14 ASV pavalstīs no Oregonas Klusā okeāna piekrastē līdz pat Dienvidkarolīnai pie Atlantijas okeāna šodien būs iespējams novērot pilnu Saules aptumsumu, bet krietni plašākā teritorijā būs redzams daļējs aptumsums. Saules un Mēness aptumsumi cilvēkus ir mulsinājuši un biedējuši kopš laika gala. Ar tiem saistītos aizspriedumus nav spējuši kliedēt arī mācīti vīri, kuri vēl pirms mūsu ēras sākuma saprata, ka nekā pārdabiska Saules aptumsumos nav (šajā brīdī Mēness vienkārši atrodas starp Zemi un Sauli, bloķējot zvaigznes gaismu), un tos iespējams prognozēt.
Aptumsumi uztverti kā debesu zīmes, kuru dēļ upurēti cilvēki, krituši valdnieki, sākušies nemieri, pieteikti kari un arī slēgti miera līgumi. Taču tie palīdzējuši arī veikt virkni interesantu zinātnisku atklājumu, bet vēsturniekiem hronikās pieminētie aptumsumi dod iespēju precīzāk datēt dažādus notikumus.
Senākās liecības
Nav ne mazāko šaubu par to, ka mūsu priekšteči aptumsumiem uzmanību pievērsuši kopš neatminamiem laikiem, un zinātnieki turpina meklēt senākās liecības par to fiksēšanu, raksta interneta ziņu vietne LiveScience.com. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Ugraritas pilsētā (mūsdienu Sīrijā) veiktos arheoloģiskos izrakumos tika uzieta māla plāksnīte ar ķīļraksta zīmēm, kas liecināja par seno asīriešu novērotu aptumsumu, kura laikā dienā debesīs bijis saskatāms gan Marss, gan zvaigznes. Ilgāku laiku tika uzskatīts, ka tas noticis 1375. gadā pirms mūsu ēras, taču astoņdesmito gadu nogalē grupa zinātnieku precizēja datējumu un žurnālā Nature publicētajā pētījumā ar pilnu pārliecību paziņoja - šis aptumsums noticis 1223. gada 5. martā pirms mūsu ēras.
NOVĒROTĀJI. Saules aptumsumi interesē ne tikai profesionālus zinātniekus - ik gadus uz vietām, kur novērojami aptumsumi, ceļo tūkstošiem entuziastu / Scanpix
Līdz ar to par senāko novēroto sāka uzskatīt 1302. gadā pirms mūsu ēras Ķīnas centrālajā daļā notikušo Aņjanas aptumsumu. Tā laikā «trīs liesmas apēda Sauli, un bija saskatāmas lielas zvaigznes», vēsta uz bruņurupuča bruņām iegravētais uzraksts. Taču 2002. gadā īru paleoarheologs Pols Grifins, pētot neolīta laikmeta petroglifus Lokrjū (Īrijā), konstatēja, ka kādā akmenī iecirstajā zīmējumā attēlots Mēness, kas pie paša horizonta atrodas pavisam blakus Saulei - domājams, ka attēlota aptumsuma pirmā fāze. Petroglifu datēšana nav vienkārša, taču P. Grifinam izdevies noskaidrot, ka šajā reģionā līdzīgs aptumsums attēlā redzamajam bijis novērojams 3340. gadā pirms mūsu ēras, ja pavisam precīzi - 30. novembrī. Interesanti, ka pie šīm klintīm uzieta arī apbedījuma vieta, kurā atrasti 48 cilvēku apdedzinātie kauli. P. Grifins uzskata, ka viņi aptumsuma laikā varētu būt upurēti, lai iežēlinātu Saules dievu un pamudinātu to atgriezties debess jumā, raksta LiveScience.com.
Bailes un zīmes
Lai gan zinātnieki ir aplēsuši, ka pilns Saules aptumsums kaut kur uz mūsu planētas notiek vidēji reizi 18 mēnešos, šīs dabas parādības novērojamas vien ierobežotā teritorijā. Vidēji kādā konkrētā vietā pilnu Saules aptumsumu iespējams redzēt vien reizi 70 līdz 100 gados, tātad labākajā gadījumā reizi paaudzē, turklāt jāņem vērā, ka senatnē cilvēku mūžs bija krietni īsāks, norāda UPI. Mūsu priekšteči no nostāstiem, protams, zinājuši, ka aptumsumi notikuši arī iepriekš, ka pēc tam dzīve atgriezusies normālās sliedēs, taču daudzviet valdījis uzskats, ka tas noticis, tikai pateicoties ļaužu aktīvai rīcībai, skaidrojis astronomijas vēsturnieks Stīvs Raskins. Gan Senajā Ķīnā, gan Eiropā, gan Centrālamerikā, gan citur cilvēki uzskatījuši, ka aptumsuma brīdī debesīs notiek gaismas un tumsas spēku cīņa, tādēļ viņi pulcējušies, lai sarīkotu pēc iespējas lielāku troksni, kas palīdzētu aizbiedēt tumsas spēkus jeb dēmonus. Dažādās mitoloģijās tos simbolizējuši atšķirīgi dzīvnieki - ķīnieši uzskatīja, ka Sauli apēd pūķis, vikingi domāja, ka tai pakaļ dzenas divi vilki, Centrālamerikā valdīja uzskats, ka debesu spīdekli cenšas aprīt vai nožņaugt čūska, bet mūsdienu vjetnamiešu priekšteči ticēja, ka vainīgs ir milzīgs krupis.
Losandželosas Grifitsa observatorijas direktors Īsī Krups, kurš sarakstījis vairākas grāmatas par to, kā mūsu priekšteči reaģējuši uz aptumsumiem, intervijā National Geographic skaidrojis, ka cilvēki tos uzskatījuši par būtisku pārmaiņu zīmēm. Piemēram, Senajā Ķīnā un Babilonijā aptumsumi vēstījuši par politiskām pārmaiņām, valdnieku nāvi un valdošās dinastijas krišanu. Patiesībā jau cēloņsakarība bija pavisam pretēja - izmantojot aptumsuma laikā sākušos haosu, nereti notikuši valsts apvērsumi un patiešām gāzti valdnieki. Taču ļaudis dzīvojuši pārliecībā, ka aptumsums ir slikta zīme valdniekam, tādēļ nav pārsteigums, ka tieši šajās senajās civilizācijās liela loma bijusi galma astrologiem. Viņu uzdevums bija prognozēt aptumsumu, lai pirms tā valdnieks tronī uz laiku varētu iesēdināt kādu pavalstnieku, pār kuru tad arī gāztos visas Dieva dusmas. Galma astrologi atradās privileģētā stāvoklī, taču, ja nebija valdnieku brīdinājuši par gaidāmo aptumsumu vai sacēluši viltus trauksmi, nereti tika sodīti ar nāvi.
AIZSPRIEDUMI. Pakistānā ir ļaudis, kuri joprojām uzskata - ja pilna Saules aptumsuma laikā daļēji paralizētu cilvēku ieraks smiltīs, viņa locekļi atkal kļūs kustīgi / Scanpix
LiveScience.com uzsver, ka aizspriedumi saglabājušies arī pēc tam, kad cilvēki ne tikai izpratuši, kādēļ notiek aptumsumi, bet arī iemācījušies tos prognozēt. Piemēram, 1806. gada aprīlī amerikāņu indiāņu cilts šounī virsaitis Tekumsehs paziņoja saviem ciltsbrāļiem, ka nākamo 50 dienu laikā gaida Lielā Gara zīmi - Saules aptumsumu. Tas patiešām notika tā paša gada 16. jūnijā, virsaitis kļuva slavens un spēja saliedēt indiāņu ciltis cīņai pret ASV armiju, bet vēlāk - 1812. gada karā - šī pati indiāņu alianse sniedza palīdzību britiem karā pret amerikāņiem. Tā kā Tekumsehs bija labi izglītots un pavadīja daudz laika bālģīmju sabiedrībā, tiek uzskatīts, ka viņš informāciju par gaidāmo aptumsumu ieguvis no kāda Eiropā nodrukāta almanaha. Bet 1831. gadā afroamerikāņu vergs Nets Tērners pēc Saules aptumsuma spēja pārliecināt savus tautiešus un likteņa biedrus, ka tā ir zīme, kas mudina uzsākt sacelšanos pret vergturiem. Dumpis Virdžīnijas štata Sauthemptonas apgabalā ilga divas dienas, tā laikā tika nogalināti 60 baltie (ieskaitot sievietes un bērnus), bet pēc nemieru apspiešanas ar nāvi sodīja 50 vergus ar Tērneru priekšgalā.
Runājot par aizspriedumiem, Indijā ir ļaužu grupas, kas uzskata, ka Saules aptumsuma laikā nedrīkst gatavot un ēst, jo ēdiens kļūst indīgs. Kāda afrikāņu cilts, kas dzīvo Togo un Beninā, uzskata, ka cilvēkiem, kuri sastrīdējušies, sākoties aptumsumam, jāsalīgst miers, bet itālieši ir pārliecināti, ka aptumsuma laikā stādītas puķes ziedēs krāšņāk. Daudzos interneta resursos tiek apgalvots, ka grūtniecēm aptumsuma laikā vēlams uzturēties telpās, bet bērna ieņemšana vai dzemdēšana šajā brīdī kaitēs mazuļa veselībai. Nekādu zinātnisku pierādījumu tam, ka tā būtu, nav, taču Īsī Krups atgādinājis par seno maiju ticējumu - aptumsuma laikā dzimuši zīdaiņi uzreiz pārvēršas par pelēm. Lai gan mūsdienās cilvēki it kā būtu uzskatāmi par izglītotiem, māņticība un aizspriedumi joprojām sit augstu vilni, norāda LiveScience.com, atgādinot par 2012. gada ažiotāžu ap maiju it kā prognozēto pasaules galu.
Pieaugošā izpratne
Gadu tūkstošiem ilgi cilvēki aptumsumus uzskatīja par pārdabiskām parādībām, taču ar laiku radās izpratne, ka tie ir saistīti ar redzamo kosmisko objektu kustību, kurā ir savas likumsakarības. Kad tas notika? Vēsturnieku vairākums atsaucas uz romiešu hronista Plūtarha darbiem, kuros pieminēts sengrieķu filozofs un dabas pētnieks Anaksagors, kurš esot secinājis, ka aptumsumu izraisa nevis kādi dēmoni vai Saules kataklizmas, bet gan Mēness ēnas slīdēšana pār mūsu planētas virsmu. LiveScience.com norāda, ka Plūtarhs nav precizējis, kādā veidā Anaksagors nonācis pie šī secinājuma, taču mūsdienās vēsturnieki uzskata - tā kā viņš dzīvojis Atēnās, tad informāciju varējis smelties no Pirejas zvejniekiem. Daļa no viņiem, atrodoties atklātā jūrā, bija piedzīvojuši pilnu Saules aptumsumu, citi novērojuši daļēju aptumsumu, bet vēl citi, iespējams, redzējuši Mēness ēnu, kas ātri pārvietojusies pa jūras virsmu. Tagad ir aplēsts, ka šis aptumsums varētu būt noticis 478. gada 17. februārī pirms mūsu ēras.
Tiesa, sengrieķu vēsturnieka Hērodota darbos pieminēts filozofs, astronoms un matemātiķis Taless no Milētas, kurš vēl VI gadsimtā pirms mūsu ēras precīzi paredzējis Mazāzijā novērotu Saules aptumsumu. Nav nekādu ziņu par to, ka Taless būtu izpratis, kādēļ notiek aptumsumi, līdz ar to, nav arī atbildes uz jautājumu, kā viņš to spējis prognozēt - ja vispār spējis. Hērodots raksta, ka šis aptumsums noticis dienā, kad mīdiešu un līdiešu armijas gatavojušās izšķirīgai kaujai pie Halisas upes, un abu armiju komandieri dabas parādību uzskatījuši par zīmi, ka nepieciešams noslēgt mieru. Tā kā mūsdienās ir diezgan vienkārši aprēķināt pagātnes aptumsumu datumus un saprast, kur tie bija novērojami, aplēsts, ka nenotikusī Aptumsuma kauja bijusi 585. gada 28. maijs pirms mūsu ēras, un tobrīd bijis novērojams gredzenveida Saules aptumsums.
Nav zināms, vai Taless un Anaksagors ir popularizējuši savas hipotēzes un kā pret to attiekušies līdzpilsoņi, taču, kā norāda International Business Times, vēl krietni pirms mūsu ēras sākuma Ķīnas un Eiropas mācītie vīri sapratuši - Saules aptumsums notiek brīdī, kad Mēness atrodas tieši starp mūsu planētu un zvaigzni. Vairāk nekā 20 Saules un Mēness aptumsumus savā mūžā novērojis sengrieķu astronoms un trigonometrijas pamatlicējs Hiparhs, iesaistot šajā nodarbē arī mācekļus. Reiz šai seno pētnieku grupai izdevies konstatēt, ka aptumsums, kas Dardaneļu apkaimē bijis pilns, Aleksandrijā novērots tikai kā daļējs. Pēc ilgiem un gariem aprēķiniem Hiparhs aplēsis, ka Mēness, kura ēna veido aptumsumu, no Zemes atrodas aptuveni 429 000 kilometru attālumā. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka vidējais attālums starp diviem debess ķermeņiem ir 384 400 kilometru, un, ņemot vērā to laiku iespējas, Hiparha aprēķinu precizitāte ir diezgan augsta.
