Sestdien Parīzē un citās Francijas pilsētās notikušas jau tradicionālās demonstrācijas, kuru dalībnieki protestējuši pret valdības un prezidenta Fransuā Olanda ieplānoto darba likumdošanas reformu – arodbiedrību pārstāvji uzskata, ka tās realizēšana samazinās darba ņēmēju tiesības. Tikmēr spēkā turpina pieņemties arī 31. martā sevi pieteikusī jauniešu kustība Nuit Debout (Nomodā visu nakti), kuras aktīvisti protestē vairs ne tikai pret ieplānotajām reformām, bet arī visu valdošo eliti un ekonomisko sistēmu.
Ap Francijas nodarbinātības ministres Miriamas el Homri izstrādāto likumprojektu šķēpi tiek lauzti jau mēnešiem ilgi, atgādina Reuters. Tā mērķis ir padarīt elastīgāku darba tirgu, kas, pēc likumprojekta atbalstītāju domām, varētu stimulēt Francijas ekonomiku, pamudināt uzņēmējus uz jaunu darba vietu izveidošanu un tādējādi mazinātu bezdarbu. Gan M. el Homri, gan F. Olands, gan citi valdības pārstāvji norādījuši, ka pašreizējā stingrā likumdošana nedod uzņēmējiem manevra iespējas un neļauj viņiem paplašināt ražošanu pat labvēlīgas konjunktūras situācijā, jo krīzes gadījumā samazināt štatu un atlaist darbiniekus ar ilgtermiņa līgumiem, esot faktiski neiespējami. Jaunais likums ne tikai ļautu samazināt atlaižamajiem darbiniekiem izmaksājamo kompensāciju apjomu, bet arī dotu iespēju mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pašiem lemt par darba dienas garumu un darba grafiku – pašlaik Francijā noteikts, ka darba nedēļa nedrīkst būt garāka par 35 stundām.
Apspriešanas laikā likumprojektā jau veikta virkne grozījumu, ar kuriem īsti apmierināti nav arī darba devēji, taču strādājošo arodbiedrības joprojām uzskata, ka šis likums sagatavots tikai uzņēmēju interesēs un darba ņēmējiem nav izdevīgs. «Pašreizējā likuma redakcija padara nozīmīgākas sarunas kompāniju un uzņēmumu līmenī, līdz ar to jebkādu jēgu zaudē sarunas valsts līmenī. Tas ir reformu galvenais mīnuss, turklāt šāda kārtība būtu pretrunā ar konstitūciju,» sarunā ar AFP uzsvēris ietekmīgās arodbiedrības CGT pārstāvis Frederiks Veršē. Protams, cīņa notiek ne tikai par arodbiedrību biedru, bet arī līderu interesēm, jo reformas nozīmētu ievērojamu arodbiedrību lomu mazināšanos.
Pagājušonedēļ intervijā televīzijā (interesanti, ka tās laikā vismaz pusmiljons franču pārslēdza savu televizoru uz citu kanālu) F. Olands kārtējo reizi uzsvēra, ka likumprojekta apspriešana vēl turpinās, taču reformas esot absolūti nepieciešamas. Paradoksāli, bet kreiso sociālistu partiju vadošais prezidents pašlaik atklāti nostājies pats pret savu elektorātu, kas 2012. gadā viņam nodrošināja uzvaru vēlēšanās, un tā varētu būt vēl viena zīme, ka nākamgad uz atkārtotu ievēlēšanu šajā amatā viņš vairs necer.
Visticamāk, arodbiedrības atbildēs ar saviem ierastajiem ieročiem jeb streikiem (to vilnis Franciju varētu pārņemt maijā un jūnijā), taču daudz lielākas sekas uz Francijas nākotni var atstāt pārsvarā jauniešu uzsāktā protesta akcija Nuit Debout. Tās epicentrs ir Republikas laukums Parīzē, bet mazliet vairāk nekā divu nedēļu laikā tā izplatījusies jau 60 Francijas pilsētās. «Šo jaunatnes kustību izraisīja pretrunīgās darba likumdošanas reformas, taču tagad protesti, kas sākās 31. martā, ir kļuvuši par plašāku sociālo fenomenu – to dalībnieki vēršas pret politisko status quo un neoliberālo ekonomisko sistēmu, kuras dēļ tik plaši ir izplatīta nevienlīdzība un bezdarbs,» raksta Deutsche Welle interneta mājaslapa. Politologi atkarībā no savām politiskajām simpātijām, pieminot Nuit Debout, velk paralēles vai nu ar amerikāņu Occupy Wall Street (kas faktiski beidzās ne ar ko), vai arī spāņu Indignados (uz kuras bāzes veidotā partija Podemos guva ievērojamus panākumus beidzamajās parlamenta vēlēšanās). Interesanti, ka konsultācijas protestu dalībniekiem sniedzot tieši spāņu aktīvisti, gluži tāpat kā savulaik Spānijā, arī Francijas jauniešiem nav oficiālu protestu līderu.
Protams, nav izpalikuši salīdzinājumi arī ar 1968. gada maija protesta akcijām Parīzē, kuru galvenais virzītājspēks bija gados jauni cilvēki. «1968. gada maijs patiesībā bija revolūcija pret kapitālismu, bet tagad protests ir vairāk izplūdis,» sarunā ar Reuters skaidrojis pētnieciskā institūta CNRS direktors Albērs Ogjē, piebilstot, ka protesta akciju dalībniekiem nav vienotas platformas un ienaidnieka, turklāt gan Republikas laukumā, gan citur Francijā protestos piedalās lielākoties jaunieši ar baltu ādas krāsu, kuri dzīvo relatīvi respektablos rajonos. Reuters norāda, ka no atklātās tribīnes oratori runā gan par dažādiem utopiskiem projektiem, piemēram, vienādiem ienākumiem, mūža garantijām uz darbu vai kompāniju pārņemšanu, kas būtu jāveic strādniekiem, gan arī par konkrētiem un aktuāliem risināmiem jautājumiem. Viedokļi mēdz atšķirties, taču oratoru un viņu klausītāju vairākums ir samērā vienoti uzskatā, ka nekā laba nākotnē nenesīs ne tikai konkrētā sociālistu valdība, bet arī visa politiskā sistēma, un tas jau liecina, ka kopīgais ienaidnieks ir atrasts.
