Dziedošo ģimeņu šovā iepazītā Tihovsku ģimene vasaru un Līgo svētku gaidas uzskata par vienu no skaistākajiem mirkļiem, kas gadu no gada tiek aizvadīts ģimenes vasarnīcā, kas atrodas gleznainā vietā Zvirgzdenes ezera krastā.
Tā ir vieta, kur visas vasaras garumā tiek apgūts darba tikums un gūts atelpas mirklis, peldoties siltajā ezera ūdenī, bet svētku laikā šeit tiek lasīti ziedi vainadziņu pīšanai un kuplā pulkā līgots līdz rītausmai.
«Tā kā es strādāju skolā, vasara man ir vislielākā balva. Īpaši ir tas, ka dzīvojam mazpilsētā un vasaras varam pavadīt vasarnīcā, izbaudot dabas tuvumu. Es saucu sevi par dabas bērnu – man ļoti patīk daba, smeļos spēku no tās. Labāk ir smelties spēku no ūdens, saules un zemes, nevis līdzcilvēkiem, tāpēc, kad gadās kādi kreņķi, labāk ir pakaplēt zemi un atdot tai sāpes,» stāsta mamma Dace Tihovska. Mazā Laima piebilst, ka viņai vasara vislabāk patīkot tādēļ, ka tad var augu dienu peldēties.
Svētku gaidas un meditācija
Jāņi Tihovsku ģimenei ir vieni no vismīļākajiem svētkiem. Dagnis atzīst, ka vislabākās atmiņas par Jāņiem saistītas tieši ar gatavošanos svinībām, tam piekrīt arī mamma: «Pirms tam jāiztīra māja, jāsagatavo ēst, jānopin vainagi un jāsagludina tautas tērpi. Vesela nedēļa paiet pozitīvās svētku gaidās!» Katru gadu svētki izdodoties citādi, jo pirmām kārtām tas atkarīgs no laika apstākļiem. «Esmu ievērojusi, ka īstajos saulgriežos, kas ir 21. jūnijā, nekad nelīst lietus. Tāpēc, tā kā 23. jūnijā mums visbiežāk ir jāmuzicē, saulgriežu dienā man patīk pabūt vienatnē. Tad cenšos pameditēt, klusumā padomājot, lasot pļavā jāņuzāles, pinot vainagus, sakurinot nelielu ugunskuru. Tā ir mana atpūta,» noteic Dace.
Līgo dienas pirmo pusi mamma ar bērniem parasti aizvada Ciblas novadā, kur notiek uzstāšanās pie senā latgaļu pilskalna ar folkloras kopu Ilža. «Kopš esam iegādājušies vasarnīcu, pēc koncerta visi braucam uz šejieni. Vīrs parasti sagaida ar jau saklātu svētku galdu un sapušķotu sētu. Jāņos neatņemama sastāvdaļa mums ir ugunskurs un dziesmas,» Dace raksturo Līgo dienu.
Līgo vakara tradīcijas
«Jau no bērnības laukos kopā ar folkloras kopu Ilža uzstājamies, tādēļ tagad dziedātās dziesmas vieš patīkamu nostalģiju,» bērnības atmiņās gremdējas Dagnis. Svētku koncertā ģimene dzied latgaliešu Jāņu tautas dziesmas, bet svinībās mājās tiek dziedātas visas populārās latviešu dziesmas no daudzu komponistu daiļrades – Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un citu. Skanīgās balsis papildina daudzveidīgu instrumentu spēle – Laima spēlē vijoli, cītaru, kokli un stabulīti, arī Dace spēlē vijoli, bet Dagnis ir akordeona un ģitāras spēles meistars. «Ļoti interesanti ir tas, ka Latgalē un vispār Latvijā cieši ar tautiskajām tradīcijām savijusies arī kristietība. Vārdam piemīt spēks ne tikai Bībelē, bet arī tautas dziesmās. Ne tikai Bībelē ir baušļi – arī tautas dziesmās tiek daudzināts tikums, čaklums un labestība,» dziesmu vācelīti raksturo Dace.
Neiztrūkstoša tradīcija Tihovsku pagalmā ir ugunskurs, kas allaž tiek iekurināts pirms saules rieta un noturēts līdz saules lēktam. «Līgo vakars pārsvarā paiet dziedot. Lecam arī pāri ugunskuram. Viena no tradīcijām ir lūkoties caur vainagu ugunskurā, sakot vārdus: «Lai Jāņu uguntiņa spēcina manas acis, lai es labi redzēt varu.» Tāpat cenšamies, ugunī lūkojoties, pārdomāt iepriekšējo gadu un iecerēt apņemšanās līdz nākamajiem Jāņiem,» Tihovski stāsta.
Nakts paskrien nemanot
«Kā jau īstai tautu meitai man ļoti patīk lins, tādēļ 23. jūnijā esmu iemanījusies ar lina dvieļiem vākt rīta rasu – slaukoties šajos dvieļos, visu gadu būs spēks un veselība. Saullēktā, ja ir labs laiks, mēģinām arī nopeldēties ezerā,» Dace atklāj. Jāņu rītā Tihovski ar viesu pulku kāpj uz plosta un brauc apkārt ezeram, ar dziesmām modinot visus, kas guļ. «Izrādās, ka ezera krastā dzīvojošajiem šī tradīcija tik ļoti patīk, ka viņi pat gaida, kad mēs atkal muzicēsim,» Laima priecīgi nosaka. Viņai pirmā nomodā pavadītā Jāņu nakts bijusi pagājušajā gadā: «Vienkārši dziedāju, spēlēju vijoli, un nakts paskrēja nemanot.»
Kad vaicāju ģimenei, kā Līgo svētkos ierasts tērpties, Laima nekavējoties bilst, ka viņai allaž svarīgs vainadziņš, kuru pati arī uzpin. «Mēs domājam, ka katrai tautu meitai jāprot nopīt vainadziņš, tāpēc pin gan mamma, gan meita. Mugurā vienmēr velkam tautas tērpus. Mūsu sens sapnis bija arheoloģiskie tautas tērpi, kas, protams, ir ļoti dārgi, bet nu varam teikt, ka visi sapņi piepildās. Jāņos vienmēr uzvelkam arheoloģiskos tautas tērpus,» Dace stāsta.
Emocijas visam gadam
Svētku galdā Tihovsku ģimene ceļ sieru. «Tie ir tie svētki, kad mēs cenšamies nobaudīt pēc iespējas dažādākus sierus, arī tādus, ko ikdienā nevaram atļauties. Ļoti interesanti ir Trikātas sieri, Bauskas, Jaunpils, Talsu, arī Preiļu. Atbalstam Latvijas ražotājus, kā arī pērkam vietējo zemnieku ražojumus. Cenšamies, klājot galdu, lūkot, lai viss būtu apaļš, saules formā. Tradicionāli uztaisu arī biezpiena torti no biezpiena, putukrējuma un svaigām ogām. Izpušķoju to ar ēdamiem ziediem, lai atgādinātu vainadziņu. Neiztikt arī bez bērzu sulas un alus. Pie plīts, Jāņus gaidot, pārāk nestāvam, jo tas vairāk piestāv ziemas garajiem vakariem. Vasarā vairāk laika gribas pavadīt dabā,» domā Dace. Tā kā radu un draugu lokā atrodas arī pa kādam Jānim, ik gadu Dace apdāvinot viņus ar Stendera ķimeņu siera formas ziepēm, iepriekš pabrīdinot: «Tikai neapēdiet!»
«Esmu laimīga, ka es, mani bērni un pārējā ģimene varam izjust šīs maģiskās Jāņu gaidīšanas un svinēšanas sajūtas un svētku pievienoto vērtību – gatavošanos tiem,» mamma mīļi nosaka. «Tas ir latviešu tautas spēks – ar vasaras pilnbriedā piedzīvotajām saulgriežu emocijām var bez bažām nodzīvot atlikušo gadu.»
Tautas tradīciju diapazons
Ikdienā Dace strādā Ludzas mūzikas pamatskolā par bibliotekāri un vada bērnu folkloras kopu. «Es esmu ļoti priecīga, ka arī mūsdienās ir bērni, kam patīk latviešu tautas tradīcijas, jo tām ir ļoti plašs diapazons – gan dziesmas, gan instrumentu spēle, gan rotaļas, stāstīšana, mīklu minēšana, seno arodu apguve un vīžu darināšana.» Visi kopā Tihovski darbojas arī kustībā Pulkā eimu, pulkā teku, muzicē Ciblas novada folkloras kopā Ilža un dzied Ludzas Tautas nama jauktajā korī Austrumstīga. Šovasar ģimenes skanīgās balsis pieskandinās arī Dziesmu un deju svētkus, kur viņi uzstāsies folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu koncertā.
Mazā Laima līdzās jau nosauktajām aktivitātēm rudenī uzsāks mācības 5. klasē, kā arī apgūst vijoles spēli mūzikas skolā un dzied popgrupā. Savukārt Dagnis ir Alberta koledžas students, kur apgūst izklaides industrijas vadību un producēšanu. «Kad viņš bija mazs, centos audzināt tā, lai viņš ir sabiedriski aktīvs un apgūst vairākas sfēras, no kurām pēc tam var izvēlēties sev tuvāko. Nezinu, vai tas bija labi vai slikti, jo viņam tuva gan mūzika, gan sporta un militārā nozare. Ceru, ka viņš atradīs savu vietu dzīvē,» saka Dace. Brīvajā laikā jaunietis aizraujas ar makšķerēšanu. «Tētis ir aizrautīgs makšķernieks un jau no bērnības ņēma mani līdzi. Vēlāk es sapratu šā procesa būtību un arī man tas iepatikās. Tagad ar draugiem labprāt braucam makšķerēt pat uz vairākām dienām, esmu bijis arī Peipusa ezerā,» viņš stāsta un lepojas, ka lomu pats arī labprāt pagatavo, tomēr recepti neatklāj.
Svētceļojums un jaunas apņemšanās
Vasarā līdzās dziedātpriekam atvases labprāt palīdz vecākiem un vecvecākiem arī lauku darbos. «Pļaujam zāli gan vasarnīcā, gan Ciblā pie otras vecmāmiņas, par ko viņa ir ļoti priecīga,» stāsta Dagnis. Viņš labprāt padalās arī ar vēl vienu nozīmīgu ikvasaras piedzīvojumu – svētceļojumu. «Svarīgs vasaras notikums mums augusta vidū ir svētceļojums uz Aglonu, kurā ejam jau apmēram desmit gadu. Sākumā nezinājām, kā noiet 30 kilometru garo maršrutu, bet, vēlāk saprotot, ka tas ir izturēts, rodas milzīgs gandarījums par rezultātu. Tas ir kā jaunais gads vasarā, kas palīdz sakārtot domas, motivē jaunām apņemšanām un sniedz laiku, lai pārdomātu paveikto. Svētceļojumā visi jūtamies kā liela ģimene,» jaunietis atzīst.
Arī atmiņas par aizvadīto dziedāšanas šovu ģimenei ir vislabākās: «Ir pagājis jau diezgan ilgs laiks, bet šķiet, ka tas bija tikai vakar.» Vislielākais gandarījums pēc šova esot bijis, paskatoties balsojumu un saprotot, cik daudziem cilvēkiem ir bijis prieks no viņu priekšnesumiem. «Tad liekas, ka tas ir bijis tā vērts. Es ticu, ka mēs katrs šajā pasaulē esam ar kādu konkrētu uzdevumu – man tā ir dziedāšana, tāpēc nevar turēt sveci zem pūra,» Dace neslēpj gandarījumu. Viņa atzīst, ka jau no bērnības vienmēr ir tiekusies uz Rīgu, bet liktenis allaž atgriezis atpakaļ Ludzā, par ko viņa nebēdā: «Tātad man ir jābūt šajā vietā un jādod tai daļiņa no sevis.».
