. Tikai šokējošais inteliģento acu skatiens un raitās balss samtainais tonis liecināja, ka Zigmārs nav vienkāršs gadījums.
Ievada vietā
Bija jau vēls, bet silts saules riets kādā no Lielupes ūdenssporta ostām. Un braukt mājās pēc saviesīgā pasākuma uz jahtas vēl negribējās, jo dienas kņadu bija nomainījis neaprakstāmi aromātisks un klusi dievīgs vakars pie upes. Tā nu bija sanācis, ka palūdzu šim vīram šķiltavas un saruna par neko nemanot pārgāja personīgākās matērijās. «Zinu, ko tu domā par mani un manu izskatu,» pēkšņi ieteicās Zigmārs. «Taču redzu arī to, ka esi gudra sieviete, nevis blondīne no tās jahtas,» ar acīm pavadot kārtējo garām ejošo balto motorjahtu, viņš piebilda. Ieņēmis kārtīgas divas šļukas no viskija pudeles kakliņa, piedāvāja arī man. Nedaudz paklīrējos, taču ne pārāk, lai neaprautu cerīgi uzsākto tēmu. Un Zigmārs iesāka: «Man nav ne sievas, ne tuvu draugu. Kaut arī mana dzīve ir pārpilna ar sievietēm, tomēr es esmu viens. Kā vecs vilks. Lielais vairums vīriešu vakarā atgriežas mājās no darba pie sievas un siltām vakariņām. Es parasti no darba pārrodos savā vecpuiša dzīvoklī stipri uz rīta pusi. Televizora man nav. Ir milzīgs grāmatu skapis un iespaidīga gulta. Kaut arī mans dzīves aicinājums ir būt par donžuānu, garīgi esmu paranoisks askēts. Brokastu vietā palasu grāmatu un tā arī aizmiegu līdz pusdienām. Vasarās, kad Jūrmalā sabrauc mākslinieki un atpūtnieki no visas bijušās savienības, gadās, ka jāstrādā vaiga sviedros. Man ir šefs Viktors, kas legālā veidā organizē koncertus, bet ir viņam arī neoficiāls, maigi izsakoties, eskorta puišu bizness. Parasti ceturtdienās pirms «vīkenda» aizbraucu uz ofisu. Tur šefs man kā savam senam draugam pats ielej kafiju un iepazīstina ar darba komandējumu lapu, kurā ir vārdi un telefonu numuri, kā arī aptuvens klientu apraksts.
«Man tev ir sagatavotas trīs ļoti biezas sērdienes. Līdz svētdienai tiksi ar viņām galā?» pirms aptuveni diviem mēnešiem mani uzrunāja Viktors. «Mierīgi,» ierasti nopurpināju savu rutīno devīzi. Viktors apmierināti pasmaidīja. Ne velti ofisā mani dēvēja par Viktora pažarnieku.»
Piektdienas vakars.
Vientuļā uzņēmēja Linda
«Vismaz tā viņa sevi dēvēja pieprasījuma anketā. Tikāmies solīdā restorāniņā ap vienpadsmitiem vakarā. Kad iegāju, viņa jau sēdēja pie galdiņa ar skatu uz ielu. Uzreiz pazinu viņu kā šā vakara izredzēto. Viņa ar neslēptu interesi vērtēdama vēroja manu tuvošanos. Arī mans rentgens tobrīd darbojās ar pilnu jaudu. Viņai nav vairāk par četrdesmit, labi kopta un patīkami smaržo. Tomēr skaisto acu kaktiņos iezagušās nodevīgas rūpju krunciņas. Uzreiz sapratu iemeslu, kura dēļ es viņai biju vajadzīgs. Viņa ir līdz ausīm savā darbā, un savai personīgajai dzīvei neatliek laika. Savs bizness. Bērns. Visticamāk, šķīrusies…
Pasūtījām nedaudz konjaka aperitīvam un iemalkojām uz iepazīšanos. «Tas ir jūsu auto?» pamāju uz ielas pretim logam stāvošā hibrīda «Lexus» džipa virzienā. «Jā, un kā jūs uzminējāt?» - «Man ir ļoti spēcīga intuīcija.» Atbildēju ar savu firmas mīklaino kaķa smaidu, pie reizes nodemonstrējot perfekti balto zobu rindu. «Redziet, zālē bez jums ir vēl trīs sievietes pie galdiņiem, bet tomēr uzreiz devos pie jums. Kā man tas izdevās?» - «Intuīcija?» Es viegli pamāju ar galvu, nezaudējot acu kontaktu ar ieinteresēto Lindu. Viņa viegli iemalkoja konjaku, lai iepauzētu un savāktos domām tālākai sarunai. Izmantoju brīdi tam pašam un uzmanīgi sāku likt viņai uz šķīvja tikko atnestos salātus. «Zigmār, ja tev ir tāda unikāla intuīcija, tad kāpēc nestrādā fondu biržā?» - «Hmm, tur jāmāk ļoti labi rēķināt, bet skaitļi nav mana stiprā puse.» - «Tur nav nekā sarežģīta, tikai finanšu ziņu analīze. Pāris klikšķu planšetē.» - «Man nav planšetes.» - «Kā tā?» - «Es mīlu lasīt grāmatas. Un tikai.» Ar dakšiņu eleganti uzdurot salātu lapiņu un pēc brīža lūkojoties uz mani caur pieri, Linda viltīgi uzprasīja: «Un kāda tad ir tava pēdējā izlasītā grāmata?» - «Džakomo Kazanovas memuāri,» veikli sameloju. Mana pēdējā grāmata bija Hermaņa Heses «Stikla pērlīšu spēle». Bet man maksā par māku radīt atmosfēru, un šovakar atmosfērai labāk piestāvēja Kazanova… «Tas tev droši vien darba kodeksa vietā?» - «Nē, drīzāk kā ābece,» apmainījāmies ar sīkām dzēlībām. Nepiespiestā atmosfēra un konjaks bija darījis savu svētīgo darbu. Redzēju, ka Lindas pleci bija atslābuši un viņa pati ērti atspiedusies mīkstajā krēslā. «Zigmār, gribu tev pavaicāt kādu nekaunīgu jautājumu.» Paskatījos viņai acīs, sapratu, ka viss iet pēc plāna, un teicu: «Linda, mans darbs ir tāds diezgan nekaunīgs, un pie šādiem jautājumiem esmu jau pieradis.» Saņēmusi dūšu, Linda izšāva kā no lielgabala: «Cik tev ir bijušas sievietes?» - «Mīļotās vai kādas?» - «Darba darīšanās.» - «Apmēram deviņdesmit.» Viņas acīs bija lasāma gan neticība, gan apbrīns. Nu labi, par apbrīnu es sev pats paglaimoju. «Un sen jau esi šajā amatā?» - «Kādus trīs gadus.» - «Un kur esi studējis?» - «Žurnālistos.» Kādu laiciņu paklusējām, veltot laiku ēšanai. Par šādām pauzēm nekad neuztraucos, jo es tās definēju kā nepieciešamo aktīvo klusēšanu. Beidzot Linda teica: «Tu esi gudrs vīrietis, tas ir uzreiz redzams. Kāpēc tu naudu pelni šādi?» Es jau gaidīju šo jautājumu. Esmu uz to atbildējis neskaitāmas reizes un zināju, ka nāksies to darīt atkal. Tā ir sievietes daba. Viņa vienmēr gribēs ielīst tev dvēselē. «Es meklēju savu īsto mīlestību.» Atkal meloju. Nevaru viņai atzīties, ka es vienkārši pelnu sev naudu kā jebkurš bankas klerks vai santehniķis Ilmārs. Man ir cieši jāturas pie sarunas atmosfēras. Jābūt noslēpumainam un romantiskam kā aģentam 007, tikai daudz dabīgākam, jo tas ir tas, ko grib šī sieviete. Samaisīt, bet nesakratīt. «Tiešām? Izskatās, ka tu nemeklē dzīvē vienkāršākos ceļus!» - «Zinu. Tas man ir kā grēku izpirkšana. Gluži kā tajā korejieša filmā «Samariete».» - «Tu mani intriģē,» skaļi nočukstēja Linda. «Es biju iemīlējies savā kursa biedrenē. Viņu sauca Inga. Mīlēju viņu kā nevienu. Bet starp mums nekā nebija. Viņa apprecējās ar hokejistu un aizbrauca uz Vāciju. No tā laika manī sēž pamatīga vainas un mazvērtības apziņa.» Linda vērtējoši šūpoja glāzē konjaku. Ārā aiz loga jau bija nakts. «Vispār man joprojām ir neērti. Šādus pakalpojumus nekad iepriekš neesmu izmantojusi. Baidījos, ka man atsūtīs safrizētu sprukstiņu, bet tu tāds galīgi neesi. Es esmu patīkami pārsteigta.» - «Tas arī ir mans darbs - patīkami pārsteigt.» Smaidot saņēmu viņas delnu savējā. Rokas viņai bija siltas.
Izrādījās, viņai bija savs personīgais šoferis. Viņas «Lexus» aizmugurējā sēdeklī, jautri zirgojoties, pat nemanījām nevienu pārraktās Brīvības ielas krītambedri. Bet, kad auto klusi kā spoks pieripināja pie privātmājas Baltezerā, Lindas galva jau bija man uz pleca. Pagalmā aiz ceriņu krūma rēgojās basketbola grozs un pie durvīm piesliets pusaudžu BMX. Tātad ar bērnu arī nebiju kļūdījies. Viesistabā ieslēdzu TV mūzikas kanālu un atkorķēju vīna pudeli. Ērti iekārtojušies dīvānā, runājām visādas muļķības, sūcām Čīles skābuli, un es viņai ar pirkstiem bužināju matus. Kā jau parasti tādās reizēs, kad biju nonācis līdz viņas auss ļipiņas skrubināšanai, sievietes kaut ko deklarēja. Linda saspringa un, ieskatoties man acīs, kā nokaunējusies atzinās: «Man nav bijis vīrietis jau deviņus mēnešus.» Viņas nedaudz bērnišķīgi čerkstošajā balsī bija jaušams apjukums. Savā kompānijā viņa bija boss pussimt darbiniekiem. Bet tagad manos apskāvienos viņa bija parasta sievietīte. Piespiedu viņu cieši sev klāt un klusi teicu: «Neuztraucies, viss būs kārtībā.»
Sestdienas vakars.
Vīram atriebties gribošā Anita
«Jaunā projekta nams ar lielām terasēm. Ar grūtībām uzspiedu durvju kodu, jo rokās rožu buķete un šampanietis. Beidzot skaļrunī atbildēja dzidra sievietes balss. Visticamāk - mana kliente Anita.
Ar liftu uzbraucu augšējā stāvā, un durvis man atvēra apmēram trīsdesmit gadus veca simpātiska tumšmate. Nedaudz bremzēta, un uzreiz radās iespaids, ka viņa ir atceļojusi laikā vismaz no Aspazijas laikiem. Galanti pasniedzu rozes. Viņa tās ar prieku pieņēma, piespieda sejai un padeva man roku. Iegāju lomā un viegli ar lūpām izjusti to noskūpstīju. Nojautu, ka maigums un uzmanība šovakar būs atslēgas vārdi. Anita aizgāja uz virtuvi meklēt vāzi, bet es ar šampanieti rokās viņai sekoju. Virtuvē viņa bija jau stipri vien ašāka, pierastām kustībām sakārtoja vāzē ziedus un sāka servēt uz galda traukus un glāzes. Uzreiz piedāvāja man salātus un pasniedza linu salveti. Sapinusies meistarībā, apgāza vēl neaizdegto sveci. «Nu, nu…» pie sevis nodomāju. «Šī ir tava debija ragu likšanā savam vīram…» Tas, ka viņa ir precēta, bija skaidrs jau uzreiz. Precētu sieviešu dzīvoklī pat smarža ir savādāka nekā neprecētajām. Tas, ka viņa bija bez gredzena, mani nemaz nemulsināja. Viņai droši vien tā vieglāk. Aizdedzu sveci un palūdzu atļauju nodzēst lielo lustru. «Kāpēc?... Ā, jā. Protams.» Saskandinājām šampanieša glāzes, un, ar acīm lēnām nobraucis no viņas lūpām līdz pirkstu galiņiem, aizgrābti izteicu komplimentu: «Tev ir ļoti skaistas rokas!» Un tā nebija tukša glaimošana. Viņas pirksti un rokas tiešām bija satriecoši! Iedzēru malku šampanieša, lai it kā noskalotu savas sajūsmas izkaltēto balseni. Anita pat piesarka: «Es septiņus gadus mācījos mūzikas skolā, cītīgi spēlēju klavieres.» - «Un arī salātus esi pagatavojusi no izmeklētām receptēm,» turpināju lēdijas apstrādi, tajā pašā laikā ar apetīti tiesājot savu porciju. Nopratu, ka Anita nestrādā, šiverē par mājsaimnieci, bet bērnu nav. Toties ar augstāko izglītību. Un vīrs labi atalgots ierēdnis, kas atrodas nepārtrauktos komandējumos ārzemēs. Kārtējais Briseles jaunlatvietis…
«Tātad klavieres… Un kurš tev labāk patīk - Bahs vai Bēthovens?» vaicāju galīga diletanta balsī. «Bēthovens,» iesmejoties atbildēja Anita. «Tomēr pašai vismīļākais ir Šopens, gribi, es uzlikšu disku ar viņa etīdēm?!» jau gandrīz gatava lidot uz mūzikas centru ar nez no kurienes dabūtu DVD rokās, jūsmoja Anita. «Tas būtu fantastiski un tieši laikā,» atbildēju. Sasodīts, pie sevis nodomāju, kamēr Anita noņēmās ar disku. Tiešām viņa ir kļūdījusies, piedzimstot mūsu dievzemītē, nevis Napoleona laikā Francijas galmā. Kam gan bija jānotiek, lai tāds eņģelis kā viņa iedomātos izsaukt uz laulības gultu profesionālu vīrieti par naudu. Anita galīgi nav no tām būtnēm, kas varētu krāpt vīru garlaicības mākta vai seksa trūkuma dēļ. Bet tādi mērkaķi kā es nav cienīgi pat sveci nopūst viņas istabā. Manā vietā šeit vajadzēja būt viņas vīram. Tātad iemesls manai vizītei šajā «muzeju naktī» ir pat ļoti saprotams. Bijām jau apēduši garšīgi izcepto karbonādi ar sieru, un arī šampis bija teju vai beidzies, kad es sacīju: «Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.» - «Jā, arī man ļoti patīk Remarks,» smaidot atbildēja Anita. «Es tev uzdošu jautājumu, uz kuru vari arī neatbildēt,» teicu un, nesagaidot atbildi, turpināju: «Droši vien nesen uzzināji, ka vīrs tevi krāpj, un tagad vēlies atriebties?» Anitas seja sadrūma, un, noslēpjot rokas zem galda, viņa centās kaut ko braši atbildēt, bet sanāca tikai mēmi un saraustīti pakratīt galvu kā apstiprinājumu manai teorijai. Piegāju un nosēdos viņai blakus, saņēmu abas viņas rokas savās plaukstās un teicu: «Negribu tevi kā nosodīt vai mācīt. Tikai padalīšos savā pieredzē. Man bija astoņpadsmit gadu, un pirmo mīlestību sauca Inga. Es viņu mīlēju, bet viņa izvēlējās perspektīvu sportistu. Un ko es? Es aizgāju un uz nakti nopirku prostitūtu. Un līdz šai dienai to nožēloju. Daudzi sūkstās, ka viņiem nav bijusi bērnība, bet man nebija jaunības. Gribu teikt tikai to, ka atriebība šādā veidā neko neatrisinās.» Centos ieskatīties Anitai acīs un izlasīju tajās dziļu apjukumu. Turpināju jau kā mesija, tikai bez lieka patosa un ar intrigu. «Man ir labāks plāns. Vai tev nav kaut kur bāra dzīlēs priekš manis kaut nedaudz konjaka?» Pēc apstiprinošas atbildes un glāzes svinīgas uzpildīšanas turpināju: «Viesistabā redzēju klavieres un gribu palūgt, lai tu man nospēlē to, kas tev sanāk vislabāk.» - «Tagad?!» ar izbrīnu un pēc nelielas pauzes teica Anita. «Sen jau neesmu neko spēlējusi.» - «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tavas pasakainās rokas pašas atradīs vajadzīgos taustiņus,» smaidot, saņēmis aiz pleciem, vārdoju Anitu un vienlaicīgi, piespiedis viņu sev klāt, sāku dejot. Kā jau varēju gaidīt, deja mūs aizveda pie klavierēm, jo guļamistaba bija uz otru pusi. Iznesīgi palīdzējis Anitai apsēsties un atvēris klavieres, pats iededzu sveces senlaicīgajā svečturī uz klavierēm. Iekārtojos ar konjaka glāzi blakus ādas krēslā. Vēroju, ar kādu cieņu un uzmanību Anita atver nošu grāmatu un kā viņa aizver acis brīdī, kad pirksti pieskaras taustiņiem. Klausījos maģiskajās skaņās un gandarīts sapratu, ka starp mums šonakt nekā nebūs. Tas būtu lieki. Nevienam nevajadzīgi. Viņai nevajag krāpt savu vīru. Var vienkārši izšķirties un tad darīt, ko grib, bet tagad krāpt būtu kosmiski grandioza kļūda.»
Svētdienas vakars.
Lielā mīla Inga un aplauziens
«Kārtējo reizi braucu pie klientes neizgulējies. Pat ne tā. Vienkārši noguris. Kaut arī pagājušajā naktī nekādus varoņdarbus neveicu. Morāli jutos izšāvis trīs normas. Laikam jāņem atvaļinājums. Un vēl klientes vārds kā kaitinoša un rūgta sagadīšanās - Inga. Ne jau pirmo un ne pēdējo reizi. Nolādētais sentiments. Būtu laiks pierast. Pļavnieku daudzstāvenes lifts mani grabēdams velk augšup pretī jumtam. Pie cipara 9 lifta durvis atveras, un es atkal esmu galantais džeks no Šveices pulksteņu reklāmas. Ar dzīvi apmierināts un gatavs palīdzēt citiem. Droši spiežu nospeķoto zvana pogu trīs reizes. Nekādas reakcijas. Ieinteresēts sāku vērot kaķi uz palodzes stāvu zemāk un skatienu no tā atrauju tikai tad, kad dzirdu izbrīnītu un līdz sāpei pazīstamu un gadiem nemainījušos balsi: «Sveiks, Zigmār!» Fūū! Tā bija viņa! Viņa! Tagad es saprotu, ko izjūt nošautie. Pēkšņi tu esi citā pasaulē. Un tu neesi tam gatavs. Skatos uz Ingu un klusēju. Kā agrāk viņas klātbūtnē. Vienkārši toreiz mīlēju klausīties viņas balsī. «Nāksi iekšā?» šī balss no citas pasaules aicināja atvērtajās durvīs. Iegāju. Ar profesionāļa aci viņu zibenīgi noskenēju. Tāda pati. Viegla un atsperīga. Viņa vienmēr centās uzturēt sevi formā. «Kad atbrauci?» - «Jau gadu esmu Rīgā.» - «Kur vīrs?» - «Pusgads kā izšķīrāmies.» Un pēc pauzes Inga piebilda - «bērnu tā arī nav». Nemaz neprasīju, kāpēc. Apsēdos uz apavu kastes koridorā un lēnam sāku apjaust, ka Inga ir mana kliente. «Tev vajadzēja mani vai džeku uz nakti?» vaicāju. «Protams, ka tevi! Zini, cik ilgi tevi meklēju?!» Inga stāvēja tuvu man pretim. Es pieglaudu galvu viņas gurniem un cieši apskāvu. «Zigi, mīļais, man tik daudz ir ko tev teikt… tu par mani domāji?» - «Jā!» - «Tu mani neienīsti?» - «Nē.» - «Varbūt esi izsalcis? Man ir pagatavotas vakariņas.» - «Esmu pilnīgā badā!» smaidot teicu un piebildu: «Un gribu dzirdēt tavu balsi.» Kamēr ēdu, klausījos viņas stāstu, kā Vācijā neesot sanācis ar darbu. Arī draugu neesot bijis sakarā ar biežajām dzīvesvietu maiņām. Laulība neizdevās. Uznākusi depresija. Uztaisījusi abortu. Kāpēc? Tā sanāca. «Un kā tu pats dzīvoji?» - «Nedzīvoju, veģetēju bez tevis.» Strauji piecēlos kājās, paņēmu Ingu uz rokām un apņēmīgi devos uz guļamistabu. Un tālāk nebija nekādas priekšspēles. Vēl norautās drēbes nebija nokritušas uz grīdas, bet mēs abi jau elsojām vienā veselumā, kaut kur Pļavnieku dzelzsbetona tuvējā kosmosā. Kaut ko tādu nebiju no sevis gaidījis pat tīneidžera sapņos. Tas nebija sekss. Tas bija prātā jukuša zinātnieka eksperiments. Bilde guļamistabā mainījās mežonīgā ātrumā. Ingas sulīgās lūpas un baltie zobi kā kokteilis miksējās nesaprotamā rasolā, bet tajā pašā laikā brīžiem likās, ka es esmu kā maziņš un lēns hameleons starp viņas matu cirtām, kuru apspīd divi plaši ieplesti balti prožektori, un es rāpoju tiem pretim augšup pa miklajām Ingas krūtīm. Tas bija fanātisks reliģiska rituāla ārprāts un mātes maigums vienlaicīgi. Ingas balss tonis atgādināja džungļu iedzimto dziesmās dzirdēto. Neviens Freids tajā brīdī nepateiktu, kas te notiek,» nosaka Zigmārs.
Nobeiguma vietā
«Tagad pēc pāris mēnešiem esmu samierinājies ar savu likteni. Palūkojies atpakaļ, skaidrāk par jebkuru psihologu saprotu, ka tovakar ar visu savu Dieva doto jaudu mēs centāmies atgūt to, ko bijām nokavējuši jau desmit gadus. Varbūt īslaicīgi tas nostrādātu ar kādu citu, bet man kā rūdītam ciniķim bija viss skaidrs. Tāpat kā alpīnistam, kurš spītīgi rāpies pa apledojušām un asām klints šķautnēm, pēkšņi norāvies un krīt bezdibenī.
Jau nākamajā dienā pēc tās nakts ar Ingu piezvanīju Viktoram un pateicu, ka vairs nestrādāšu. Ilūziju un izmisīgais jēgas meklēšanas periods manā dzīvē bija beidzies.»
Zigmārs piebeidza pēdējo viskija malku un noplātīja rokas. Debesīs virs Lielupes otrā krasta bija uzlēcis milzīgs pilns mēness. Mans negaidītais sarunu biedrs uz tā fona bija tikai mazs vīrietītis. Un viņš pats tagad to labi saprata.
