2.lapa
Nozīmīgi pētniekiem
XVII gadsimta sākumā nozīmīgus teorētiskos pētījumus veica vācu astronoms Johanness Keplers, kurš vairākās publikācijās sīki un smalki izskaidroja Saules un Mēness aptumsumu mehānismus un likumsakarības. Viņa darbus pēc aptuveni 100 gadiem izmantoja angļu astronoms Edmunds Halejs - tas pats, kura vārdā nosaukta slavenā komēta. 1705. gada sākumā viņš ne tikai publicēja informāciju par 3. maijā Anglijā gaidāmo Saules aptumsumu, bet arī karti, kurā bija atzīmēta teritorija, kurā būs novērojams pilns aptumsums, kā arī laiku, cikos iestāsies pilnā fāze. E. Haleja aicinājumam sekot līdzi aptumsumam atsaucās ne tikai astronomi, bet arī vienkāršie ļaudis, kuri sūtīja viņiem ziņojumus par tā norisi.
Taču bija jāpaiet vēl gandrīz pusotram gadsimtam, līdz zinātnieki sāka doties ekspedīcijās, lai novērotu pilnu Saules aptumsumu. Tas notika 1851. gada 28. jūlijā, kad Britu Karaliskā astronomu biedrība (RAS) un vairāku citu Eiropas valstu astronomu biedrības finansēja ceļojumus uz kontinenta ziemeļiem, kur bija redzams šis aptumsums. Uz Zviedriju aizceļojušais britu astronoms Džordžs Eirijs kļuva par pirmo pētnieku, kuram izdevās fiksēt Saules atmosfēras augšējo daļu jeb hromosfēru, savukārt Jūliuss Berkovskis Prūsijas Karaliskajā observatorijā Kēnigsbergā izmantoja dagerotipijas metodi, lai pirmo reizi nofotografētu Sauli pilna aptumsuma brīdī.
1868. gada 16. augustā franču astronoms Žils Žansēns, kurš bija novērojis pilnu Saules aptumsumu Indijā, izmantoja nesen kā izgudroto spektroskopijas metodi un atklāja, ka Saules atmosfērā līdz ar zināmo ūdeņradi, ir arī liels daudzums kādas zinātniekiem nezināmas gāzes. Francūzis uzskatīja, ka tas ir nātrijs gāzveida stāvoklī, tomēr pēc dažiem mēnešiem viņa angļu kolēģis Normans Lokjērs pierādīja, ka šī gāze, kas pavisam nelielā daudzumā ir arī Zemes atmosfērā, patiesībā ir jauns ķīmiskais elements, kuru par godu grieķu Saules dievam Heliosam nodēvēja par hēliju.
Bet 1919. gadā britu astronomi Arturs Edingtons un Frenks Votsons Daisons, kuri speciāli bija devušies uz Rietumāfrikas piekrasti, lai novērotu pilnu Saules aptumsumu, apstiprināja - Albertam Einšteinam bijusi taisnība, savā vispārējās relativitātes teorijā postulējot, ka gravitācijas ietekmē gaismas stari izliecas. Abi zinātnieki bija rūpīgi aprēķinājuši, kurā vietā tuvu Saulei šajā brīdī debess jumā būtu jāatrodas divām prāvām zvaigznēm, taču aptumsuma laikā uzņemtās fotogrāfijas liecināja - vērotājam no Zemes šķiet, ka zvaigznes mazliet nobīdījušās, jo to gaismai bija nācies izliekties ap Sauli.
