«Spēļu zāles durvis man ir kā ieeja ellē,» atzīst 37 gadus vecais rīdzinieks Arvīds, kas savulaik nospēlēja gandrīz visu, ko var nospēlēt. Viņš zaudēja gan darbu, gan ģimeni.
Izklaides pagarinātājs
Arvīds atceras, ka agrāk bijis tik ļoti pārņemts ar spēlēšanu, ka bijis grūti koncentrēties citām lietām. «Nevarēju ne normāli pastrādāt, ne jēdzīgi atpūsties. Reizēm pat nespēju normāli nodarboties ar seksu, jo šķita, ka to daru nevis ar sievu, bet ar spēļu automātu. Man rādījās halucinācijas. Jutos tā, it kā būtu sajucis prātā. Acu priekšā man rādījās spēļu automāta ekrāns, kur nemitīgi griezās cipari un attēli.»
Vīrietis stāsta, ka piedzimis pavisam parastā ģimenē, kur neviens ar azarta spēlēm nav nodarbojies. «Tēvs bija būvinženieris, bet māte - medmāsa. Ir arī trīs gadus vecāka māsa Marta. Pilnīgs pretstats man - ļoti apzinīga un priekšzīmīga. Tāda viņa jau bija skolas laikā - paraugs man un citiem. Mani vienmēr mudināja līdzināties māsai, bet es pie sevis spriedu, ka tas ir pats briesmīgākais, kas vien var būt, - būt tik pareizam un priekšzīmīgam. Vispār bērnība un skolas gadi palikuši diezgan gaišā atmiņā. Atceros sevi kā sportisku un azartisku, vairāk interesējos par sportu, nevis mācībām.»
Arvīds teic, ka interese par spēļu automātiem uzradusies drīz vien pēc vidusskolas beigšanas. «Sākumā šī aizraušanās lielas problēmas neradīja, reizēm tā vien sagādāja nelielu vilšanos par zaudēto naudu, bet citureiz - prieku par vinnestu. Es pratu laikus apstāties. Arī tad, kad apprecējos, mana aizraušanās palika normas robežās. Reizēm spēļu automātus izmantoju kā izklaides pagarinātāju. Piemēram, ballīte beidzas vēlā vakarā, bet uz mājām vēl negribas. Kur tālāk? Kas mums atvērts visu diennakti? Pareizi - spēļu zāles! Un tā es palaikam tur ieklīdu - spēlēju ar mazām likmēm. Dažas reizes uzspēlēju arī ruleti - ar mazām likmēm. Reizēm vinnēju, reizēm zaudēju. Tomēr pamazām šī lieta mani ievilka arvien dziļāk, bet pēc tam sākās neveiksmju sērija. Biju spiests aizņemties naudu no draugiem un radiem. Vēlāk izdevās uz kādu laiku pārtraukt spēlēšanu un atdot visus parādus. Sev iestāstīju, ka spēle mani vairs neinteresē.»
Uz veiksmes viļņa
Kādu gadu Arvīds pat nav tuvojies spēļu automātiem, bet tad nomainījis darbu un sācis ļoti labi pelnīt. «Tā kā darbs bija saistīts ar tirdzniecību, manās rokās reizēm uzradās ievērojamas naudas summas, kuras dienas beigās vajadzēja nodot firmas kasē. Tas bija laiks, kad jutos uz veiksmes viļņa. Es taču labi pelnīju, turklāt ģimenē bija gaidāms priecīgs notikums - dēla piedzimšana. Un man radās vēlme šo veiksmes izjūtu vēl vairāk paspilgtināt un nostiprināt. Nolēmu uzspēlēt, man nebija ne mazāko šaubu, ka vinnēšu. Un tā tiešām arī notika. Jutos lepns un pacilāts par savām spējām. Un, ja reiz tā veicas, kāpēc neturpināt?»
Nākamajā dienā visu to naudu, ko Arvīds bija vinnējis, viņš zaudējis. «Tomēr vieglās un patīkamās uzvaras garšu jau biju izjutis, tā nedeva mieru. Es sāku regulāri spēlēt - gan vinnēju, gan zaudēju. Visbiežāk zaudēju. Turklāt zaudēju ne tikai savu naudu, bet arī firmas. Biju spiests bankā paņemt kredītu un naudu atdot. It kā problēma bija atrisināta, taču katru mēnesi bija jāmaksā kredīts, un tas, protams, ierobežoja manas spējas baudīt dzīvi. Divarpus mēnešus stingri turējos un netuvojos spēļu automātiem. Protams, arī sieva pamanīja, ka vairs nav tā kā agrāk. Es samelojos, ka darbā gadījušās īslaicīgas finansiālas problēmas, kuras drīz vien tiks atrisinātas. Klusībā biju izdomājis, kā atrisināt šo problēmu, turklāt ar vienu rāvienu. Atrisinājums - kazino rulete.»
Parādu virpulī
Diemžēl Arvīda iecerētais rāviens neizdevās, viņš pazaudēja pāris tūkstošu latu. «Atkal biju spiests paņemt kredītu, to neņēmu bankā, bet vienā no kredītkompānijām. Tobrīd pat nedomāju, ka esmu slims, pie sevis spriedu, ka man vienkārši ir tāds dzīvesveids. Protams, savus zaudējumus es vairs nespēju nekādi noslēpt, tāpēc sievai visu atklāti izstāstīju. Stingri nosolījos vairs nespēlēt. Tobrīd es tik tiešām biju pārliecināts, ka vairs nespēlēšu. Tomēr pēc kāda laika atkal iekritu un atsāku spēlēt. Meloju sievai, ka naudas nav, jo aizdevu, pazaudēju, nozaga. Turpināju spēlēt un atkal zaudēju. Atkal aizņēmos un atkal meloju sievai. Lai atdotu naudu vienai kredītkompānijai, biju spiests paņemt kredītu jau citā. Palaikam aizņēmos naudu no draugiem, paziņām, kolēģiem, radiem. Lai atdotu vienam, aizņēmos no cita.
Pēc kāda laika secināju, ka ir izmainījušās manas intereses. Piemēram, agrāk es ar draugiem reizēm vakaros uzspēlēju basketbolu, bet vēlāk tas vairs neinteresēja. Arī došanās uz teātri vai kino notika vien tad, kad sievai ar lielām pūlēm izdevās mani pierunāt. Es piefiksēju, ka bieži pat darba laikā domāju par spēli un visādām kombinācijām, kas varētu sniegt vinnestu. Labi sapratu, ka esmu zaudējis kontroli pār spēlēšanu. Es to nespēju pārtraukt arī pēc vinnesta vai zaudējuma. Pastāvīgi atrados psiholoģiskā diskomfortā, biju trauksmains un bieži vien nespēju koncentrēties darbā».
Skandāli un šķiršanās
Drīz vien Arvīds atlaists no darba, jo viņš palaikam spēlējis ar firmas naudu un ne vienmēr spējis to laikus atdot. «Biju spiests ieķīlāt savu dzīvokli, lai paņemtu vēl vienu kredītu un atdotu firmai parādu. Paliku bez darba. Labi vēl, ka tā. Varēja taču ierosināt krimināllietu par kompānijas naudas piesavināšanos.»
Ar laiku Arvīds kļuvis arvien nervozāks, īgnāks un kašķīgāks. «Mājās bija nemitīgi skandāli. Sieva vairs to nespēja izturēt, tāpēc kādā dienā paņēma mazo dēlēnu un no manis aizgāja. Protams, es labi apzinājos, ka pats vien esmu pie visa vainīgs. Faktiski sanāca tā, ka ģimeni samainīju pret spēļu automātiem.»
Pārdzīvojot šķiršanos, Arvīds nonācis pamatīgā depresijā, juties nožēlojams un nekam nederīgs. «Pats sev pamatīgi riebos. Pat apsvēru pašnāvības iespējas. Ja neuzrastos brālēns un nepalīdzētu man iekārtoties puslīdz normālā darbā, es vēl nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Konkrētajā darbavietā bija daudz jāstrādā, bet tur labi maksāja. Pamazām sāku rāpties ārā no bedres. Spēļu zālēm gāju ar līkumu, faktiski man nemaz nebija laika. Darbs bija sešas dienas nedēļā pa 12 stundām katru dienu. Bet, kā jau teicu, tur labi maksāja, man bija iespējas pamazām atdot parādus.»
Tad sekojusi kaislīga aizraušanās, kas pārmainījusi visu Arvīda dzīvi. «Īsu brīdi pirms tam mana dzīve bija smagnēja, monotona un pelēka, bet pēc Inetas parādīšanās tā ieguva pavisam citas aprises. Dzīve pēkšņi kļuva interesantāka, krāsaināka un arī jēgpilnāka. Ineta bija nesen šķīrusies, un man šķita, ka viņa šķīrusies vien tādēļ, lai satiktu mani.»
Abi sākuši dzīvot kopā, Arvīdam šķitis, ka dzīve pamazām sakārtojas. Taču pēc kāda laika viņš pamanījis, ka tomēr nav tik skaisti, kā sākumā licies. «Es sapratu, ka mīlestība ir tikai no manas puses. Viņai biju vajadzīgs tikai uz laiku, lai viņa vieglāk spētu pārdzīvot šķiršanos no vīra. Kad Ineta atrada labāku kandidatūru, viņa ātri vien aizspurdza prom.»
Robežu pārkāpšana
Arvīds neslēpj, ka notikušais viņam bija katastrofa. «Pārdzīvojot šķiršanos, vakaros sāku pamazām iedzert. Kad Ineta aizgāja, dzīvē radās liels tukšums. Dzīve šķita ne tikai pelēka, bet arī tukša un neinteresanta. Un šo tukšumu kaut kā vajadzēja aizpildīt. Es atkal sāku apmeklēt spēļu zāles. Jocīgi, bet tur man veicās. Gluži kā tajā teicienā: «Ja neveicas mīlestībā, veicas kārtīs.» Es gan kārtis nespēlēju, toties ar spēļu automātiem man gāja labi. Kad sāku zaudēt, es pat izbrīnījos - kā tad tā? Mani pārņēma sportisks azarts un vēlēšanās atspēlēties.»
Arvīds atceras, ka tas viņam bijis smags laiks, viņš nespējis nekur rast mieru - ne kolēģu, ne draugu kompānijās. «Vienīgi spēju aizmirsties spēļu zālē. Tad manas smadzenes aizmirsa visas problēmas, visa uzmanība tika koncentrēta tikai spēlei. Sēdēju kā tāds stulbenis un spiedu pogas. Bieži vien pēc darba devos uz spēļu zāli ar cerību, ka šoreiz man noteikti paveiksies. Nevar taču vienmēr neveikties! Rezultātā - zaudējums. Bezmiegs, trauksme, negulēta naktis un domas, no kā aizņemties naudu.»
Arvīds teic, ka reizēm spēļu zālē aizvadījis neskaitāmas stundas. «Piemēram, ieeju spēļu zālē divos dienā, bet iznāku ārā tikai nākamās dienas vakarā. Visu laiku pie spēļu automātiem, turklāt bez ēšanas. Parasti šādās reizēs kā dopingu lietoju kafiju, tēju un alkoholu.»
Viņš atzīst, ka bija kļuvis par vergu. «Nevar saskaitīt visu to naudu, ko esmu pazaudējis. Turklāt bija smagi sabojāt attiecības ar tuviem cilvēkiem, kas visu šo laiku tevi vilka ārā no melnās izmisuma un parādu bedres, ziedojot finansiālo komfortu un labklājību savā ģimenē. Tie bija mani vecāki un arī māsa ar savu vīru. Protams, es vairākkārt vēlējos tikt vaļā no šīs sērgas. Devu solījumus un zvērestus gan sev, gan radiniekiem. Uz laiku tas palīdzēja, bet tad atkal sāku spēlēt. Mani vecāki ir diezgan vienkārši ļaudis, kuriem pietiek arī savu problēmu. Viņi daudz man palīdzēja, taču visam ir savas robežas. Un es šo robežu jau sen biju pārkāpis.»
Tieksme pēc adrenalīna
Arvīds atceras kādu gadījumu: «Iegāju spēļu zālē, lai nedaudz atslēgtos no ikdienas problēmām. Paņēmu kausu alus un lēnām sāku iesildīties pie kāda automāta. Pagāja tikai kādas desmit minūtes, kad es - ups! - «norāvu džekpotu» - 1100 eiro. Fantastiski! Izgāju no zāles kā pats laimīgākais cilvēks pasaulē, biju lepns un gandarīts par savu veiksmi. Paskatījos pulkstenī - kādas divdesmit minūtes līdz autobusa atiešanai. Nolēmu nestāvēt uz ielas, bet ieiet zālē nedaudz paspēlēt. Tā arī izdarīju...» No spēļu zāles viņš iznācis vien nākamajā dienā. «Biju pazaudējis ne tikai iepriekš vinnētos 1100, bet arī savus 600 eiro. Manā kabatā bija tikai nedaudz vairāk par vienu eiro, akurāt tik, lai nopirktu etalonu un brauktu mājās.»
Bijušas arī citas iekrišanas. «Piemēram, apsolu tēvam noteiktajā laikā atdot 250 eiro, ko pirms tam biju aizņēmies, bet, kad pienāk termiņš, man brīvi tikai 200. Ko darīt? Tad prātā iešaujas ģeniāla doma - trūkstošo summu dabūt spēļu zālē. Rezultātā es zaudēju ne tikai 200, bet uztaisu vēl jaunus parādus.»
Arvīds teic, ka jau agrāk konsultējies ar speciālistiem, taču pārtraukt spēlēšanu vienalga nav spējis. «Es tiecos pēc azarta, pēc adrenalīna, lai aizmirstu visas savas ikdienas problēmas. Un spēļu zālē aizmirsu par savu vientulību, parādiem, par sabojātām attiecībām ar tuviniekiem un draugiem. Es aizmirsu par savu vainas apziņu un mazvērtības kompleksu. Uzsākot spēli, bieži vien biju pat priecīgi satraukts, taču, zaudējot naudu, sagrauts un nomākts.»
Uz pašnāvības sliekšņa
«Tolaik mani regulārie dvēseles stāvokļi bija izmisums un bezizeja. Reizēm šķita, ka krītu bezdibenī. Pirms kāda laika lasīju ziņās, ka Amerikā kāds spēlmanis nošāvis savu sievu un vēl trīs savus bērnus. Pēc tam nošāvies pats. Vēlāk noskaidrojies, ka viņš iekūlies pamatīgos parādos. Neredzot izeju, viņš nolēmis aiziet no šīs dzīves, paņemot līdzi savu ģimeni. Es gan neesmu tik liels radikālis un neprātis, lai atņemtu dzīvību citiem, taču par savu aiziešanu biju domājis vairākkārt. Kredīts bankā un parādi - tas vēl nav briesmīgi. Visbriesmīgāk ir zaudēt ticību pašam sev un nokļūt uz pašnāvības sliekšņa. Kādas divas reizes biju par mata tiesu no nāves. Esmu pārliecināts, ka tas bija liktenis, jo tās abas reizes, kad vēlējos noslēgt rēķinus ar šo dzīvi, es tiku iztraucēts. Esmu pārliecināts, ka tas nenotika nejauši, es tiku pasargāts.»
Pavērsiens Arvīda dzīvē noticis, kad māsa Marta beidzot bija nolēmusi uzņemties tādu kā šefību pār brāli. «Māsa sarunāja un nofinansēja man ārstniecisku kursu,» saka Arvīds. «Tagad turos un nespēlēju jau pusgadu. Faktiski es nodarbojos ar sevis apmānīšanu. Piemēram, kad man uzrodas teju nepārvarama vēlme uzspēlēt, es pats sev saku: «Labi, es uzspēlēšu, bet rīt. Šodien ne.» Un tad padomāju par visām tām sekām, ko rada spēlēšana. Es atceros to elli, ko piedzīvoju, un vēlme uzspēlēt pāriet. Kad tā atkal ir klāt, atkal sev solu, ka uzspēlēšu rīt, bet šodien ne.» Arvīds uzsver: «Es nekad sev nesolu, ka nekad vairs nespēlēšu. Ar tādiem solījumiem bieži iekritu, jo vienmēr radās vēlme uzspēlēt vēl pēdējo reizi, lai pēc tam - nekad vairs mūžā. Tāpēc es sev solu, ka nespēlēšu tikai šodien. Un tā katru dienu.»
Viņš piebilst, ka cenšas nedomāt par spēlēšanu. «Es noslogoju savu prātu ar citām domām - par darbu, draugiem, radiem. Skatos filmas, risinu krustvārdu mīklas vai arī kādam piezvanu un papļāpāju. Reizēm vakaros dodos pastaigāties. Tad paņemu vien līdzi nelielu naudas summu, bet savu debetkarti atstāju mājās.»
Mērķis uz attīstību
«Reizēm cilvēki stāsta, ka pēc kāda piedzīvota pavērsiena viņi atsākuši savu dzīvi no nulles. Man šķiet, ka sākt dzīvi no nulles nemaz nav tik grūti, daudz grūtāk tikt ārā no mīnusiem,» spriež Arvīds. «Jau agrāk pie sevis es bieži atkārtoju: «Pietiek! Apstājies! Pagaidām esi zaudējis vien naudu, bet vēlāk kļūs vēl sliktāk!» Taču tas nelīdzēja. Apņemšanās - es vairs nekad nespēlēšu - nav pati labākā. Kad ārstējos, viens no speciālistiem man ieteica padomāt un saprast, ko gribu šajā dzīvē sasniegt un realizēt - pēc mēneša, gada vai diviem. Turklāt mērķim jābūt uz attīstību, uz radīšanu. Pats galvenais saprast savas vēlmes un veikt konkrētas darbības, lai iecerēto realizētu. Tad nebūs laika spēlei un - pats galvenais - domas raisīsies pavisam citā virzienā. Arī tad, ja jūtos pārāk vājš un mērķis šķiet pārāk liels, nav nemaz tik slikti. Tad ir vēl lielāka motivācija attīstīties, lai mērķi tomēr realizētu.»
Arvīds piebilst, ka viņa dzīvē esot vēl kāds pozitīvs pavērsiens. «Viņš atsācis tikties ar savu bijušo sievu un dēla māti Jolantu. «Viņai gan ir pavisam stingrs nosacījums - nekādu spēļu automātu. Ja radīsies kaut mazākās aizdomas, ka es atkal spēlēju, viņa momentā pārtrauks attiecības. Es tomēr ceru, ka noturēšos.
