2017. gadā biedrība homo ecos: īstenoja projektu “Informatīva un izglītojoša sociālā akcija par elektropreču patēriņa ietekmes uz vidi samazināšanu”. Projekta galvenā ideja bija informēt sabiedrību par elektroierīču ražošanas un izmešanas postošajām sekām.
Elektroierīces pēdējo dekāžu laikā kļuvušas par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Dzīve vairs nav iedomājama bez sadzīves tehnikas, bet vēl jo vairāk - bez mobilajiem telefoniem un datoriem. Ierīču ražotāji peļņas gūšanas nolūkos ar dažādiem līdzekļiem samērā veiksmīgi cenšas pārliecināt patērētājus, ka telefoni un datori ir jāmaina ļoti bieži (reizi 1-2 gados).
Bieži vien lasām ziņas, ka ražotāji precēs radījuši t.s. ieplānoto novecošanu, tas nozīmē, ka ierīces mūžs tīšuprāt ir saīsināts, bieži vien aptuveni līdz brīdim, kad ražotājs nāk klajā ar jaunu modeli.
Citos gadījumos ražotāji savas ierīces padara ļoti sarežģīti vai pat neiespējami salabojamas, tādējādi panākot, ka lētāk un ērtāk patērētājam ir nopirkt jaunu. Protams, lielu lomu patērētāju uzvedības modelēšanā spēlē arī mārketinga triki, kurus mazās elektronikas ražotāji prot izcili. Piemēram, mobilais telefons un portatīvais dators ar reklāmas palīdzību ir sasaistīti ar statusa un dzīvesstila demonstrāciju.
Elektropreču ražošana nodara lielu kaitējumu videi, jo ražošanas izmaksu samazināšas nolūkā ražošana parasti notiek attīstības valstīs, kurās vides aizsardzība pastāv ļoti zemā līmenī. Elektronikas ražošanā izmanto smagos metālus un citas videi kaitīgas vielas, kas nonāk pazemes ūdeņos un strauji izplatās plašā teritorijā, saglabājas tur ļoti ilgu laiku, kā arī nokļūst barības ķēdē, izraisot ļoti smagas veselības problēmas.
Elektropreču ražotāji bieži izvēlas izmaksu samazināšanas nolūkos ražošanu veikt attīstības valstīs. Bet kādēļ ražošana tur ir tik lēta? Tas tā ir, jo šajās valstīs bieži nepastāv darba aizsardzība, tāpēc strādniekus var nodarbināt ļoti garas stundas bez pārtraukuma bīstamos darba apstākļos vai izmantot bērnu darbaspēku.
F64 Photo Agency
Pēc tam, kad elektroierīces mums vairs nav vajadzīgas, tās ir jānodod pārstrādei. Tomēr pat pareizi sašķirotas elektroiekārtas rada lielu kaitējumu, jo tikai pavisam nelielu daļu no izejmateriāliem var atgūt izmantošanai atkārtoti. Daļa elektronikas atkritumu nonāk attīstības valstīs, kur cilvēki ar primitīvām un veselībai un videi ļoti kaitīgām metodēm no tiem atgūst dažādus vērtīgos materiālus.
Paraugoties uz situāciju kopumā, redzam, ka vides un sociālas problēmas ir saistītas ar vairākiem ar elektroiekārtu ražošanu un pārstrādi saistītiem aspektiem. Ir svarīgi atcerēties, ka, nopērkot kārtējo telefonu, mēs ar savu naudu atbalstām videi un cilvēkiem kaitīgu procesu. Katru reizi, kad paņemam rokās savu telefonu, jācenšas atcerēties, ko tas patiesībā nozīmē. Varbūt ielikt to maciņā, lai paildzinātu tā mūžu? Varbūt jaunu pirkt tikai tad, kad vecais nolietojies tik ļoti, ka to vairs nevar salabot, nevis reizi gadā vai divos?
Par šiem un daudziem citiem jautājumiem biedrība homo ecos: runāja projekta „Informatīva un izglītojoša sociālā akcija par elektropreču patēriņa ietekmes uz vidi samazināšanu” ietvaros. Notika vairāki pasākumi skolās, kur vecāko klašu skolēni tika informēti par elektroierīču tumšo pusi, pēc tam radošajās darbnīcās viņi mācījās labāk izprast ierīces, ko ikdienā izmanto, kā arī pagarināt to mūžu. Projekta ietvaros notika arī pasākumi vairākās Latvijas pilsētās - mantu labotavas jeb repair cafe, kur cilvēki nāca ar savām saplīsušajām elektroiekārtām un vietējie meistari/entuziasti palīdzēja vai iemācīja, kā tās salabot, tādējādi parādot, ka lielā daļā gadījumu izmest nav vienīgā iespējamā rīcība. Projekts tiek īstenots ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
