2023. gads paliks atmiņā kā gads, kad Ukrainu turpināja apšaudīt Krievijas armija, Hamas iebruka Izraēlā, un Krievijā parādījās desmitiem represīvu likumu. Par to plašā intervijā žurnālistiem pastāstīja bijušais pasaules šaha čempions, politiķis un kvēls Putina pretinieks Garijs Kasparovs. Intervija publicēta vietnē kasparov.ru
Garijs Kasparovs par 2023.gada rezultātiem un to, ko varam sagaidīt nākamgad.
Jau otro gadu nozīmīgākais notikums ir karš Ukrainā. Pēc nedaudz mazāk nekā diviem mēnešiem šim karam būs divi gadi. Neskatoties uz daudzu valstu palīdzību, Ukrainas militārie resursi ir nožēlojamā stāvoklī. Tas ir redzams arī no Krievijas armijas iniciatīvas pārtveršanas visās frontēs. Turklāt decembrī beidzas ASV finansiālais atbalsts Ukrainai. Kas sagaida Ukrainu 2024. gadā?
“Es nešaubos, ka pirms gada, 2023. gada priekšvakarā, daudzi cerēja, ka karš Ukrainā beigsies. Godīgi sakot, arī man bija cerības, ka, saņemot efektīvus Rietumu ieročus, Ukraina spēs sagādāt izšķirošu sakāvi Putina okupācijas spēkiem. Diemžēl šīs cerības neattaisnojās. Karš ir iegājis ilgstošā fāzē. Tur jau notiek iznīcības karš. Analoģijas nevis ar Otro, bet pat ar Pirmo pasaules karu nav nejaušas. Un karš izplatās. Gazā jau notiek karš. Un ir pamats uzskatīt, ka Tuvo Austrumu militāro operāciju teātris ar to neaprobežosies. Ir problēmas ar Gajānu, acīmredzami Ķīnas iebrukumi - Sji Dzjiņpina draudīgie paziņojumi. Tieši pirms Jaunā gada viņš paziņoja, ka Ķīna un Taivāna tuvākajā laikā apvienosies. Tas viss liek domāt, ka Rietumi, kārtējo reizi demonstrējot vājumu, ir iedvesuši pārliecību visa veida diktatoros un teroristos, ka viņi var nesodīti īstenot savu agresīvo politiku. Kad mēs sakām “Rietumi”, mēs saprotam, ka viss ir atkarīgs no Amerikas. Amerika ir brīvās pasaules līdere gan ekonomiski, gan politiski. Un, pirmkārt, tā ir militārais vadītājs. Tomēr palīdzības apjoms, ko Amerikai vajadzētu sniegt un, manuprāt, tā varētu sniegt, nebija pat tuvu.
Ukraina saņēma pietiekami daudz ieroču, lai apturētu agresiju un atgrieztu daļu teritorijas. Tomēr ar to nepietiek, lai pilnībā atbruņotu visas Putina armijas loģistikas piegādes un likvidētu visus raķešu draudus Ukrainai, iznīcinot raķešu bāzes, tostarp Krievijas teritorijā. Ir pamats uzskatīt, ka nepietiekama daudzuma ieroču nosūtīšana ir sazvērestības rezultāts, pareizāk sakot, Amerikas administrācijas mēģinājums vienoties, tās tā sauktais mērenais spārns - Džozefs Bērnss, drošības palīgs Džeiks Salivans un neaizmirsīsim Džonu Keriju, lai gan viņš ieņem blakus amatu, kas ir atbildīgs par visu "zaļo darba kārtību". Tomēr viņš ir kabineta loceklis un sens Džo Baidena draugs. Skaidrs, ka aiz viņiem stāv milzīgs Obamas ēras laikā pie varas nākušo ierēdņu slānis, kas visas starptautiskās problēmas uzskata par piespiedu novēršanos no savas iekšējās dienaskārtības. Dienaskārtība, kas ir ārkārtīgi destruktīva Amerikai, kā mēs tagad redzējām, raugoties uz Amerikas universitāšu ne tikai studentu, bet arī profesoru reakciju uz to, kas šobrīd notiek Izraēlā - apgalvojumi, ka zvērīgā Hamas 7.oktobrī pastrādātie noziegumi ir "Izraēlas koloniālās politikas neizbēgamas sekas".
Ir skaidrs, ka Amerikai ir jāatrod izeja no šī strupceļa. Strupceļā ir gan iekšējās problēmas, gan savas lomas definīcija starptautiskajā arēnā. Taču pagaidām prognoze 2024. gadam diez vai būs iepriecinoša. Kopš šodienas vadošie kandidāti joprojām ir Džo Baidens un Donalds Tramps. Viens no viņiem nav spējīgs vadīt valsti, mēs jau to redzam - viņš burtiski brūk mūsu acu priekšā. Pats Džo Baidena skats iedvesmo uzticību Amerikas ienaidniekiem, brīvības ienaidniekiem. Un, iespējams, viņa pretinieks, ja viņš iekļūs vēlēšanās, būs Donalds Tramps. Un šī ir otra galējība. Enerģijas tur ir vairāk nekā pietiekami, bet tā ir daļēji krimināla rakstura enerģija. Acīmredzot Trampa atgriešanās Baltajā namā neliecina par labu Ukrainai un citām valstīm, kas ir teroristu uzbrukumu mērķis.
Diemžēl liela daļa no tā, kas notiks 2024. gadā, ir atkarīgs no tā, kā noritēs Amerikas vēlēšanas. Tāpēc jebkuras prognozes jāizdara piesardzīgi. Neskatoties uz Trampa vadību un Baidena paziņojumu, ka viņš noteikti kandidēs, man joprojām nav pārliecības, ka amerikāņu vēlētāji vēlēšanu biļetenā redzēs kādu no šiem vārdiem. Viss mainās ļoti ātri. Uzskatu, ka Trampa uzvara nav garantēta, lai gan viņš ir neapstrīdams favorīts. Tomēr ir cerība, ka Karolīnas gubernatore Nikija Hellija, izmantojot acīmredzamās Trampa pozīcijas vājās vietas, izdosies noķert aizvēju un kļūt par īstu konkurentu. Individuālās vēlēšanās var notikt jebkas. Runājot par Baidenu, es uzskatu, ka viņa veselībai vajadzētu būt diskvalificējošam faktoram. Bet viņš neatlaidīgi tur varu. Baidena apkārtnē ir arī daudz cilvēku, kuri par katru cenu cenšas noturēt pie varas gan politisko, gan fizisko mūmiju. Amerika, kuru apdraud izvēle starp Baidenu un Trampu, nav Amerika, kas var vadīt. Bet mums vēl jāgaida Amerikas vēlēšanu iznākums. Precīzāk, pati dinamika - tā arī daudz ko noteiks. Un tas ietekmēs notikumus visā pasaulē.
Pirmkārt, tas attiecas uz palīdzību Ukrainai. Protams, es gribētu, lai Kongress balso. Es domāju, ka tas tomēr balsos. Es nedomāju, ka tā ir neatrisināma problēma. Diemžēl Baidena administrācija ir aktīvi izmantojusi Kongresa republikāņu spārnu, lai attaisnotu savu atbalsta trūkumu Ukrainai. Taču patiesībā ar to ieroču daudzumu, ko administrācija var piegādāt, pareizāk sakot, norakstit to, kas vienkārši krāj putekļus noliktavās, ir pietiekami, lai veiktu pēdējo pagrieziena punktu karā. Arī Putina naudas konfiskācijas kampaņa tagad uzņem apgriezienus - vairāk nekā 300 miljardu dolāru apmērā. Lai gan precīzu summu šobrīd neviens nezina. Administrācijas nostāja sāk mainīties. Es pievērsos šim jautājumam diezgan detalizēti, jo mana organizācija Amerikā bija RDI (Demokrātijas atjaunošanas iniciatīva) līdzorganizators, kas iniciēja juristu komandas izveidi, kuru vadīja vadošā amerikāņu juriste Lorisa Frīda. Ziņojumā, kas tika publicēts ar atsaucēm uz Amerikas likumiem un konstitucionālajiem precedentiem, tika apgalvots, ka ASV prezidents varētu patstāvīgi pieņemt šo lēmumu attiecībā uz naudu, kas atrodas ASV.
Un šī sajūta, ka būs jāveic ekstrēmi pasākumi, sāk iespiesties Rietumu politiķu galvās. Ne tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ viņi pēkšņi ieguva drosmi un apņēmību, tas ir tikai izdzīvošanas jautājums. Viņi sāk saprast, ka jebkādi Putina panākumi viņus apdraud. Jo mēs jau varbūt runājam par globālu karu.
Ukrainai ir vajadzīga palīdzība, mums jādod nauda. Un dot naudu nozīmē iekļūt nodokļu maksātāja kabatā. Un šī ir pēdējā lieta. Kad rodas šādas šķēres, ideja par Putina naudas konfiskāciju pat ar zināmu risku starptautiskajām finanšu sistēmām pārstāj šķist pārāk radikāla. Tāpēc ir noteikta kustība. Brīvā pasaule demonstrē, ka tā spēj savest kopā vissarežģītākajos brīžos. Lai gan ir skaidrs, ka šodien problēma ir ne tikai Putins, Sji Dzjiņpins un citi bandīti un teroristi visā pasaulē, bet arī pati Rietumu vājība, kas paši nevar pieņemt principiālu lēmumu, ka šis ir karš, lai uzturētu principus. Ne jau karš starp Krieviju un Ukrainu padarīs šo pasauli veiksmīgu un pārtikušu.
Vai ir sajūta, ka Rietumi pārliecina Ukrainu uz sarunām?
“Nav šaubu, ka šī ideja tika aktīvi apspriesta ASV administrācijā. Tas izskaidro, kāpēc amerikāņu ieroči Ukrainā neieradās laikā. Ieroči, kas var nodarīt izšķirošu kaitējumu Putina armijai. Es nevaru to dokumentāli apstiprināt, taču no visas man pieejamās informācijas, no notikušajām sarunām, ir analītiski izsecināta tikai viena Bērnsa-Salivana formula par Ukrainas sadalīšanu, kara izbeigšanu un pēc tam kaut kādu finanšu izdali, izmantojot konfiscēto. naudu. Plus vēl atbrīvotās Ukrainas daļas uzņemšanu NATO. Taču arī šis variants ir nereāls, jo nav pamata uzskatīt, ka Putins tam piekritīs. Jo no viņa viedokļa NATO parādīšanās uz Dņepras joprojām ir neveiksme. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka viņam veiksies ilgā karā, jo Rietumi izrāda vājumu un neizlēmību.
Domāju, ka Prigožina uzruna bija saistīta ar to, ka gan Prigožins, gan viņu atbalstītāji diezgan objektīvi novērtēja, ka ieroču nodošana Ukrainai izšķirs kara iznākumu. Tieši atriebība pret Prigožinu kļuva iespējama brīdī, kad Putinam un viņa apkārtnei kļuva skaidrs, ka Rietumi un Amerika nav gatavas šādam jautājuma risinājumam. Tāpēc tēma nekur nenonāk. Padošanās un vienošanās ar Putinu tēma joprojām paliek virspusē. Publikācijas The New York Times arī liecina, ka administrācija turpina virzīties uz priekšu ar šo tēmu.
Kopumā pēdējās publikācijas nedēļas The New York Times ir bijušas briesmīgas. Tika izvilkts pat “noderīgais idiots” jeb VDK aģents Sergejs Šmēmanis, kurš vēl Gorbačova laikā strādāja Maskavā. Viņš 2015. gadā uzrakstīja postošu rakstu par manu grāmatu “Ziema nāk” , kur norādīja, ka viss, ko es uzrakstīju, nav patiesība. Viņš ir pilnīgs nelietis, kreisais, Duranti mantinieks, tā, kurš 1931. gadā rakstīja, ka ziņas par Golodomoru ir antikomunistiskas propagandas izdomājumus. Šmēmans rakstīja, ka Ukraina var būt apmierināta ar teritoriju nodošanu un arī tā būs uzvara. Šis nelietis ir gatavs atteikties no Ukrainas teritorijas ar cilvēkiem, kas tajā dzīvo - tas ir kreisi-rietummieciskais pūlis, kas ir gatavs atrast jebkādu veidu, kā izvairīties no konfrontācijas. Un tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka pastāv iekšējā darba kārtība, ko viņi uzskata par daudz svarīgāku.
Saskaņā ar šo darba kārtību, jebkurš panākums ir aizdomīgs, jo tas tiek sasniegts kāda veida ekspluatācijas rezultātā. Saskaņā ar šo uzskatu cilvēki tiek iedalīti apspiestajos un apspiestajos. Tas ir tā sauktais "antikoloniālisms". Tajā pašā laikā Putina Krievija, kas ir agresīvākā imperiālistiskā vara, izkrīt no to cilvēku interesēm, kuri pieturas pie šādas dienaskārtības. Šī ir ļoti gara saruna, kas saistīta ar Rietumu tendenci. Taču šī tendence tagad var mainīties, jo draudi Rietumu dzīvesveidam kļūst arvien acīmredzamāki.
Bet tas prasa jaunus līderus un viedokļus sabiedrības apziņā. Un apziņa par to, ka nav variantu mierīgai līdzāspastāvēšanai ar bandītiem, teroristiem un diktatoriem.
Šis ir konflikts, un, kamēr nav sniegta galīgā atbilde, nav pierādīts, ka Rietumiem ir milzīga politiskā un militārā vara, konflikts izplatīsies.
Tajā pašā laikā ir problēma, piemēram, Izraēla. Ir skaidrs, ka, ja Izraēla varētu atļauties izmantot tādas pašas metodes kā Putins, Gazas jautājums tiktu atrisināts 24 stundu laikā. Taču Izraēlā ir pavisam citi standarti, pēc kuriem nosaka operācijas panākumus vai neveiksmes. Jautājums nav tikai par savu karavīru dzīvību glābšanu, Izraēlai daudz svarīgāk ir novērst lielu skaitu civiliedzīvotāju upuru, ko Hamas izmanto kā aizsegu.
Tā ir vērtību plaisa starp brīvo pasauli, kurā dzīve ir unikāla un tiek novērtēta, un brīvības pasauli, kurā cilvēka dzīvība netiek novērtēta. Šajā konfrontācijā nevar būt nekādu kompromisu. Jo jebkurš kompromiss ir piekāpšanās ļaunumam.
Atgriezīsimies pie ASV vēlēšanām. Vai tad Trampa ievēlēšana ir katastrofa?
Es negribētu aizskriet priekšā, jo tā ir ļoti maza varbūtība. Bet tas būtu liels trieciens gan Amerikai, gan visai pasaulei. Jautājums ir par to, ka Baidena un Trampa pārī Trampa izredzes ir ļoti augstas.
Jūs vairākkārt esat apgalvojis, ka Ukrainas uzvara karā būs sākums Krievijas atbrīvošanai no Putina fašisma. Vai joprojām pieturaties pie šiem uzskatiem vai ir citi varianti notikumu attīstībai?
Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Ukrainas uzvara (piezīmēsim, ka Ukrainas uzvara nozīmē visu teritoriju atbrīvošanu ) padara neiespējamu Putina režīma saglabāšanu. Režīms, kas tika uzcelts uz Krimas mitoloģijas un "pacelties no ceļiem", zaudē leģitimitāti pat ''uralvagonzavoda'' acīs. Skaidrs, ka leģitimitāte ir cilvēku pārliecība, ka Putins ved valsti ja ne uz gaišu nākotni, tad pa pareizo kursu. Normālā vēlēšanu procesā ideoloģiskās leģitimitātes zaudēšana neizbēgami noved pie sabrukuma. Cita lieta, ka to nav iespējams pārbaudīt. Taču, ja analizē pagājušā gada notikumus, ir pilnīgi skaidrs, ka pastāv atkarība. Režīmu nepārprotami stiprinājis tas, ka karam neklājas labi, taču viņi uzskata, ka ir panākuši zināmu progresu, izvairoties no potenciāli katastrofālajām Ukrainas pretuzbrukuma sekām, kas iestrēga ieroču trūkuma dēļ. Tāpēc saikne starp karu Ukrainā un Putina režīma saglabāšanu ir diezgan acīmredzama. Jautājums ir par to, cik tālu tas var iet. Taču Ukrainas karogs virs Sevastopoles būs līdzvērtīgs Putina režīma nāves melodijai.
Ukrainas bruņoto spēku sastāvā karo arī Krievijas brīvprātīgo bataljoni. Šo bataljonu cīnītāju vidū ir daudz cilvēku ar apšaubāmiem, bieži vien nacionālistiskiem uzskatiem. Brīvās Krievijas forums rīkoja ziedojumu vākšanu šādu bataljonu atbalstam. Kā tas varētu ietekmēt jūsu un jūsu līdzstrādnieku reputāciju?
Šis jautājums, šķiet, tika apspriests jau pirms piecpadsmit gadiem, kad tika organizēti “Disidentu gājieni” un “Tautas sapulce”. Ja pastāv mērķa vienotība, daudzas politiskās domstarpības paliek aizkulisēs. Mēs lieliski saprotam, ka lielākajai daļai cilvēku, kas karo šajos bataljonos, ir uzskati, kas mums ir nepieņemami. Bet notiek karš. Es vēlreiz atgādinu, ka notiek karš, un karā ir tikai divas puses. Šajā karā šie cilvēki, kas ir pieņēmuši ieročus, tuvina Putina režīma sabrukumu. Ja tāds ir mūsu mērķis, tad tāda jautājuma nav. Ja mērķis ir iegūt jaunas dotācijas un iepriecināt donorus Amerikā vai Eiropā, tad tas ir cits stāsts. Bet, ja mērķis — tāpat kā mans vai maniem kolēģiem — ir panākt uzvaru, palīdzēt Ukrainai uzvarēt un pēc tam gāzt Putina režīmu un mēģināt atgriezt Krieviju uz normālas, civilizētas attīstības ceļa, tad tāda jautājuma nav. Turklāt Ukrainā bija skaidrs, ka šādu uzskatu cilvēki - nu, teiksim, ultralabējie - vēlēšanās neko daudz neieguva.
Šī ir atgriešanās pie vecā argumenta. Man riebjas atcerēties visus šos Radzihovski, Ļevu Ponomarjovu un citus, kas uz katra stūra brēca, ka Krievijā, ja ne Putins, tad būs fašisti. Un es teicu, ka no Kremļa uz Krieviju atnāks fašisms, un par to arī rakstīju. Fašisms ieradās Krievijā, viņi visi aizbēga no Krievijas, bet turpina stāstīt tos pašus stāstus. Mūsdienās Krievijā valda fašistu diktatūra. Kas cīnās ar šo diktatūru - man nav svarīgi viņu politiskie uzskati, ja viņi ir gatavi ņemt rokās ieročus un cīnīties pret režīmu, kas apdraud ne tikai Krieviju, ne tikai Ukrainu, bet visu pasauli. Tāpēc ļaujiet viņiem par to runāt citur. Diemžēl, viņi joprojām rada milzīgu kaitējumu.
Diemžēl, problēmas Rietumos mūsdienās ir saistītas ar to, ka visa šī liberālā vāvuļošana - tas ir maigākais, ko par viņiem varu teikt - turpina saindēt prātus daudziem Rietumu cilvēkiem, arī tiem, kas pieņem lēmumus. Saskaņā ar mītiem, ka Krievijā ir sabiedriskā dzīve, Krievijā tiek rīkotas kaut kādas vēlēšanas. Tagad mēs dzirdam kārtējo muļķību, ka notiek “vēlēšanu process”. Tas atkal rada problēmas tiem, kas mēģina kaut kā fiksēt, ka Krievijā jau sen nav notikušas vēlēšanas, Krievijā valda fašistiska diktatūra un Putins ir neleģitīms. Ceru, ka pēc 2024. gada marta šis jautājums kaut kā tiks slēgts, bet līdz pat šai dienai tēmu turpinās apspriest.
Tajā pašā laikā, atkal mēs viens otru maldināsim? Miljoni un miljoni dolāru tiek tērēti, lai noturētu visu laiku stāstus stāstošos bezprātīgos cilvēkus, kuri ir tieši atbildīgi par to, ka Rietumi ignorēja Putina agresijas draudus Ukrainā. Es strīdējos ar viņiem. Es jau runāju par 2008.-2009.gadu, tas notika 2015.gadā un pēc tam. Viens no iemesliem, kāpēc mana grāmata “Nāk ziema” tika ignorēta, ir tas, ka, atbildot uz manu, pat diezgan skaļo, balsi, atskanēja simtiem citu balsu - kliedzienu, ka tas viss nav tā, ka Krievijā turpinās politiskā dzīve. Tas beidzās ar to, ka tad, kad es kaut kur runāju vai iegāju kādos kabinetos, mani varēja uzmanīgi klausīties, bet viņi teica: "Bet jūs jau sen pametāt Krieviju. Ko jūs zināt? Ir daudz cilvēku, kuri varonīgi turpināt cīņu Krievijā, lai pārveidotu hibrīddemokrātiju par kaut ko vieglāk sagremojamu. Šie hibrīddemokrātijas apoloģēti šodien ir pārcēlušies uz Rietumiem un turpina savu destruktīvo darbību.
Jau teicāt, ka Brīvās Krievijas forums nesen vāca līdzekļus Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Ko vēl Forums darīja, lai paātrinātu kara beigas?
"Katrs var darīt, ko var." Forumā tiek mēģināts formulēt ļoti nepieciešamo darba kārtību, kas ļautu Ukrainai iegūt nepieciešamos ieročus. Tieši tā maina Rietumu politiķu, Rietumu līderu vērtējumus par Ukrainas uzvaras sekām. Tas šodien ir vissvarīgākais. Bailes no Krievijas sabrukuma, kas tiek uzskatīts par neizbēgamu, ja Ukraina uzvarēs. Viena no bailēm par ieroču nodrošināšanu Ukrainai ir tāda, ka Ukraina saņems ieročus, uzvarēs, atbrīvos visu līdz Sevastopolei, un tas novedīs pie Putina sabrukuma, Krievijas sabrukuma, Ķīnas nostiprināšanās utt. Rietumu analītiķiem šis scenārijs ir redzams. Tāpēc ir nepareizi teikt, ka Putina neizbēgamais sabrukums pēc Krimas sakāves un atbrīvošanas ir mana fantāzija. Tieši šādu argumentu izskan Rietumos. Mēs cenšamies radīt citu fonu, skaidrojot, ka impērijas sabrukums ir neizbēgams.
Jautājums ir: kāda mēroga tas būs?
Ir nepieciešams, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk un beidzot rastos izpratne, ka krievu emigrācijā šodien ir iespējams veidot alternatīvu, kas varētu kļūt par garantu, ka nākotnes Krievija nepaliks uz papīra, bet paliks. sāk virzīties pareizajā virzienā. Pirmkārt, tas ir jau aizbraukušo cilvēku dēļ. Ja izdotos tās normāli noorganizēt, tad būtu iespēja, ka vēsturiskā pavērsiena brīdī Krievija neatkārtos pagātnes kļūdas.
Kāpēc viņi tik ļoti baidās no Krievijas sabrukuma?
Krievijas sabrukums ir kaut kas neparedzams. Ir skaidrs, ka cilvēki, kas valda Rietumos, nav gatavi šādām sekām: Baidens, Šolcs. Tie ir otrā ešelona cilvēki, kas tur nokļuva pēc likteņa gribas. Rietumu establišmentā un Rietumu sabiedrībā ir notikušas pārmaiņas, kas ir izvirzījušas virsotnēs viduvējus menedžerus. Viņi var apmierināt daudzus cilvēkus, taču pēc definīcijas viņi nav līderi.
Krievijas sabrukums nozīmē visas kartes pārzīmēšanu, jaunas ģeopolitiskās telpas izveidi. Šis ir risinājums, kas prasa Čērčila, Rūzvelta, Trūmena, Reigana, Tečeres kalibru.
Ko mēs gribam no šodienas "līderiem"?
Tagad daudzās valstīs ir vērojams konservatīvs pavērsiens. Kāds, jūsuprāt, tam ir iemesls?
Tā patiesībā nav gluži taisnība. Protams, ir vērojams labējo partiju popularitātes pieaugums, taču tā lielā mērā ir reakcija, cilvēki izjūt absolūtas kreisās politikas neveiksmes. Trampa panākumi vēlēšanās Amerikas Savienotajās Valstīs ir rezultāts tam, ka lielākā daļa amerikāņu sabiedrības nepieņem kreiso darba kārtību tās galējā formā, un tā ir tās galējā formā. To pašu mēs redzam Eiropā. Lai gan, teiksim, Polijas vēlēšanas beidzās ar mēreno centristu uzvaru. Uzvarēja centriski labējā koalīcija, kas jau iepriekš bija cīnījusies pret stipri labēju, nacionālistisku partiju, kas, starp citu, bija pie varas. Kas attiecas uz Orbānu, tad Orbāns, no mana viedokļa, ir korumpēts mērglis. Viņš ir ļoti viltīgs politiķis, kurš izmanto nacionālismu, bet tas, man šķiet, ir korupcijas dēļ.
Kas attiecas uz Argentīnu, es nedomāju, ka Havjeram Mailijam ir "pareizība". Viņš ir tikai politiķis “no Dieva”, kurš juta, ka argentīnieši ir noguruši no pašreizējās situācijas. Šķiet, ka kopš 1946. gada pastāv tāds “kreisais fašisms” - Musolīni un Trocka sajaukums. Tas ir novedis valsti līdz ''rokturim''. Cilvēki izvēlējās personu, kas piedāvāja jaunus risinājumus. Starp citu, viens no viņa pirmajiem lēmumiem bija tas, ka viņš atteicās pievienoties Krievijai un Ķīnai BRICS. Labi, ka Latīņamerikā ir parādījusies valsts, kas, cerams, kļūs par normālas tirgus ekonomikas un demokrātiskas pasaules cietoksni.
Vai, jūsuprāt, pastāv tādu valstu savienība kā Krievija, Irāna, Ķīna, Venecuēla? Kā viņi savā starpā koordinējas?
Protams, mēs redzam pilnīgu koordināciju. Irāna palīdz Krievijai, Krievija jau ilgu laiku palīdz Irānai ar tās kodolprogrammām. Viņi visi palīdz Venecuēlai. Starp citu, es izlasīju ziņojumu, ka Venecuēlā parādījās Irānas droni. Pirmā armija Latīņamerikā, kurai ir droni. Sadarbība rit pilnā sparā.
Kāda šeit ir Krievijas loma?
Protams, centrs šajā tīmeklī.
Un Ķīna?
Ķīna aizkulisēs. Ķīna, protams, ir banku nozare, Ķīna ir vissvarīgākā, bet bandītisms ir Putina atbildība. Ķīna tieši neiejaucas, tā to visu uzkurina, bet tiešas Ķīnas pēdas nekur nav atrodamas. Un Putins palīdz Asadam. Nešaubos, ka 7. oktobra operāciju, protams, plānoja Krievijas padomnieki. Un fakts, ka Maduro pacēla balsi par referendumu par 60% Gajānas teritorijas atņemšanu. Viss nenotiek pats no sevis. Centrs, nešaubos, atrodas Maskavā.
Tagad kļūst skaidrs, ka sankcijas pret Krieviju ir bijušas neefektīvas. Ar ko tas ir saistīts?
Nav skaidra mērķa izbeigt karu. Lai sankcijas būtu efektīvas, ir jābūt vēlmei, lai tās būtu efektīvas. Mums tās jāpadara par īstiem ieročiem, nevis birokrātiskām formalitātēm. Nē, tās rada zināmu kaitējumu, bet naftas tirdzniecība turpinās, gāzes tirdzniecība turpinās. Jā, tur viss mainās, vajag pārgrupēties, pārcelties, skaidrs, ka Krievijai viss kļūst dārgāks. Tomēr sankcijas, kas saistītas ar galvenajiem Krievijas tirdzniecības produktiem, nebūt nav tik spēcīgas.
Kas attiecas uz ekonomisko sadarbību tehnoloģiskajā jomā, ir izveidotas jaunas kontaktlīnijas. Skaidrs, ka Gruzija un Armēnija paliek, un tagad Vidusāzija visu aktīvi nomaina. Visās šajās valstīs notiek milzīga tirdzniecība. Turklāt valstis, kas ieņem principiālu proukraiņu nostāju, tirgojas ar to. Bet Vācija nevar aizliegt Vācijas uzņēmumiem tirgoties ar Kirgizstānu vai Kazahstānu. Tas pats - Somijas vai Igaunijas valdība, Kanādas valdība. Lai šādi lēmumi tiktu pieņemti, ir jāatzīst, ka notiek karš. Karš, kas jāuzvar. Tad viss būs savādāk. Kad Rietumi atzīs, ka notiek karš un pieņems vismaz dažus nepieciešamos lēmumus, tad viss beigsies diezgan ātri.
Es teicu, ka jūras šaurumu slēgšana, caur kuriem notiek galvenā Krievijas naftas tirdzniecība, šķiet, nav problēma, ja ir karš. Šaurumi tika slēgti, un viss. Vai arī viņi būtu uzlikuši pārmērīgu nodokli.
Saka, ka būs eskalācija - par eskalāciju jājautā ukraiņiem. Es domāju, ko viņi var darīt? ASV ir daudz spēcīgākas militāri.
Tagad viņi saka, ka, ja Taivāna pasludinās neatkarību, notiks eskalācija. Ķīna to necietīs, Ķīna uzbruks... Bet nez, ja Taivānai priekšā stāvētu amerikāņu aviācijas bāzes kuģis, Taivāna teiktu, ka pasludinājusi neatkarību, bet ASV teiktu, ka aizstāvēs. Es kategoriski apgalvoju, ka nekas nenotiks. Sji Dzjiņpins vienā vēzienā noslaucīs ar kabatlakatiņu un sāks apgūt Vladivostoku. Nekas nenotiks. Nav nepieciešams mums stāstīt stāstus. Pasaule to piedzīvoja jau 1962. gadā, un tad spēku samērs bija nedaudz atšķirīgs.
Tātad ne Sji, ne Putins neizmantos kodolieročus?
Kādus ieročus? Pret ko? Pret Ameriku? Kādi kodolieroči, ko tu saki? Šī ir spēle, tāda spēle kā pokers - kurš pirmais pamirkšķinās, tikai Amerika ir daudz spēcīgāka. Nekas nenotiks. Mēs tam esam gājuši cauri daudzas reizes. Problēma ir tā, ka eskalācija notiek, kad tiek parādīts vājums. Vājums ir eskalācija. Līdz šim šie Hamas bandīti - viņu vadība - sēž Katarā. Reigans šo jautājumu būtu atrisinājis desmit vai piecpadsmit minūtēs.
Kā?
Katara tiek informēta, ka pēc piecpadsmit minūtēm Katara parādīsies terorismu atbalstošo valstu sarakstā ar visām no tā izrietošajām sekām. Vai arī šie bandīti nekavējoties jānodod starptautiskajai tiesai. Es domāju, ka problēma tiktu atrisināta ļoti ātri. Bet tas prasa citu pieeju problēmu risināšanai. Šīs problēmas vairs nav problēmas, kuras var atrisināt diplomātiski.
Gļēvā, apkaunojošā politika ir novedusi pie tā, ka tagad ir jāpielieto spēks.
Esmu par to runājis daudzas reizes. Mēģinājums izvairīties no spēka lietošanas noved pie tā, ka palielinās agresijas apturēšanas izmaksas. Obama varēja slēgt Krimas tēmu 2014. gadā, nešaubos. Ir skaidrs, ka viņam tas bija vienalga. Viņa politika bija par ko citu. Irānā nekad nebūtu kodolieroču. 2009. gadā, kad Irānā notika Zaļā revolūcija, amerikāņu karaspēks joprojām atradās Irākā. Es uzskatu, ka daudzi irāņi vienkārši gaidīja signālu. Taču ASV ir nepārtraukti atteikusies no savas brīvās pasaules līdera lomas. Attiecīgi mēs redzam, ka pēdējo piecpadsmit gadu laikā, kopš Obamas parādīšanās, teroristi, bandīti un diktatori ir ieguvuši augstprātību un spēku.
Krievijā pastiprinās represijas. Diemžēl ne visi var pamest Krieviju. Ko cilvēki var darīt Krievijas iekšienē?
Neko. Jūs varat “aizdedzināt militārās reģistrācijas un iesaukšanas birojus”, bet es to neieteikšu. Un kas vēl? Valstī ir fašistu diktatūra - Vācija 1943. gadā. Daži cilvēki toreiz pretojās, bet tagad tas ir vēl grūtāk. Kas vēl ir iespējams? Es nezinu, ko var darīt, kamēr Putins ir dzīvs, kamēr ir nauda un lojalitāte birokrātijai. Nav palikušas nekādas legālas metodes, nevaru ieteikt nelegālas - kaut ko, kas saistīts vismaz ar risku brīvībai un, visticamāk, dzīvībai. Sēžot Ņujorkā, Zagrebā vai Tallinā, mums nav tiesību to ieteikt. Tu nez kāpēc tur paliec - es saprotu, ka ne visi var aizbraukt. Jautājums, protams, ir par tiem, kuri tiks mobilizēti. Bet es arī nevaru teikt, ka tāpat kā Hodorkovskis ietu cietumā. Es domāju, ka tas ir morāli pareizs lēmums, bet tas ir grūti.
Skaidrs, ka šodien jebkādas aktīvas runas principā nav iespējamas. Spēku samēri nav vienādi, sabiedrība ne tuvu nav tam gatava. Taču jāgaida brīdis, kad situācija var krasi mainīties.
Jūsu personīgais padoms: kas jādara martā tā dēvētajās “prezidenta vēlēšanās”?
Nekas. Es domāju, ka nekas nav vajadzīgs. Mana pozīcija nekad nav mainījusies. Uzskatu, ka jebkāda veida līdzdalība tajās, nemaz nerunājot par ekstrēmo formu, piemēram, kļūšanu par pilnvarnieku, tomēr ir atzīšanās, ka režīmam ir tiesības veikt kaut kādas vēlēšanu manipulācijas. Es uzskatu, ka šis režīms ir nelikumīgs, fašistisks un noziedzīgs. Šī iemesla dēļ es ar viņu nespēlēju nekādas spēles. Tas ir bezjēdzīgi. Tie ir noziedznieki, kuri sagrābuši varu un nolikuši datumu. Es liedzu viņiem jebkāda veida leģitimitāti, kas ļauj viņiem kaut ko darīt.
Kā Čehijas ārlietu ministrs reaģēja uz šo resno ķēmu Nebenzju? Viņš vienkārši teica, lai viņš iet ellē! Kādi pasākumi? Ka Krievijai jāsasauc Drošības padomi? Bāc! "Jūs izvediet karaspēku, tad mēs runāsim." Šeit ir tas pats. Cik ilgi tu vari runāt? Cik es jau dzirdu: “vēlēšanas”, “tas jādara...”. Man jau tas viss ir apnicis! Režīms ir neleģitīms. Punkts. Viss, ko var darīt, ir parakstīt vēstuli, ka režīms ir neleģitīms, un lūgt Rietumiem pārtraukt sazināties ar šo režīmu. Diemžēl tas nenotiks. Bet vismaz šī ir pozīcija.
Ko jūs novēlētu mūsu lasītājiem 2024. gadā?
Lai šis gads neattaisnotu mūsu drūmās cerības.
