Ne­tie­kam ga­lā ar dzīv­nie­ku. Ko ie­sākt?

Ie­rau­got su­ņa kār­tē­jo rei­zi sa­grauz­to kur­pi vai ka­ķa ap­spri­cē­tu dī­vā­nu, dau­dzi dzīv­nie­ka saim­nie­ki no­lemj vai­ni­nie­ku so­dīt un brī­nās, kā­pēc mā­jas mī­lu­lis spī­tī­gi tur­pi­na plo­sī­ties. Bie­ži vien šā­du dzīv­nie­ka rī­cī­bu cil­vē­ki iz­skaid­ro ar at­rie­bī­bu, jo ie­priekš cil­vēks vi­ņam ir kaut ko aiz­lie­dzis, var­būt uz­klie­dzis, ie­si­tis vai kā ci­tā­di so­dī­jis.

«Jā, vie­na no lie­lā­ka­jām kļū­dām ir tā, ka cil­vē­ki do­mā - dzīv­nieks at­rieb­jas, jo pirms tam ir kaut kas no­ti­cis. At­rie­bī­ba ir rak­stu­rī­ga cil­vē­kam, bet dzīv­nieks līdz tam ne­var aiz­do­mā­ties, sa­likt no­ti­ku­mus tik lo­ģis­kā ķē­dī­tē,» skaid­ro klī­ni­kas Iļ­ģu­ciems zoo­psi­hi­atrs Al­berts Či­puš­ta­novs.

Dzīv­nieks ar sa­vu des­truk­tī­vo rī­cī­bu sig­na­li­zē, ka saim­nie­kam ne­pie­cie­šams mek­lēt šā­das uz­ve­dī­bas cē­lo­ni, kas ne­re­ti ir vieg­li no­vēr­šams. Uz­ve­dī­bas me­di­cī­na - zoo­psi­hi­at­ri­ja ir at­tīs­tī­ju­sies sa­lī­dzi­no­ši ne­sen, arī Lat­vi­jā par šā­da vei­da pa­lī­dzī­bu dzīv­nie­kiem dau­dzi ne­zi­na.

Suns vi­su grauž!

Pir­ma­jās rei­zēs ku­cē­na ap­slie­nā­ta un sa­cau­ru­mo­ta čī­ba var­būt pat iz­rai­sa smai­du. Pā­rāk vēt­rai­nas prie­ka iz­paus­mes, kad suns me­tas vir­sū un no­gāž no kā­jām, iz­skaid­ro­jam cil­vē­cis­ki - re, kā viņš mūs mīl. Vis­bie­žāk to­mēr vien­kār­ši ne­iz­pro­tam dzīv­nie­ka rī­cī­bas ie­mes­lus un pie­mē­ro­jam dzīv­nie­kam cil­vē­ka do­mā­ša­nas mo­de­li.

Ja suns ir ak­tīvs, bet vi­ņu pie­tie­ka­mi ne­no­dar­bi­na, dzīv­nieks sāk grauzt vi­ņam pie­eja­mās lie­tas. Tā­pat viņš var rī­ko­ties, ja saim­nieks pie­dā­vā pā­rāk cie­tu man­ti­ņu, kas vi­ņam ne­pa­tīk. Tā­pēc suns at­rod kaut ko mīk­stā­ku - čī­bu, kur­pi, žur­nā­lus. Lai dzīv­nie­ku no­dar­bi­nā­tu, ir jā­sa­mek­lē vi­ņam pa­tī­ka­mā­kā spēļ­lie­ta, pie­mē­ram, mīk­stā man­ti­ņa, bum­bi­ņa ar ska­ņu utt. Ja dzīv­nieks - suns vai ka­ķis - il­gā­ku lai­ku jā­at­stāj viens, vi­ņam var no­pirkt tā dē­vē­to ba­rī­bas man­ti­ņu, ku­rā ie­vie­to ba­rī­bas ga­ba­li­ņus, un, dzīv­nie­kam spē­lē­jo­ties, vi­ļā­jot priekš­me­tu, tie iz­krīt. Ir arī in­ter­ak­tī­vās ro­taļ­lie­tas, ku­rās ap­slēp­to ba­rī­bu dzīv­nieks uz­iet ti­kai pēc il­gā­kas dar­bo­ša­nās. Tā­dē­jā­di dzīv­nieks ir gan no­dar­bi­nāts, gan pa­ēdis un vi­ņam nav va­ja­dzī­bas plo­sīt mē­be­les, grauzt ap­avus, gau­dot vai ilg­sto­ši riet.

«Cil­vē­ki mēdz ie­bilst - viņš ne­grib spē­lē­ties un ēst no man­ti­ņas, viņš ēd no bļo­das. Bet bļo­dai jā­būt tuk­šai! Lai suns se­vi no­dar­bi­nā­tu un bū­tu pa­ēdis, ka­mēr mā­jās at­nāk saim­nieks, vi­ņam pie­tiek ar to, kas iz­krīt no man­ti­ņas,» skaid­ro A. Či­puš­ta­novs.

Uz­ma­nī­bas de­fi­cīts

Vēl kāds des­truk­tī­vas uz­ve­dī­bas ie­mesls var būt uz­ma­nī­bas trū­kums. Ir ta­ču dzir­dēts, ka su­ņa saim­nieks stās­ta - vi­ņa mī­lu­lis ne­ko slik­tu ne­da­ra, bet pēk­šņi pa­ķer tele­vi­zo­ra pul­ti un skrien pa is­ta­bu. Saim­nieks vi­ņam uz­kliedz, cit­reiz uz­šauj ar avī­zi pa pur­nu, skrien pa­kaļ, bet ne­kas ne­līdz. Suns tā rī­ko­jas tā­pēc, ka vi­ņam pie­trūkst uz­ma­nī­bas un viņš ir ga­tavs pat ne­ga­tī­vai ko­mu­ni­kā­ci­jai ar cil­vē­ku - sa­ņemt klie­dzie­nus, rā­ša­nos, fi­zis­ku ie­tek­mē­ša­nu. Lai iz­sauk­tu jeb­kā­du sa­va saim­nie­ka re­ak­ci­ju, dzīv­nieks var sa­grauzt ap­avus, sa­plēst drē­bes. Da­ži pat kož un skrā­pē no prie­ka, tik­līdz cil­vēks vi­ņus ir pa­glās­tī­jis vai pa­spē­lē­jies. Ci­tiem dzīv­nie­kiem uz­ve­dī­ba var kļūt ag­re­sī­va, vi­ņi skrien un lec vir­sū. Cil­vēks in­stin­ktī­vi su­ni at­grūž, bet vi­ņam tā šķiet kā spē­le.

Vie­nī­gā iz­eja šā­dos ga­dī­ju­mos - pēc ie­spē­jas vai­rāk su­ni no­dar­bi­nāt gan fi­zis­ki, gan arī ap­mā­cot. Jo mie­rī­gāk uz vi­ņa uz­ve­dī­bu cil­vēks re­aģēs, jo mie­rī­gāks kļūs dzīv­nieks.

Bai­les pa­likt vie­nam

Viens no diez­gan iz­pla­tī­tiem des­truk­tī­vas uz­ma­nī­bas ie­mes­liem ir bai­les no vien­tu­lī­bas, šķir­ša­nās no saim­nie­ka. Ie­spē­jams, dzīv­nie­kam ik­die­nā pie­vēr­sta pā­rāk lie­la uz­ma­nī­ba, to­mēr pie­nāk brī­dis, kad saim­nieks at­stāj vie­nu. Suns re­aģē gau­do­jot, plē­šot mē­be­les, viņš var sa­dī­rāt pat ko­ka dur­vis un iz­skriet cau­ri stik­liem, lai no­kļū­tu pie sa­va mī­ļā saim­nie­ka. Tā­pēc zoo­psi­hi­atrs ie­sa­ka pa­kā­pe­nis­ki su­ni mā­cīt pa­likt vie­nu. Dzīv­nie­ku var at­stāt tel­pā uz 30 se­kun­dēm un pa­klau­sī­ties, kā viņš uz­ve­das. Ja viss ir mie­rī­gi, tad ie­nā­kot ap­bal­vot ar gar­du­mi­ņu un tā­dā vei­dā pa­rā­dīt - man pa­tīk, kā tu da­ri, kad esi viens! Ja su­nim bail pa­likt mā­jās vie­nam, tad 10-15 mi­nū­tes pirms iz­ie­ša­nas saim­nie­kam ie­tei­cams ne­pie­vērst vi­ņam uz­ma­nī­bu, ig­no­rēt, ne­ska­tī­ties uz mā­jas mī­lu­li, ne­ru­nāt, ne­mes­ties vi­ņu sa­bu­čot, bet mie­rī­gi iz­iet pa dur­vīm. «Ja mēs su­ni bu­čo­sim un asa­rai­ni at­va­dī­si­mies, viņš ju­tīs stre­su, jo sa­pra­tīs - saim­nieks ma­ni at­kal grib pa­mest vie­nu,» pie­bilst A. Či­puš­ta­novs. Arī at­nā­kot mā­jās, jā­pa­gai­da, līdz suns pil­nī­bā no­mie­ri­nās, ne­lē­kā aiz prie­ka un ne­me­tas vir­sū. Ti­kai tad vi­ņu va­jag pa­saukt, pa­glās­tīt, sa­mī­ļot, ie­dot kaut ko gar­šī­gu. «Tā­dā vei­dā mā­cām su­ni, ka uz­ves­ties mie­rī­gi ir ļo­ti iz­de­vī­gi, jo var sa­ņemt no mums uz­ma­nī­bu un ēdie­nu,» pa­ma­to zoo­psi­hi­atrs.

Či­puš­ta­novs uz­sver, ka ie­priekš ap­rak­stī­tā dzīv­nie­ka uz­ve­dī­ba ir nor­mā­la un to no­vērst nav grū­ti - dzīv­nie­ku va­jag no­dar­bi­nāt, pie­vērst vi­ņam vai­rāk uz­ma­nī­bu vai arī mā­cīt būt mie­rī­gam. «Des­truk­tī­viem su­ņiem ie­sa­ku ap­mek­lēt tre­ni­ņus. Tas no­slo­gos su­ni, bet cil­vē­kam ļaus la­bāk iz­prast dzīv­nie­ku. Es mā­cu dzīv­nie­kam arī re­lak­sā­ci­jas vin­gri­nā­ju­mus, pie­mē­ram, sē­dēt un at­slā­bi­nā­ties,» stās­ta zoo­psi­hi­atrs.

Kon­sul­tē vi­su ģi­me­ni

Lai mai­nī­tu su­ņa vai ka­ķa uz­ve­dī­bu, uz kon­sul­tā­ci­ju pie zoo­psi­hi­at­ra jā­nāk vi­sai ģi­me­nei. Arī bēr­niem. «Man ir sva­rī­gi dzir­dēt kat­ra ģi­me­nes lo­cek­ļa vie­dok­li, jo vi­ņu uz­ska­ti par dzīv­nie­ka rī­cī­bu vai vie­tu ģi­me­nē var būt at­šķi­rī­gi. Iz­ru­nā­ja­mies, kā pa­rei­zi sa­dzī­vot ar dzīv­nie­ku. Ne­re­ti kon­sul­tā­ci­ja ilgst pat trīs stun­das, lai cil­vēks sa­pras­tu, kas jā­da­ra un kā­pēc tā jā­rī­ko­jas. Dzīv­nieks ģi­me­ni uz­ska­ta par sa­vu ba­ru un mē­ģi­na no­teikt, kā­da ir vi­ņa vie­ta ta­jā,» stās­ta A. Či­puš­ta­novs.

Pro­tams, ie­tei­cams bū­tu kon­sul­tē­ties ar spe­ci­ālis­tu, pirms vēl dzīv­nieks ie­nā­cis ģi­me­nē, lai ie­spē­ja­mās des­truk­tī­vās uz­ve­dī­bas ga­dī­ju­mā cil­vē­ki spē­tu iz­prast su­ņa rī­cī­bas ie­mes­lus un bū­tu ga­ta­vi adek­vā­ti rī­ko­ties.

Pie­mē­ram, at­nā­kot mā­jās, ie­rau­gām, ka ku­cēns ir sa­plo­sī­jis kur­pes. Pirm­ā re­ak­ci­ja dau­dziem ir - sa­kliegt, no­rāt, no­kau­ni­nāt. Ta­ču sods var ti­kai pa­stip­ri­nāt dzīv­nie­ka des­truk­tī­vo uz­ve­dī­bu, jo viņš ne­iz­prot, kā­pēc tiek so­dīts. «Jā­sa­prot, ka suns to ne­iz­da­rī­ja aiz nik­nu­ma. Ja viņš ār­ā sa­grauz­tu ko­ci­ņu, mēs ne­ko ne­teik­tu. Ti­kai mēs, cil­vē­ki, uz­ska­tām, ka suns sa­prot, kā­pēc vi­ņu so­da. Tā nav. Dzīv­nie­ki iz­jūt viens ot­ra no­ska­ņo­ju­mu, vi­ņi sa­zi­nās ne­vis ver­bā­li, bet ar ķer­me­ņa va­lo­du. Tā­pēc vi­ņi redz, ko mēs jū­tam, esam ne­ga­tī­vi vai po­zi­tī­vi no­ska­ņo­ti. Ja nā­kam mā­jās un ve­ram dur­vis ar do­mu - nu, kas at­kal būs sa­grauzts?! -, tad dzīv­nieks to uz­reiz jūt. Viņš pie­plok grī­dai, mē­ģi­na slēp­ties, jo vi­ņa iz­prat­nē saim­nieks ir slik­tā omā. Cil­vēks to­ties iz­tul­ko ci­tā­di - suns zi­na, ka ir iz­da­rī­jis kaut ko slik­tu. Tā nav!» iz­skaid­ro zoo­psi­hi­atrs.

Ja dzīv­nie­ka saim­nieks uz­ska­ta, ka suns (arī ka­ķis) rī­ko­jas at­rie­bī­bas dēļ, un tur­pi­na so­dīt, tad pro­blē­ma var pa­dzi­ļi­nā­ties. Mēdz būt ga­dī­ju­mi, kad dzīv­nie­ku at­ved eita­ni­zēt, jo ģi­me­nē ar vi­ņa uz­ve­dī­bas pro­blē­mām vairs ne­esot ie­spē­jams tikt ga­lā.

Zā­les su­nim

Des­truk­tī­vas uz­ve­dī­bas pro­blē­mu pa­ras­ti var at­ri­si­nāt, mai­not saim­nie­ka uz­ve­dī­bu un at­tiek­smi pret dzīv­nie­ku. Cik il­gā lai­kā pro­blē­mas var no­vērst? Tas būs at­ka­rīgs no ie­mes­la, sa­ka zoo­psi­hi­atrs. Vis­sma­gā­ka­jos ga­dī­ju­mos me­di­ka­men­ti būs jā­lie­to vi­su mū­žu, jo ir dzīv­nie­ki, ku­ri, tā­pat kā cil­vē­ki, sirgst ar psi­his­kām kai­tēm. Pie­mē­ram, ar de­pre­si­ju.

IE­TEI­KU­MI

• Iz­vē­lo­ties su­ni, jā­sa­prot, kā­dam no­lū­kam dzīv­nieks va­ja­dzīgs - te­ri­to­ri­jas sar­gā­ša­nai, spor­tam, mā­jas mī­lu­ļa sta­tu­sam... Jā­iz­prot arī, cik ener­ģi­jas un lai­ka cil­vēks ir ga­tavs vel­tīt dzīv­nie­kam.
• Ja gri­bam mie­rī­gā­ku su­ni un arī pa­ši ne­esam nedz spor­tis­ki, nedz ak­tī­va dzī­ves­vei­da pie­kri­tē­ji, ne­bū­tu prā­ta darbs ie­gā­dā­ties ener­ģis­ku su­ni. Ku­cē­ni at­šķi­ras pat vie­nā me­tie­nā: kāds būs ak­tīvs, cits - maz­kus­tīgs. Tā­pēc ne­va­ja­dzē­tu pa­ņemt dzīv­nie­ku ti­kai tā­pēc, ka vi­ņam ir melns ka­žo­ciņš vai skum­jas acis.