Andras Kurgas šūtos un filcētos krāsainos mēteļus un jaciņas gadatirgos nevar nepamanīt. Tie ir tik dzīvespriecīgi un pārdroši, ka prasīties prasās uzvelkami tumšajā rudenī un Latvijas pelēcīgajā ziemā.
Meistarīte saka - ir cilvēki, kuri atzīstas, ka ļoti patīk kāda viņas kreizīgā kleita, bet mugurā to nevilktu, jo biedējot apkārtējo ļaužu uzmanība, kurā gribot negribot nonāk tie, kuri uzvelk Andras darinātās drēbes. Viņa smejas, ka vīrieši savās vēlmēs esot gan konkrētāki, gan prasīgāki, gan labā nozīmē trakāki. Andra kopā ar kolēģi veidojusi tērpus rokeriem - ar liesmām un miroņgalvām, bijusi arī pirātu sērija, bet mēteļi pagaidām šūti vien trim vīriešiem.
Prieks citiem, gandarījums pašai
Par neparastāko pasūtījumu viņa dēvē mēteli kādai drosmīgai Latgales meitenei - bijusi prasība uz tā attēlot pilsētu, tiltu, kaķi, laternas, gaismu spēli. Toties cita kliente vēlējusies vienkrāsainu pelēku žaketi un meistarei atļāvusi izvērsties pavisam minimāli - vien jostiņā iestrādāt pelēkzilu rakstiņu. Rokdarbniece novērojusi, ka ir cilvēki, kas baidās no krāsām. Tas ir tāds dvēseles stāvoklis, viņa mierinoši noteic. Andra smejas, ka arī viņas meita labprāt izvēlas mierīgākus krāsu salikumus, bet mammas trakulīgās krāsas un idejas nekritizē.
Kad Andra strādā, fonā skan mantriņas. Viņa mostas ar vēlēšanos saņemt radošo enerģiju, lai var iepriecināt cilvēkus. Ja cilvēks ir laimīgs, tad arī meistare jūtas gandarīta. «Man ļoti patīk tā mijiedarbība.» Piedzīvotas vētrainas prieka izpausmes. Kāda kliente atzinusies, ka viņa pārdzimst, nopērkot jaunas drēbes. Cita dāma Andras kleitu valkājot jau trīs gadus un, zinot, ka tērpa autore brauks uz gadatirgu, uzvilkusi to atrādīt. Meistarītei atmiņā palikusi kāda vitāla un laimīga igauniete. Viņa izvēlējusies apgleznotu zīda kostīmu. Kundzes apģērba izmērs bijis tālu no kārno manekenu rāmjiem, bet viņa omulīgi stāstījusi, ka vīrs viņu ļoti mīl. «Varēja redzēt, ka viņa nekomplekso par savu figūru. Nebija noslēpjams, cik laimīga viņa ir. Man, jau sarunājoties ar viņu, bija tik viegli. Šuvām bez uzmērīšanas, tērpu aizsūtīju pa pastu un derēja!» priecājas Andra. Latviešu auditoriju, kura valkā viņas roku darbus, pazīst pēc sejām un vārdiem.
Bērnībā cietuši mammas aizkari
«Šūt man paticis vienmēr. Esmu pārstrādājusi mātei visus aizkarus. Pirmie darbi man un draudzenei bija tādi - noņemam aizkarus, uzguļamies virsū, uzzīmējam un griežam. Pēc tam bija periods, kad no džinsiem šuvu somas,» viņa atceras. Pabeigusi vidusskolu, Andra izmācījās par modelētāju-piegriezēju.
Kad meita bija maza, Andra daudz šuva. Tolaik viņa neapgleznoja zīdu un nefilcēja, to apguva vēlāk. «Kad sāku gleznot šalles, mani vilka uz apģērbu. Es šallēs staigāt nemāku, neprotu tās sasiet, un man vienmēr licies, ka apģērbs ir tā praktiskā lieta, ko var dažādi veidot,» stāsta rokdarbniece. Skatoties uz viņas darbiem - filcētiem zābakiem, uz zīda gleznotiem darbiem, somām, mēteļiem, cepurēm, abpus velkamiem sarafāniem, šķiet, ka meistare prot visu. O, nē, viņa iebilst, ka par meistaru no zila gaisa netop.
Jo vairāk prot, jo vairāk jāmācās
Visu laiku viņa cītīgi mācās. Apguva zīda apgleznošanu. Pašmācības ceļā - filcēšanu. Tagad papildina zināšanas, piemēram, internetā nopērkot meistarklasi filcēšanā, un tā rezultātā radīti uz abām pusēm velkami sarafāni. Bez vīlēm. Iemācījusies filcēt cepures un zābaciņus. Tie nu reiz esot tik ērti, ka no kājas negriboties vilkt nost. «Man šogad dullums uznāca - sašuvu princešu kleitas. Un visas pilnīgi kreizī. Latviešu sievietes novērtē dullās, trakās, garās kleitas,» atzīst meistare.
Ja nemācīsies ko jaunu, kļūs apnicīga saviem klientiem, bet visvairāk tomēr garlaicīgi būs pašai. Rodas iespaids, ka viņas diennaktī noteikti ir vairāk nekā 24 stundas. Andra strādā vietējā skoliņā, šuj, glezno, filcē, rosās pa māju, piedalās gadatirgos, mācās filcēšanas knifiņus un cep garšīgas tartes. Cienājot bilst, lai ēdot droši, tā neesot trekna torte, bet tikpat kā diētiska ābolu tarte.
«Man saka - kā tu paspēj, visu izdari? Man patīk agri celties. Un sapnī nosapņoju kādu risinājumu. Viena no klientēm atrakstīja, ka grib kabatu, bet tērpam nav sānu vīles. Pirms gulētiešanas domāju, kā kabatu var piekombinēt. Pamodos un zinu, kā to izdarīt teorētiski, bet praktiski vēl neesmu pieķērusies.»
Kā rakstnieku - aizved pa savu ceļu
Andra prāto, ka tērps viņu aizved tur, kur tas grib. Viņa priecājas, ka strādā radoši, eksperimentē, izdomā jaunus modeļus. «Eksperimentēju ar audumu, faktūru, kombinācijām, krāsām, tas ir tik radošs process, ka man krāsu terapija ir katru dienu. Vai krāsai ir nozīme un ietekme uz cilvēku? Es domāju, ka noteikti ir. Mums patīk konkrētas krāsas un tā krāsu patikšana mainās. Tātad kaut kas mainās mūsos. Es varu ieteikt, kā izskatās vislabāk, vai piestāv šī krāsa, bet, ja cilvēkam nepatiks, viņš nevilks. Cilvēks vadās pēc savām sajūtām.»
Ir klienti, kuri ļaujas un uzticas meistarei, bet ir arī tādi, kuri pieprasa strādāt stingros rāmjos, ievērot vissīkākās detaļas. Vieglāk, protams, esot, ja meistarei uzticoties. Jo viņa nezīmē skices, bet spēlējas uzreiz uz tērpa - ar detaļām, faktūrām, krāsām. «Man patīk izmēģināt ko jaunu. Tas ir kolosāls process, ļaujies un nezini, kas sanāks. Klausījos interviju ar podnieku, kurš teica, ka, pat divdesmit piecus gadus nostrādājis, viņš tikai aptuveni saprot, kas taps. Es varu teikt līdzīgi. Iznāk jau arī katrreiz kaut kas cits,» Andra neslēpj sajūsmu.
Darbs skolā un meistarklases pieaugušajiem
Andra smejas, ka tagadējā dzīvesvietā Svētē vietējā pamatskola bijusi tuvāk nekā veikals. Pieteikusies darbā skoliņā. Kā nekā, cēlusies no skolotāju dinastijas, ko aizsāka vecmamma un turpināja mamma. Andrai bija psiholoģes izglītība, tāpēc mācību stundas pasniegt nevarēja, bet viņa ieguva maģistra grādu pedagoģijā. No darba aizgāja vizuālās mākslas pedagogs, un direktors iedrošinājis, lai sāk strādāt ar bērniem. Andra atceras: «Man bija bail, es pat nezīmēju, kā lai mācu bērniem zīmēt? Bet bija forši tas, ka pats neko nezīmē priekšā un ļauj bērniem izpausties.» Viņa rāda lielu filcētu glezniņu. Esot skolas bērnu darbs. Prasu, cik mēnešos tā tapa. Andra smejas kā kutināta - 45 minūšu laikā, pieticis vienas mācību stundas.
Viņa rokdarbus māca ne tikai skolasbērniem (pusi skolas esot apfilcējuši!), bet arī pieaugušajiem. Enerģiskā sieviete priecājas, ka meistarklasēs notiek enerģijas apmaiņa un rodas jaunas idejas. Ir nepārtraukti jāapgūst jauni knifiņi, jo kundzes, kuras uz viņas nodarbībām nākušas vairākus gadus, jāprot pārsteigt ar jauniem rokdarbu veidiem. «Pulciņā mēs ļoti daudz uzprišinām vecos mēteļus, uzlabojam jaciņu, atsvaidzinām, dodam otro elpu. Kundzes uztaisa tādu apģērbu kā nevienam.
