Zaudējot vīru vai sievu, ar kuru kopā izēsts vairāk nekā viens puds sāls, visbiežāk otra pusīte turpmāko dzīvi nolemj pavadīt viena, dzīvot bērniem, pienākumiem un sev. Jaunas attiecības šķiet neiedomājamas un nepieņemamas. Vismaz tobrīd. Taču dzīve mēdz ieviest savas korekcijas – Hedviga un Aina to zina. Hedviga apprecējās 80 gadu vecumā, pēc desmit gadiem izšķīrās un aizbrauca uz Ameriku, Aina sēroja desmit gadu, līdz 68 gados teica jāvārdu kaimiņu Jānim, bet 77 gadus vecais Pēteris jau septiņus gadus kā kaķis ar suni plēšas ar trešo sievu, bet dzīvi bez viņas iedomāties nevar.
Hedviga 90 gados pameta vīru, jo atgriezās pie jaunības brūtgāna
Hedviga dzimusi kādā mazpilsētā Kurzemē. Šerpa kundze, kurai jau rit 92. gads. Taču, neraugoties uz cienījamo gadu skaitu, viņa joprojām cenšas iet stalti, uz štoka atbalstās tikai retu reizi, mati vienmēr glīti sasukāti, lūpas uzkrāsotas, bet, izejot ļaudīs, galvā platmale un mugurā košs kostīms. Viņa nepavisam neatgādina lauku sieviņu, kura ar vienu kāju jau kapā vai spējīga dot tikai viedus padomus jaunajai paaudzei. Savas nu jau pieaugušās meitas un mazdēlu viņa savulaik gan dricelējusi tā, ka tie no viņas mukuši prom. Hedviga pēc leģendām ir vācu baronu rada, pati ar to lepojas un varbūt tāpēc tik štrama. Viņai visu mūžu paticis citus izrīkot, komandēt un kontrolēt. Tāda viņa arī bija, kad apprecējās ar savu Miervaldi, lai gan patiesībā mīlēja Ēriku – jaunu, ievainotu karavīru no Austrumu frontes. Viņš bija tikai 15 gadu vecs, iesaukts par izpalīgu pretgaisa aizsardzībā un cietis kādā no krievu uzlidojumiem. Tā bija 1943./1944. gada skarbā ziema. Hedviga bija uzadījusi zeķes un aiznesusi tās uz hospitāli ievainotajiem leģionāriem. Ēriks gulēja koridorā ar sadragātu roku, tik bezpalīdzīgs un vārgs, ka Hedvigai palika viņa žēl. Viņa sāka par jauno puisi rūpēties, bieži gāja uz hospitāli, nesa lauku labumus, runājās. «Man toreiz bija 21 gads, Ēriks – pavisam vēl bērns, bet smuks – vaigos bedrītes, tikai smaidīja viņš reti, jo mocījās sāpēs, un dakteri pieļāva, ka roku nāksies amputēt. Nostaigāju uz hospitāli pie viņa gandrīz mēnesi, un tad pēkšņi viņus evakuēja uz Hamburgu. Es tieši tajā laikā nebiju mājās, jo mamma bija aizsūtījusi pie radiem palīgā siena pļaujā. Kad atgriezos, ne Ērika, ne hospitāļa vairs nebija. Pārdzīvoju, jo jaunajam zēnam biju pieķērusies, patiesībā biju jau viņu iemīlējusi. Samierinājos, ka neko nevar vairs darīt, adreses man nebija, zināju tikai, ka viņš ir no Rīgas. Domāju – viss, vairāk nekad netiksimies, bet tad kādudien saņēmu vēstuli. No Ērika!!! Viņš bija Hamburgā, rakstīja, ka atveseļojas, roku amputēt nevajadzēs, un pateicās man par palīdzēšanu. Starp daudzajām ar ķeburainu roku rakstītajām rindām Ēriks minēja, ka katru dienu par mani domā un tas viņam palīdzot veseļoties, ka nekad nav saticis tik skaistu meiteni, un atzinās man mīlestībā. Lai gan viņš bija vēl zēns, man šī jūsma patika. Sākām sarakstīties un vēl vairāk satuvinājāmies. Kaut arī no attāluma, bet domas vienam par otru deva spārnus. Tā bija tāda klusā, jūsmīgi platoniskā mīla. Un tad pēkšņi sarakste pārtrūka. Mēnesi, divus, trīs no Ērika nebija ne ziņas. Tā pagāja pusgads, gads. Atkal pārdzīvoju, bet karš paliek karš, tik daudzu cilvēku dzīves tas sagrāva.» Samierinājusies, ka Ēriks ir pazudis vai varbūt vispār vairs nav starp dzīvajiem, Hedviga turpināja savas ikdienas gaitas un, tā kā bija meita precamos gados, no vecāku puses tika skubināta izvēlēties vīru. Karš bija beidzies, bet dzīve turpinājās. «Izmācījos par šuvēju un sāku strādāt vietējā sadzīves pakalpojumu kombinātā. Šuvu arī mājās, man bija savas kundes, jo visi gribēja smuki ģērbties, bet man reizēm no pārpalikumiem sanāca kāda blūzīte vai krādziņš. Man patika pucēties,» stāsta Hedviga. Darbā viņa iepazinās ar Miervaldi. «Viņš bija atbraucis no netālā ciemata pie mūsu drēbnieka pasūtināt uzvalku. Miervaldis bija maza auguma, nedaudz apaļīgs, bet ar labu humora izjūtu – izsmīdināja mūs, visas meitenes, pie šujmašīnām tā, ka bijām stīviem vēderiem. Kad viņš brauca uz laikošanu, atveda mums konfektes, bet, kad uzvalks bija gatavs, sadūšojās mani uzrunāt un aicināt uz satikšanos. Miervalža vecākiem laukos bija saimniecība, un viņam bija vajadzīga saimniece. Nevarētu teikt, ka man viņš ļoti patika, bet viņš bija šiverīgs, jautrs un lenca mani tā, ka visām šuvējām metās skaudība, – puķes, konfektes, mājas vīns un izbraucieni ar laivu. Reiz viņš mani ieveda ezerā, sāka šūpot laivu un prasīja: «Vai tu mani mīli? Vai tu mani mīli?» Tā kā es peldēt nepratu, pārbijos, ka iegāzīšos ūdenī, tāpēc ātri vien atbildēju: «Mīlu, mīlu,»» ar smaidu atceras Hedviga. Pēc pusgada ilgiem randiņiem viņa piekrita kļūt par Miervalža sievu. «Pārcēlos uz laukiem, turpināju šūt, tagad jau tikai mājās, kopu dārzu, lopus, saimniecību, kašķējos ar viņa māti, jo divām saimniecēm virtuvē, kā zināms, vietas nav. Tad jau arī piedzima meitas – Veronika un Lidija, bija jārūpējas par bērniem. Ar Miervaldi dzīvojām labi, jo viņš visā mani klausīja, un, kad viņa vecāki viens pēc otra aizgāja aizsaulē, es kļuvu par pilntiesīgu mājas saimnieci un rīkoju visus pēc sava prāta.» Gāja gadi, un, jo ilgāk Hedviga ar Miervaldi bija kopā, jo vairāk sieva viņu rīkojusi, un jo biežāk Miervaldis no laulenes valdonīguma glābiņu meklējis pudelē. Hedviga dusmojusies, bārusi vīru, bet pārmācīt nav varējusi. «Tad es samierinājos, ka viņš iedzer, jo kā nekā visus mājas darbus viņš paveica, sienu sagādāja, dārzu apstrādāja, īsti jau, kur piesieties, nebija. Toreiz nesapratu, ka tā iedzeršana varbūt ir manas šerpās dabas dēļ. Ka viņš arī gribēja būt saimnieks, nevis zem sievas tupeles,» atzīst Hedviga. Visbiežāk Miervaldis dzēris vakaros, otrā dienā uzlāpījies un atkal varējis strādāt. Līdz tam liktenīgajam 24. oktobrim. «Todien mums bija jābrauc uz rajona centru, man bija jāpērk jauni audumi šūšanai. Miervaldis kā parasti no rīta piecēlās un steberēja uz bufetes pusi pēc pudeles, lai uzlāpītos. Es neļāvu. Jo bija taču jābrauc. Bet viņš teica, ka jūtoties slikti, lai atļauj tikai vienu graķīti. Nē, es teicu, un viss. Izrāvu pudeli no rokām. Es neiedomājos, ka viņam ir slikti ar sirdi, ka vajadzēja to vienu graķīti. Miervaldis man vēl lūdzās, lūdzās, tad palika bāls un nokrita. Pagalam.» Hedvigas valdonīgums tobrīd pagaisis kā nebijis, taču labot neko vairs nevarēja. «Tikai tad laikam novērtēju, cik labs vīrs man bija. Mēs bijām nodzīvojuši kopā garus 40 gadus, izaudzinājuši meitas, izauklējuši mazdēlu, un pēkšņi es paliku viena.» Apbērējusi vīru, Hedviga savu valdonīgumu sāka realizēt bērnos un mazdēlā. «Katru dienu viņiem zvanīju, prasīju, kā iet, pieprasīju, lai atbrauc pie manis, lai palīdz laukos, dārzā. Nebiju jau tik švaka, bet gribējās ar kādu parunāt. Nemācēju dzīvot viena. Ar laiku likvidēju lopus, jo vienai bija par grūtu, paturēju tikai dārziņu ap māju. Katru dienu gāju pie Miervalža uz kapiem, sarunājos.» Gāja gadi, un Hedviga, lai arī pēc vīra nāves bija domājusi, ka paliks viena, domas pamazām mainīja, jo vientulība nebija viņas draudzene. Viņa bija sabiedrības cilvēks. Taču, lai arī viņa joprojām bija izskatīga un glauna dāma, vīrieši no viņas baidījās, jo tuvā un tālā apkārtnē viņa bija izdaudzināta kā šerpā baronese. «Taču es zināju, ka apprecēšos vēlreiz. Es negribēju būt viena. Tad manējie izdomāja, ka manu vientulību varētu kliedēt ar internetu – meitas nopirka datoru, mazdēls apmācīja, kā rīkoties, un visi droši vien bija laimīgi, ka māte liek mierā, jo es varēju stundām sēdēt pie datora – spēlēt spēlītes, sarakstīties «draugos». Tad meitas man ieteica, lai pameklēju internetā sev kādu brūtgānu, jo viņām bija apnicis klausīties, kā es čīkstu un ņemos par savu vientulību. Viņas man uztaisīja profilu, ielikām smuku bildi no manas 70 gadu jubilejas – es ar platmali baltā kostīmā, nu gandrīz ka līgava,» smej Hedviga. Ilgi neesot bijis jāgaida – potenciālie brūtgāni sākuši rakstīt cits pēc cita. «Man iepatikās viens rīdzinieks, vārdā Juris. Viņš bija mans vienaudzis, dzīvoja pie meitas, pirmā sieva bija mirusi, otrā – izputinājusi un aizbēgusi pie cita. Juris, cik varēja spriest pēc bildes, bija piemīlīgs, rāms, un arī vēstules viņam bija sirsnīgas. Viņš gribēja atbraukt ciemos, jo lauki viņam patīkot kopš bērnības. Sarunājām, ar kādu autobusu viņš brauks un ka es viņu sagaidīšu. Uzpucējos un gaidīju autoostā, uztraukusies kā skuķe. Stāvēju pa gabaliņu un biju izdomājusi – ja viņš man nepatiks, neiešu klāt, un, kā vēlāk Juris stāstīja, viņš arī esot spriedis – ja viņam nepatiks, viņš metīsies autobusā atpakaļ un brauks uz Rīgu. Taču kā gan es varu nepatikt?» atkal smej Hedviga. «Juris izkāpa, satikāmies, abi viens otram simpatizējām, un meita mūs aizveda pie manis uz laukiem. Juris nodzīvoja trīs dienas, un, kad viņš devās prom, jutu, ka gribu viņu satikt vēlreiz. Laikam jau viņš jutās tāpat un, atgriezies Rīgā, uzreiz zvanīja un jautāja, kad varam satikties vēlreiz. Tā mēs kādu gadiņu braukājām viens pie otra – meitas mani aizveda arī pie viņa uz Rīgu, gājām uz teātriem, staigājām pa parku un abi atzinām, cik labi, ka ir otrs cilvēks blakus, ka var parunāties, ka nav jābūt bērniem uz kakla. Kad man tuvojās 80 gadu jubileja, piedāvāju Jurim pārvākties pie manis uz lauku māju pavisam un apprecēties. Es viņu bildināju. Pati. Un viņš piekrita.
Sarakstījāmies zagsā, pasēdējām ar bērniem un mazbērniem kafejnīcā, paēdām pusdienas un devāmies mājās. Jurim patiešām patika saimniekot laukos – viņš varēja ņemties pa āru visu dienu – pļāva zālīti, šo to pielaboja, krāva malku. Mani arī aptekalēja un gatavoja ēst. Likās, nu kur vēl labākas vecumdienas. Tā pagāja desmit gadu, abiem tuvojās 90 gadu jubileja, līdz kādudien ģimenes idilli kā zibens no skaidrām debesīm izjauca pastnieka atnestā vēstule. «Tā bija no Ērika!!! No Amerikas!!! Izrādījās, ka viņš ir dzīvs! Bija pagājuši gadu desmiti, bet viņš mani nebija aizmirsis,» Hedviga sākumā bijusi šokā. «Visi seno dienu notikumi atausa atmiņā ar jaunu sparu. Ne par ko citu nevarēju domāt. Izrādījās, ka viņš pēc kara nokļuvis Amerikā un tur dzīvo visu mūžu. Bijis precējies, sieva pirms pieciem gadiem mirusi, tāpēc ar Latvijas radu palīdzību viņš nolēmis sameklēt savu jaunības dienu mīlestību. Ēriks rakstīja, ka kopā ar sievu bijis Latvijā 90. gadu sākumā, taču nav uzdrošinājies mani meklēt, jo nospriedis, ka man droši vien tāpat kā viņam ir ģimene. Vēl viņš rakstīja, ka brauks pēc mēneša uz Latviju un, ja man nav iebildumu, labprāt satiktos. Viņš bija uzrakstījis arī savu telefonu, mājas adresi un e-pastu.» Hedviga ilgi domājusi, rakstīt vai ne, izstāstījusi meitām, viņas iedrošinājušas un teikušas, lai raksta e-pastā, tas būšot ātrāk nekā ar roku rakstītā vēstulē. «Tā arī darīju. Sākām sarakstīties un vēlāk arī satikāmies Latvijā, meitas mani aizveda uz Rīgu. Juris, protams, bija nedaudz greizsirdīgs, bet tikai paburkšķēja, neko daudz neteica, droši vien domāja – nu kur tā vecā vecene liksies. Bet man uznāca mendelis. Kad ar Ēriku viens otru ieraudzījām, tās bija vārdos neaprakstāmas sajūtas! Tik daudz gadu pagājis, bet sirdī senā jūsma nebija zudusi. Nopļāpājām vairākas stundas, pēc tam satikāmies vēl un vēl, līdz Ēriks mani aicināja doties pie viņa uz Ameriku un izlabot jaunības dienu kļūdu. Lai gan man pie durvīm klauvēja 90 gadu, sirdī es jutos jauna un ar Ēriku kopā varēju nomest vēl desmit gadu. Visi teica, ka esmu dulla, sajukusi prātā, bet es nolēmu šķirties no Jura un braukt uz Ameriku. Labāk nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis gausties un domāt – kā būtu, ja būtu. Tagad dzīvojam Floridā, kur Ērikam ir neliela mājiņa un baseins. Un esam laimīgi. Vasarās atbraucam uz Latviju, redz, tūlīt jau tā vasara beigsies, būs jābrauc atpakaļ. Priecājamies par katru kopā pavadīto dienu,» pirms atgriešanās Amerikā nosaka Hedviga.
Aina pēc vīra nāves neticēja, ka vēl kādreiz iemīlēsies
Ainas kundzes mūžs nav bijis viegls – kopā ar ģimeni viņa kā daudzi latvieši tika izsūtīta uz Sibīriju, tur zaudēja vecākus un Latvijā atgriezās viena. Viņa bija pavisam jauna meitene, bet jau ar sūri norūdītu dzīves pieredzi. Aina negribēja atgriezties dzimtajā Rīgā, tāpēc apmetās laukos pie radiem, izmācījās par grāmatvedi un drīz vien satika Laimoni. Gara auguma, kupliem matiem un kautru smaidu – tā viņa atceras savu skaisto mīlestību. «Pašīberējuši» pa ballēm un vakaros romantiski izstaigājuši teju vai visus klusākos un skaistākos upes krastus, ziemai tuvojoties, abi nolēma turpmāko dzīvi pavadīt kopā. Laulība «zagsā» oficiāli tika reģistrēta 24. decembrī. «Ziemassvētkus izvēlējāmies speciāli, jo, neraugoties uz padomijas kārtību, šos svētkus mājās svinējām tik un tā. Krievi mani nevarēja iebiedēt,» viņa saka, veltot ne pārāk labus vārdus tā laika iekārtai. «Kopā ar Laimonīti sākumā dzīvojām pie viņa vecākiem, tad mums sovhozs piešķīra savu pleķīti, un, tā kā Laimonim rokas auga no pareizās vietas, uzcēlām paši savu māju skaistā vietā pie upes. Dzīvojām saticīgi, Laimonis pēc rakstura vairāk bija kluss, rāms, es tāda skaļāka un šerpāka, bet abi kopā bijām kā cimds ar roku. Es smējos, ka viņa vārds «Laimonis» nes mums laimi, tāpēc arī savu pirmdzimto meitiņu nosaucām par Laimu. Pēc diviem gadiem piedzima Māra, vēl pēc diviem – Jānis. Es strādāju sovhoza kantorī, bērni mācījās, vasarās visi kopā ceļojām pa Latviju, gulējām teltīs. Nu nekā mums netrūka. Laimonis Vecgada vakarā pie galda vienmēr teica: «Lai Dievs dod visiem tā sagaidīt Jauno gadu kā mums.» Un tā arī bija. Galds pilns, paši kuplā pulkā, es vienmēr cepu pīrāgus, gatavoju rasolu, kas bērniem dikti garšoja.» Aina gan piebilst, ka ne jau vien idilliskā saskaņā dzīvojuši – bijuši arī kašķi – gan vīra greizsirdības dēļ, jo Laimonis bijis 11 gadu vecāks, gan par bērnu audzināšanu vai vienkārši citām sadzīviskām lietām. «Atceros, vienreiz atnācu mājās, paziņoju, ka sovhozs dala biļetes braucienam ar vilcienu uz Ļeņingradu. Laimonis teica, ka nekur negrib braukt, es atkal – ka biļetes jau paņēmu, bērnus pieskatīs viņa mamma, ka viss jau ir sarunāts. Ir jābrauc. Viņš tiepās, tiepās, palika dusmīgs, sāka kliegt, kāpēc es bez viņa ziņas vienmēr visu kārtoju un kādam kaut ko apsolu, beigās paņēma «polšu», aizgāja pie kaimiņa un otrā dienā jau bija nomierinājies un uz paģirām man piekrita,» smejas Aina. «Aizbraucām, un viss bija labi.» Tā mīlējoties un plēšoties Aina un Laimonis nodzīvoja 36 gadus. Un tad pēkšņi kādā saulainā maija dienā, ejot uz veikalu, Laimonis saļima. «Tas notika tik pēkšņi. Insults. Kunga nāve. Viņam ātra aiziešana, man pasaules gals – tukšums, bezcerība, vispār nesapratu, ko darīt, kā dzīvot tālāk. Labi, ka bija bērni, kas mani turēja pie skaidrā saprāta un neļāva sabrukt pavisam.
Viņi organizēja bēres, es tikai raudāju un sev pārmetu, kāpēc torīt nepievērsu uzmanību tam, ka Laimonis brokastīs man jautāja, kas tie par melniem punktiņiem biezpienā,» skumīgi nosaka Aina. «Tas sasodītais asinsspiediens, sirds jau Laimonītim tāda pašvaka bija.» Pēc bērēm naktīs Ainu mocījis bezmiegs, tad viņa atcerējusies abu skaisto jaunības laiku, kāzas, cēlusies naktī augšā un sākusi rakstīt pat dzeju, bet citureiz galvā projektējusi mājas. «Nespēju pierast, ka esmu viena. Mums taču bija tādi plāni! Gribējām nomainīt veco braucamo pret jaunāku mašīnu un bijām izplānojuši, kur brauksim, ko skatīsimies. Bērni bija mana vienīgā jēga, tikai viņi toreiz mani vēl turēja pie pasaules,» viņa nosaka. Tomēr ne jau velti mēdz teikt, ka laiks visu dziedē, un, kad Ainai sāpes rimušas, kā viņa pati saka: «Pamazām atgriezos dzīvē – atkal ar skubu rušinājos pa dārzu, tērgāju ar kaimiņienēm uz soliņa, gāju uz pensionāru pasākumiem, gaidīju ciemos bērnus un mazbērnus.» Ar laiku Ainas mājā aizvien biežāk sāka iegriezties kaimiņu Jānis. «Man sākumā pat prātā nenāca, ka viņš mani noskatījis. Bijām pazīstami daudzus gadus, kā nekā kaimiņš. Viņa sieva bija friziere, gāju pie viņas likt ilgviļņus, viesībās kopā iedzērām, padziedājām. Kad reiz, būdams kunga dūšā, Jānis atzinās, ka es viņam dikti patīkot un lai ņem par vīru, domāju, ka viņš murgo, un iztriecu ārā pa durvīm. Bet viņš neatstājās. Nāca vēl un vēl. Nesa konfektes, citreiz piepalīdzēja mājas darbos, izvagoja dārzu, salaboja krānu. Varējām arī ilgi pļāpāt par grāmatām, sēju, augiem, puķēm, abi kopā pārspriedām jaunākās ziņas avīzēs vai televīzijā. Jāņa sieva bija baltrocīte, viņai lauku darbi un dārzi nepatika, un, cik zināju, saskaņa mājās arī nevaldīja. Sākumā Jāni uztvēru tikai kā labu, izpalīdzīgu kaimiņu, interesantu sarunu biedru, bet pēc viņa daudzkārtējiem mājieniem un jūsmošanas par mani, cik es esmu lieliska saimniece un kā Laimonim ar mani bija paveicies, viņš man tās ausis pamazām aizdziedāja. Man jau arī patika tāda apjūsmošana, komplimenti, jutos atkal kādam vajadzīga, jutos kā iekārojama sieviete. Pat tādi kā tauriņi pakrūtē iemetās,» Aina smej. «Sāku pie Jāņa apciemojumiem pierast un pat viņu gaidīt. Uzgatavoju kaut ko garšīgu. Biju viena nodzīvojusi desmit gadu, un kāds cilvēks blakus, ar kuru parunāties, likās ļoti labi. Ar laiku Jānis kļuva uzstājīgāks, teica, ja es viņu ņemšot, ja dzīvosim kopā, viņš šķirsies no sievas. Nevarētu teikt, ka tā bija liela mīlestība, lielas jūtas, nebijām jau nekādi jaunie. Un mani tik un tā visu laiku tirdīja jautājums – nu kā es ar kaimiņu, nu kā es Zelmai ņemšu nost vīru? Tad man viena draudzene teica: domā par sevi, nevis to, ko citi domā par tevi. Un tad es nospriedu – nu bet tiešām! Lai iet tā lieta! Vismaz nebūšu viena. Un ar divām pensijām arī vieglāk izdzīvot nekā ar vienu. Taču viss nebija tā gludi un vienkārši. Kad Jāni pieņēmu savā mājā, kāds skandāls sākās! Viņš taču bija precējies! Kaimiņi sadalījās divas nometnēs – vieni tie, kas mani un Jāni nosodīja, otri – kas teica, ka Jānis jau sen bija pelnījis ko labāku par savu sievu – čūsku, kura ne dārzā strādā, ne mājās viņam ēst uzgatavo. Mēs abi turējāmies no tā nostatus, neielaidāmies sarunās, lai gan tenku topa augšgalā bijām vēl ilgi. Arī sieva Jāni diezgan ilgi valkāja aiz deguna, kamēr piekrita šķirties. Lai gan Jānis viņai jau bija trešais vīrs, tas taču bija negods, ka vīrs pamet vecumdienās un aiziet pie citas. Pēc pusgada viss pierima, un mēs oficiāli apprecējāmies. Nekādas lielās kāzas jau nebija – tikai paši un bērni. Es jaunās dzīves sākumā biju kā spārnos, priecājos, ka esam divi, visur kopā arī gājām, visu kopā darījām – gan mājā, gan dārzā. Naktīs bieži modāmies ap četriem un smējāmies, ka tā mums ir dispečerstunda – spriedām, ko sēsim, stādīsim, kur brauksim, ko pa dienu darīsim. Jānis no rītiem mani mēdza palutināt ar kafiju gultā un ļāva ilgāk pavaļoties, kamēr pats steidza apkopt mājas soli vai aiziet uz dārzu attaisīt siltumnīcu. Viņam dikti patika arī makšķerēt, un tad mēs abi ar riteņiem braucām uz upi – viņš ķēra zivis, es lasīju kādu grāmatu vai vienkārši pļāpājām un baudījām dabu. Braucām arī ciemos pie radiem, gājām uz pensionāru ballēm, dejojām – viņš bija ļoti galants kavalieris –, īsāk sakot, baudījām vecumdienas. Sākumā tā bija sava veida romantika, un pirmos gadus nodzīvojām labi un saticīgi. Es esmu tāda – varu atdot pēdējo kreklu sava tuvinieka dēļ, bet varu nepažēlot arī šķīvjus, ja mani nokaitina. Tik traki gan negāja, līdz šķīvjiem netikām, bet skaļāka vārdu pārmaiņa ar Jāni reizēm neizpalika. Jānis tāpat kā es bija straujas dabas, un, kad viņš iedzēra, straujums lauzās ārā kā lavīna. Tad viņam vajadzēja uzgriezt radio uz pilnu klapi, dziedāt līdzi, dejot, pēc kāda laika vilka uz kašķi, un, kad man tas viss apnika, neklusēju, teicu, ko domāju, bet tas, protams, Jānim nepatika. Viņš sadusmojās, skrēja ārā no mājas, skaļi aizcērtot durvis. Es pārdzīvoju, raudāju, gāju viņu meklēt. Kad viņš izgulēja dzērumu, otrā dienā metās uz ceļiem, bučoja rokas un lūdza piedošanu. Mana sirds atmaiga, un es, protams, piedevu. Līdz nākamajai reizei. Kā iedzēra, tā palika dumjš. Kad nedzēra – cilvēks ar zelta rokām. Tā mēs jau dzīvojam kopā astoņus gadus, un ir skaidrs, ka nešķirsimies. Ka tas ir līdz mūža galam. Taču reizēm es domāju – no vienas puses, it kā labi, ka esam divatā, no otras – kāpēc mums vecumdienās vajadzēja saiet kopā un dzīvot zem viena jumta? Varējām taču viens pie otra iet ciemos, satikties, labi pavadīt laiku, atpūsties? Man paliktu savas, viņam savas mājas, nebūtu kašķu, kreņķu un pārpratumu. Vecu koku pārstādīt nevar. Taču tajā pašā laikā saprotu, ja nebūtu Jāņa, ja es nebūtu ļāvusies un piekritusi sākt jaunu dzīvi, par ko pirms desmit gadiem pat iedomāties nevarēju, diezin vai vecumdienās būtu piedzīvojusi arī tik daudz skaistu brīžu,» piebilst Aina.
Pēteris: «Viņa man pārmet, ka guļu ar citām»
Tiem, kuriem ir 20, šķiet, ka visi četrdesmitgadnieki ir veči, tiem, kuriem ir 40, šķiet, ka 60 gados visi ir pensionāri un spējīgi rušināties tikai pa dārziņu. Visus šos pieņēmumus var apgāzt cilvēki, kuri nodzīvojuši gana garu mūžu un zina ne tikai katras desmitgades priešrocības un mīnusus, bet arī to, ka sekss mēdz būt arī 70 un 80 gados. Par to arī 77 gadus vecā Pētera stāsts: «Mana trešā sieva nomira pirms astoņiem gadiem, un, lai gan es neesmu nekāds ņuņņa – varu gan pats sevi apkopt, gan pagatavot ēst, māja bez sievietes tomēr ir tukša un auksta. Tāpēc, gadu pasērojis par savu Jūliju, es sāku skatīties citu sieviešu virzienā. Piekrišana man vienmēr bijusi, un brīvu kaimiņieņu, kurām vīri jau pie citu sāniem vai kapā, arī netrūka. Kad bija dzīva vēl Jūlija, man dikti patika viņas draudzene Elga. Tāda izdarīga, jautra un šķelmīga. Mana Jūlija reiz pat ar viņu saplēsās, jo sieva domāja, ka man ar Elgu kaut kas bijis, lai gan tā nebija taisnība. Kad Jūlijas vairs nebija, Elga bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas atbalstīja, mierināja, izrādīja par mani rūpes, aicināja pie sevis pusdienās. Un kuram vīrietim gan nepatīk labi paēst? Sākumā gan tikai gāju pie viņas kā pie kaimiņienes, bet tad kāduvakar Elgas vārdadienā, kad pārējie viesi bija aizgājuši, bet mēs tā smuki iedzēruši, Elga teica, ka ir jau vēls, lai palieku pie viņas. Nu kas ta man. Ja jau sieviete tā grib. Elga bija šķīrusies, izaudzinājusi meitu un daudzus gadus viena pati dzīvoja trīsistabu dzīvoklī pretējā mājā. Vai nu šņabis vai Elgas temperaments, bet tonakt sajutos kā jaunībā. Mums bija sekss, tāds uhhh. Un ar to patiesībā viss arī sākās. Elga gribēja, lai es pārvācos pie viņas, ko es arī izdarīju. Cik nu man to mantu – drēbes vien, jo mēbeles nestiepu, atstāju dzīvoklī. Sākumā man viss patika – kā viņa par mani rūpējas, kā gatavo un mazgā, pucē un glauda. Es savukārt darīju visus vīriešu darbus – gan pa saimniecības, gan gultas līniju. Viņa bija velnišķīgs sievišķis, traka kā kaķene. Man jau tas patika. Un tad Elga salauza kāju, nabadzīte staigāja ilgi uz kruķiem, pēc tam palika kliba. Un greizsirdīga ar’. Visa mūsu saskaņa pazuda, jo ikreiz, kad viņa mani redzēja pagalmā ar kādu sievieti runājamies, uznākot augšā dzīvoklī, pirmais jautājums bija: «Nu, cik reizes ar to mauku pārgulēji?» vai «Kad tad sarunājāt kniebties?» Viņa visās sievietēs saskatīja manas brūtes, palika teju pavisam traka, neraugoties uz to, ka Elgai jau ritēja 75. gads. Reiz vispār bija gadījums – no rīta pamostos, redzu, ka koridorā pie durvīm sakrautas somas ar manām drēbēm. Prasu, ko tas nozīmē? Viņa atbild: «Es ar brāli naktī negulēšu! Man vajag vīrieti, nevis impotentu veci!» Vai jūs varat iedomāties?! Jēziņ, es nospļāvos, paņēmu savas mantas un aizgāju uz savu dzīvokli. Biju pārskaities ne pa jokam. Domāju, man tādu sievieti nevajag. Tad jau labāk viens, nevis klausīties greizsirdības scēnās. Taču pagāja tikai dažas stundas, un Elga jau zvanīja un atvainojās. Viņa esot naktī slikti gulējusi, tāpēc bijusi nervoza un tik ļoti mani mīlot, ka pati nezinot, kāpēc tā runājusi. Biju joprojām dusmīgs, tāpēc pastrīdējāmies, bet todien pie viņas negāju. Paņēmu pudeli, aizgāju pie večiem uz garāžām, iedzērām, pasēdējām, bet otrā dienā man bija tik slikti, ka pats zvanīju Elgai, lai atnes aliņu. Viņa arī atnāca, pagatavoja vistas buljonu, aptekalēja, un es atkal atgriezos pie viņas. Šoreiz tikai ar dažiem krekliem. Spēlējām kārtis, domino, skatījāmies TV, un kādu nedēļu bija miers. Un tad atkal viss sākās. Kaimiņu Marija bija palūgusi pārnest no dzīvokļa uz pagrabu dažas mēbeles, un, tā kā es esmu vecis ar spēku kaulos, palīdzu, ja cilvēkiem vajag. Sanāca ilgāk, nekā es domāju, un atlika man tikai ieiet pāri slieksnim dzīvoklī, kad atskanēja ķērciens: «Vācies ārā! Ko tu ar to mauku tik ilgi ņēmies? Cik reizes bija?» Nomierināju viņu, naktī bija sekss, un mājās miers. Bet katru nakti jau tā nevaru, es taču neesmu nekāds jauneklis vairs, daba dara savu, tāpēc viņai skaidri un gaiši pateicu: vai nu viņa izbeidz skandālus, vai nu es eju prom. Tad, protams, Elga atkal pierāvās, neprasīja naktī pat seksu, un kādu laiku bija miers. Aizbraucām kopā ekskursijā, apkopām dārzu, un viss bija normāli. Pamazām laikam pie viņas garastāvokļa maiņām pieradu, un, kad viņa man nākamreiz kaut ko pārmeta, es neklapēju ar ausīm. Reizi pa reizei gan esmu gājis atpakaļ uz savām mājām, nodzīvojis, ilgākais, tur divus mēnešus, bet tad atkal atgriezies. Nu, dzīvojam kā kaķis ar suni jau septiņus gadus, bet bez viņas arī nevaru.»
