"Mājas apkārtni un visus apstādījumus veidojām sev par prieku, ne ciemiņiem. Dārza tapšanas sākumā sapratām – ja mēs to stādīsim un iekārtosim paši, iebrauksim auzās.
Tad mūs iepazīstināja ar ainavu arhitekti Aiju Kaškuri, kura ir mūsu dārza krustmāte. Viņa mūs mācīja un bāra, bet reizēm mēs mācījām Aiju," stāsta Ilze Eriņa.
Ainavu arhitekte izvēlējās, kādi augi, košumkrūmi un puķes te iederas. Rūķu saimniece noziedējušo ziedkopu, smilgu un daudzgadīgo puķu lakstu apgriešanu atstāj uz pavasari.
Kad radās izdevība iegādāties zemi Madonas rajona Praulienā, Eriņu ģimene noskatīja Rūķus. Pagājušā gadsimta 90. gados uz veciem pamatiem uzcēluši divstāvu dzīvojamo māju. No agrākās šīs vietas godības palikusi apjomīgā liellopu novietne, celta 1933. gadā, un šķūnis.
***
Pirmajos gados Ilzes māsa pieteikusi "Rūķu" dārzu konkursam, jo vēlējusies, lai arī citi redz šo skaistumu. Sākumā arī paši priecājušies par daudzajiem ciemiņiem. "Mums nav pierakstīts, kādus kokus, košumkrūmus un augus esam iestādījuši. Vienreiz ieminējos speciālistei, ka vajadzētu precizēt, ar ko mēs esam bagāti. Dārzs ir sirdij, ar rezultātu esam apmierināti. Paiet apmēram četri pieci gadi, līdz var redzēt, kā viss kopā izskatās. Man patīk strādāt pavasarī, tad esmu spara pilna," saka Ilze.
ROŽU DOBI rudenī pirms sala neapgriež. "Kam lemts izdzīvot, tas pārziemos. Man trūkst parka rožu, tādu, kādas aug un smaržo Rundāles pils dārzā. Vienīgi nezinu, kur mēs tās varētu iestādīt. Ja ir silta ziema, rozes zied pat decembrī. Pavasarī rozēm un skujeņiem iegādājamies speciālo mēslojumu. Mājas tuvumā būtu jāatrod vieta smilšu kastei, kur rotaļāties mazbērniem," prāto Ilze.
DĀRZĀ pārsvarā ir daudzgadīgās puķes, vasaras – pavisam maz. Pirmajos gados Ilze audzējusi daudz puķu dēstu, visa māja bijusi pilna ar stādu kastēm. No šā pasākuma gan vēlāk atteikusies, lielākoties iestādīti dažādu toņu skujeņi, košumkrūmi un eglītes.
Visu rakstu lasiet 31. oktobra izdevumā Māja
