4.lapa
Paskatoties atpakaļ
Kaut arī sūrošanās par trūkumiem ir pamatota, nevar noliegt, ka paliatīvā medicīna arī Latvijā attīstās. «Es vienmēr paskatos atpakaļ, un tad gandrīz vai kauns pateikt, kas nekas nav mainījies vai ir maz mainījies,» saka ārsts. «Uzlabojumi ir milzīgi, apritē ienākuši mūsdienīgi slimnieku kopšanas līdzekļi, kas pamazām arī tiek iekļauti valsts kompensēto sarakstā. 1997. gadā iesākām ar izļurkātām zviedru humānās palīdzības gultām, par kurām pacienti sūdzējās, tagad ir funkcionālās gultas. Diagnostika ir mainījusies - tas, par ko senāk varēja tikai sapņot, tagad ir normāla mūsu darba sastāvdaļa. Arī sabiedrība pamazām kļūst zinošāka. Lai gan joprojām onkoloģiska diagnoze raisa bailes un aizspriedumus un trūkst atsaucības valsts apmaksātajiem skrīninga izmeklējumiem, cilvēkiem tomēr attīstās izpratne, ka vēzis ir hroniska slimība, kuru, laikus atklājot, var arvien sekmīgāk ārstēt. Mēs reizēm aizmirstam pagātni, bet, ja salīdzina, kas bija un kas ir tagad, - cepuri nost un paldies Dievam.».
