Atzīmējot 60. gadadienu kopš Eiropas Savienības priekšteces – Eiropas Ekonomikas kopienas – nodibināšanas, sestdien Romā notiks ES valstu un valdību vadītāju tikšanās, kuras uzdevums ir ne tikai atcerēties gūtos panākumus, bet arī iezīmēt savienības nākotnes aprises.
Ņemot vērā daudzās problēmas, ar ko saskaras ES, Romas deklarācijas sagatavošana nav vienkāršs uzdevums. Turīgākās vecās dalībvalstis atbalsta tā saukto vairāku ātrumu Eiropas ideju, savukārt Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis bažījas, ka tās tiks atstumtas vēl tālākā perifērijā - gan finansiālā, gan lēmumu pieņemšanas ziņā.
«Pēc gadiem ilgiem mēģinājumiem slēpt galvu smiltīs Eiropas līderi beidzot ir atzinuši, ka atrodas eksistenciālas krīzes priekšā,» raksta AFP. Nedz eiro zonas valstu parādu krīze, nedz 2015./16. gada migrācijas krīze netika uzskatīti par pietiekami skaļiem trauksmes zvaniem, un par to, ka ES nepieciešams adekvātāk reaģēt uz «jaunajiem izaicinājumiem», Briseles un citu Eiropas valstu galvaspilsētu varas gaiteņos atklāti sāka runāt vien pēc pagājušā gada 23. jūnija referenduma Apvienotajā Karalistē, kad vairākums britu atbalstīja izstāšanos no ES.
Apvienotās Karalistes premjere Terēza Meja uz Romas svinībām nedosies un pāris dienas pēc tām - 29. martā - oficiāli informēs Briseli par Brexit procesa uzsākšanu. Itālijas ES lietu ministrs Sandro Goci sarunā ar The Irish Times uzsvēris, ka Romā Brexit jautājums netiks apspriests, jo tam jau rezervēts atsevišķs samits, kas notiks 29. aprīlī. Tomēr diez vai valstu līderiem no šīs tēmas izdosies pilnībā izvairīties, jo britu aiziešana no ES (un nosacījumi, ar kādiem notiks izstāšanās) atstāj tiešu iespaidu uz ES nākotni un to, vai paliekošajās 27 dalībvalstīs spēkā pieņemsies politiskās kustības, kuras parasti sauc par eiroskeptiķiem.
Marta sākumā Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers publiskoja savu Balto grāmatu jeb piecus ES tālākās attīstības scenārijus, atgādina Reuters. Nosacīti tos var iedalīt diapazonā no ES lomas nivelēšanas, atvēlot tai vien vienotā tirgus uzrauga statusu, līdz ES kļūšanai par federālu valsti. Savienības nākotnes attīstības plāns jāizstrādā līdz decembrim, taču Brisele neslēpj cerības, ka Romas deklarācijā jau būs noteikts šīs attīstības pamatvirziens. Deklarācijas teksta saskaņošana joprojām turpinās, un, kā sarunā ar interneta ziņu vietni Euractiv.com atzinusi Eiropas Parlamenta deputāte Marija Žoao Rodrigeša, kura pārstāv Portugāles sociālistus, šis process esot ļoti sarežģīts. Tomēr AFP ir pārliecināta, ka galu galā «sestdien ES līderi atbalstīs vairāku ātrumu Eiropu, kas ļaus atsevišķām valstīm izvēlēties ciešāku integrāciju, bet pārējām neiesaistīties šajā procesā». Pagaidām gan nav skaidrs, cik tieši un nepārprotami šis princips tiks deklarēts, jo ideja kārtējo reizi sašķēlusi dalībvalstis.
Nepārprotamu atbalstu vairāku ātrumu Eiropas izveidei pauduši savienības smagsvari - Vācija, Francija, Itālija un Spānija, šo plānu oficiāli atbalsta arī Beniluksa valstis. «Mums ir jābūt drosmei ļaut atsevišķām valstīm virzīties uz priekšu [ciešāk sadarbojoties] un jādod iespēja atpalicējiem pievienoties tad, kad tie ir gatavi,» Xinhua citē Vācijas kancleres Angelas Merkeles programmatisko nostāju. Viņai piebalsojis gan Itālijas premjers Paolo Džentiloni, sakot, ka «Eiropa nevar palikt uz vietas», gan Luksemburgas vadītājs Ksavjers Betels. Tiesa, neviens no līderiem, kuri atbalsta šo Eiropas kodola ideju, līdz šim nav precizējis, cik dziļa būs iespējamā integrācija, un, kā norāda politologi, ir iespaids, ka katrā galvaspilsētā to izprot atšķirīgi, akcentējot attiecīgās valsts intereses.
Barikāžu otrā pusē ir Višegradas grupas valstis (Polija, Čehija, Ungārija un Slovākija), kā arī Rumānija, kas kategoriski paziņojušas - vairāku ātrumu Eiropas ideja tām nav pieņemama. Lai gan Romas deklarācijas projektā iekļautas skaistas frāzes gan par kohēziju, gan solidaritāti, reāli šis princips tikai palielinās nevienlīdzību starp veco un jauno Eiropu. «Tie, kuri izsaka bažas par vairāku ātrumu Eiropu, baidās palikt otrajā līgā,» intervijā AFP atzinis Briseles Šūmana fonda eksperts Šarls de Marsilji. Šīs bažas saistītas gan ar finansiāliem, gan politiskiem apsvērumiem. Kapitālisma principu «nauda iet pie naudas» neviens nav atcēlis, un var prognozēt, ka tieši Eiropas kodols piesaistīs lielāku potenciālo investoru interesi nekā perifērija un, laikam ritot, šis process kļūs aizvien izteiktāks. Tāpat ir bažas, ka ciešāk integrējušās valstis varēs pieņemt lēmumus, kas formāli neattieksies uz ES perifērijas valstīm, taču atstās reālu ietekmi uz to ekonomiku, sociālo sistēmu un tamlīdzīgi - bet piedalīšanās lēmumu pieņemšanā perifērijai būs liegta. Kā piemērs tiek piesaukti potenciālie vecās Eiropas lēmumi finanšu jomā, kas, gribi negribi, var attiekties uz visām eiro zonas valstīm. Tāpēc Romas samita priekšvakarā izveidojusies zināmā mērā paradoksāla situācija, ka valstis, kas tradicionāli tiek uzskatītas par eiroskeptiskām (Polija, Ungārija), brīdina savas Rietumeiropas kolēģes - vairāku ātrumu Eiropa var kļūt par starta šāvienu ES sairšanas procesam.
Ir grūti iedomāties, kā šādos apstākļos atrast kompromisu, lai gan eirobirokrātu spējas sagatavot no nogludinātām, neko daudz neizsakošām un dažādi traktējamām frāzēm sastāvošus dokumentus, kurus beigu beigās mīļā miera labad paraksta visi klātesošie, jau kļuvušas par leģendu. Šai prasmei ir sena vēsture, jo 1957. gada 25. martā Beļģijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas un Vācijas Federatīvās Republikas līderi patiesībā parakstījuši nevis Romas līgumu, bet tikai tā pirmās un pēdējās lappuses. Toreizējais ziņu aģentūras Reuters jauniņais reportieris Deivids Villijs, kuram pirms 60 gadiem bija uzdots uzrakstīt īsu rakstiņu par vienošanās parakstīšanu (Apvienotajā Karalistē šim notikumam tika pievērsta ļoti maza uzmanība), sarunā ar AFP televīziju atminējies, ka pabiezās mapes, kas bija noliktas parakstītāju priekšā, lielākoties sastāvējušas no baltām lapām. Šo faktu apstiprinājis arī viens no parakstīšanas ceremonijas rīkotājiem Alberts Breuers, kurš gan norādījis - tā noticis nevis politisku domstarpību, bet gan tehnisku problēmu dēļ. Izrādās, ka, braucot cauri Šveicei, nez kādēļ aizkavējies vilciens, ar kuru uz Romu vesti dokumenti, bet itāliešu apkopēji savā centībā jau bija paspējuši izmest atkritumos ekspertu sagatavotos Romas līguma projektus.
