Populārais Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons 5. novembrī atzīmēs apaļu jubileju – 70 gadus.
6. novembrī uz viņam tik mīļās skatuves būs «Benefice», vakars Aktierim, par kuru pats gaviļnieks pagaidām nemaz nezina pastāstīt - to gatavo viņam tuvie mākslinieki. Režisors ir Valdis Lūriņš, bet scenāriju raksta Dmitrijs Palles, Rīgas Krievu teātra aktieris un Jakova Rafalsona draugs. «Jūtos ļoti labi un vēl ilgi spēlēšu savā mīļajā Latvijā. Mūsu teātrī ir sākusies jaunā sezona, un tajā uzvedīsim klasiķa Viljama Šekspīra «Karali Līru», kurā man paredzēta karaļa Līra loma. Tas ir vienreizīgi!» priecājas talantīgais aktieris.
«Es esmu dzimis Ukrainā, pilsētā, kuru mums šobrīd smagi pieminēt - Doņeckā. Tur, kur tagad notiek visas tās šausmas. Mans tēvs Ābrams ir dzimis Latvijā, Rīgā, vēl dienējis pirmās Latvijas armijā. 1941. gadā, kad fašisti te ienāca, viņš aizbēga, bet visa viņa ģimene aizgāja bojā Rumbulā. Tētis ar pēdējo vilcienu, pat neiegājis mājās, aizbrauca. Ja viņš būtu palicis te, es arī ar jums tagad te nesēdētu,» stāstu sāk Jakovs Rafalsons. Jakova tēva vecākais brālis, arī vārdā Jakovs, gāja bojā Latvijas divīzijā Mavrika Vulfsona acu priekšā, un Mavriks šo notikumu arī vēlāk pastāstījis.
Gribēja dzīvot un strādāt Rīgā
Jakovs bērnībā ļoti sapņojis pārcelties uz Rīgu. Doņeckā tēvs strādāja celtniecībā, saņēma dzīvokli un to samainīja pret mājvietu Rīgā - toreiz Rafalsonu ģimene sāka mitināties Miera ielā 11. «Es atbraucu šurp mācīties pēdējā klasē vakarskolā, kas atradās iepretī bijušajam Operetes teātrim. Tagad tas ir klubs «La Rocca», man šķiet,» stāstīt turpina jubilārs. Viņi bijuši divi dēli ģimenē, jaunākais, Jevgēņijs, pirms divdesmit gadiem aizbraucis dzīvot uz Vāciju, uz Minheni.
«Es iestājos Jaroslavļas teātra skolā un to beidzu. No Rīgas toreiz iestājās divi cilvēki - es un mans draugs, kurš tagad ir Holivudas aktieris, Elja Baskins. Viņš piedalījies apmēram 55 Holivudā uzņemtajās filmās. Liktenis mūs izšķīra, bet pagājušajā gadā viņš speciāli atbrauca uz Rīgu, lai satiktos. Rīgā dzīvojuši arī viņa vecāki, Elja ir dzimis rīdzinieks. Viņi dzīvoja līdzās kinoteātrim «Lāčplēsis». Pēc teātra skolas Elja sāka filmēties Padomju Savienībā, bet septiņdesmitajos gados tomēr aizbrauca uz Ameriku. Tur viņš ir ļoti nodarbināts aktieris.»
Kad Jakovs Rafalsons absolvējis Jaroslavļas teātra institūtu, ļoti gribējies strādāt Rīgā. 1964. gadā viņš atbrauca uz Latviju, bet 1966. - atkal devies prom. Atgriezies 1991. gadā, tad arī uzsācis darbu Rīgas Krievu teātrī. «Es esmu strādājis Voroņežā, Sevastopolē, Tomskā, kur ieguvu Krievijas Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Bet padomju laikos es Krievijā nedrīkstēju spēlēt ar savu uzvārdu. Man bija pirmās sievas, arī aktrises, uzvārds. Es tad biju Orlovs,» pastāsta populārais aktieris.
Esi tas, kas tu esi!
Jakovs Rafalsons atklāj, ka savulaik viss, kas attiecās uz matemātiku un precīzajām zinātnēm, skolā bijusi tumša bilde. Viņš pat neesot pārrakstījis mājas darbus matemātikā un fizikā, bet gan, kā pats saka, pārzīmējis. Pārrakstot taču vajag saprast, ko tu tur raksti, tāpēc Jakovs pārzīmējis! «Es padomju skolā sevi uzskatīju par niecīgu bērnu. Bet, kad mācījos 4. klasē, man izdevās iziet uz skatuves - pēc Vladimira Majakovska veidojām kaut kādu kompozīciju, un man iedeva lomu. Izgāju uz skatuves un jutos tik labi! Es redzēju cilvēku acis. Osipam Mandelštamam, vienreizējam dzejniekam, ir rindas, kuras viņš raksta savā dienasgrāmatā «Nozagtais gaiss» - kad tu izej uz skatuves, iegūsti brīvību un vari būt tas, kas tu esi. Nevajadzēja izlikties, varēju būt atvērts, un tā tas arī sākās. No tā brīža visas manas domas un vēlēšanās bija par teātri,» turpina stāstīt mākslinieks.
Jakovs Rafalsons strādājis dažādās pilsētās, gandrīz 10 gadus Tomskā, pēc tam neilgu laiku arī Maskavā, tomēr ļoti gribējies būt šeit - Rīgā. Kad Jakova tēvs aizgāja no dzīves, aktieris vērsās pie pazīstamā režisora Leonīda Beļavska, kurš speciāli atbrauca uz Maskavu noskatīties iestudējumu ar Rafalsona piedalīšanos. Tomēr izrāde nenotika, jo vairāki mākslinieki bija saslimuši. Tad nu aktieris varējis vien iedot vērtēšanai kaseti ar savām lomām. Leonīds Beļavskis noteicis, ka pēc mēneša dos atbildi, bet jau pēc nedēļas piezvanījis un uzaicinājis strādāt Rīgā. «Es esmu laimīgs, ka tā notika, jo es sapņoju par šo teātri, par šo pilsētu, un tagad, paldies dievam, es esmu šeit. Te es atguvu savu uzvārdu Rafalsons. Visu, par ko es sapņoju, es ieguvu Rīgā, Latvijā. Pirmā izrāde Krievu teātrī bija Nabokova «Camera Obscura», un es izgāju pirmajā cēlienā, iznesu vēstuli un teicu - lūk, jums vēstule! - un aizgāju. Ja tev ir goda nosaukums, tad uzskatīja, ka tu masu skatos vari neuzstāties. Bet es atbraucu šurp, lai būtu laimīgs un izpildītu visas savas vēlēšanās. Un pierādītu sevi,» pārliecinoši saka aktieris. Un pierādīt sevi var tikai ar darbu. Jakovs Rafalsons bijis patiesi gandarīts strādāt kopā ar Rīgas Krievu teātra lieliskajiem režisoriem un kolektīvu. «Man vispār laimējies dzīvē, jo visos teātros, kuros biju, valdīja brīnišķīga atmosfēra. Es domāju un runāju - esmu pieradis teikt, ko domāju! To, ko esmu izdarījis, es esmu izdarījis šim teātrim par godu. Teātris vienmēr sadarbojas ar brīnišķīgiem režisoriem. Eduardam Iļjičam Čehavalam, mūsu teātra direktoram, ir nepārspējama intuīcija, lai uzaicinātu apbrīnojamus režisorus. Esmu laimīgs, ka strādāju kopā ar Leonīdu Beļavski, ar Semjonu Losevu, ar Genadiju Trostjaņecku, Romanu Kozaku, Allu Sigalovu, Jevģeniju Arje. Tas ir tik liels prieks!» izsaucas J. Rafalsons. Viņš piezīmē, ka strādājis arī lielākajā daļā Latvijas teātru, izņemot Valmieras un Dailes teātri. Liepājā spēlējis pat divās izrādēs - «Tēvocis Vaņa» un «Aiz slēgtām durvīm» latviešu un krievu valodā. Vēl tagad Nacionālajā teātrī kopā ar Guntu Virkavu jau septīto sezonu piedalās uzvedumā «Laulāts un brīvs». «Operā es spēlēju operetē «Sikspārnis», man bija koncerti, kur es lasīju Puškina dzeju un orķestris spēlēja. Filharmonijā man bija lasījumi ar simfonisko orķestri, un kur vēl televīzijā «UgunsGrēks»! Es pat neatceros, cik gadus tas iet - man šķiet, kādus deviņus. Es Latvijā esmu ieguvis visu, ko vien tikai iespējams. Divreiz ieguvu balvas «Spēlmaņu naktī», tiku atzīts par labāko aktieri Latvijā iestudējumā «Nāves deja», kur biju kopā ar Lilitu Ozoliņu, arī par «Skapēna blēdībām». Vēl darbojos neatkarīgos projektos. TT teātrī, kuru vada Anna Putniņa, spēlēju «Tiritombu» latviešu valodā. Tā bija pirmā luga, kuru spēlēju latviski,» lepojas aktieris. Viņš ir lielos draugos ar Jāni Streiču, kuram nupat apritēja 80 gadu. Jakovs Rafalsons piedalījies viņa uzņemtajā «Rūdolfa mantojumā». Savukārt režisors Armands Zvirbulis aktierim piedāvāja lomu filmā «Rīgas gambīts».
Es mīlu šo zemi - Latviju
«Es mīlu šo zemi - Latviju. Lai kur es būtu un kur brauktu, es atgriežos šeit, un mana dvēsele atpūšas. Es esmu apbraukājis visu Latviju. Kādās tik pilsētās mēs neesam bijuši, spēlējot latviešu izrādēs! Daudzu mazo pilsētiņu iedzīvotāji taču nevar nokļūt uz teātri Rīgā. Tas ir brīnišķīgi, ar kādu prieku mūs sagaida,» ar patiesu mīlestību stāsta mākslinieks.
Jakova tēvs Ābrams gan ne pārāk gribēja, ka dēls kļūst par aktieri. Ābrams Rafalsons bijis sarežģīta rakstura cilvēks. Kad dēls vēl strādājis Sevastopoles teātrī un atbraucis viesizrādēs uz Rīgu, vecāki devušies skatīties iestudējumu. Tēvs tad pirmo reizi dēlu redzējis uz skatuves. Mamma vēlāk prasījusi, kāda tad, viņaprāt, bijusi izrāde, uz ko tēvs atbildējis, ka sliktāka par Jakovu neviena neesot bijis. Šie vārdi, protams, sāpējuši!
Ar lielu prieku Jakovs Rafalsons stāsta par savām atvasēm. «Man ir brīnišķīgi bērni. Vecākajam dēlam Maksimam ir zelta rokas - viņš iedzimis manā tēvā. Maksims darbojas ar motocikliem un detaļām. Otrs dēls Viktors strādā «Rietumu bankā», beidza Stradiņos Starptautisko attiecību fakultāti. Man ir divi mazbērni. Vecākā dēla meita Poļina, kura spēlējusi arī manu mazmeitu «UgunsGrēkā», viņai ir 15 gadu. Jaunākais brālis Venjamins, kuram ir pieci gadi, iet bērnudārzā. Poļina grib būt aktrise, un viņai dotības ir. Es gan mēģināšu no tā atrunāt,» saka vectēvs.
Jaunākā izrāde, kurā Jakovs Rafalsons spēlē latviešu valodā, ir «Sauc, un es nākšu!» kopā ar Aīdu Ozoliņu un Guntu Virkavu. Brīnišķīga izrāde, skatītāji ar aplausiem aktierus ilgi nelaižot projām no skatuves. Iestudējums izrādīts arī citās Latvijas vietās un pilsētās - Cēsīs, Liepājā, Valmierā.
«Es savus 70 gadus nejūtu. Mans pedagogs teica - cilvēka traģēdija ir nevis tā, ka viņš noveco, bet tā, ka viņš paliek jauns. Tā ir dvēseles atšķirība. Tu esi tikpat jauns, cik tu biji, bet ķermenis noveco. Tu satiecies ar jaunajiem, bet taču nejūti atšķirību. Paldies dievam, fiziski viss ir kārtībā,» priecājas aktieris.
«UgunsGrēks» - svētki sirdij
Jakovs Rafalsons uzstājas arī ar lasījumiem klubos, «Austrumu robežā» bija viņa monoizrāde, un mākslinieka sapnis ir tādu iestudēt arī Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē.
«Mans tēvs Ābrams runāja latviešu literārajā valodā. Kad es atbraucu uz Rīgu un sāku mācīties latviešu valodu, viņš teica: «Es nevaru ciest dzirdēt tavu izrunu!» Tā nu nevarēju vairs runāt latviešu valodā. Tēvs bija metinātājs instrumentālists, šeit dzimis, un zināja sešas valodas - angļu, vācu, latviešu, ivritu, jidišu un krievu. Viņam bija ideāla dzirde. Tēvam nebija akcenta nevienā no valodām. Mēs, inteliģenti, zinām vienu valodu un slikti. Bet viņš, dzīvojot buržuāziskajā Latvijā, zināja sešas valodas. Mana mamma strādāja apavu rūpnīcā «Rekords», un es no 1964. līdz 1966. gadam strādāju apavu rūpnīcā un pēc tam rūpnīcā «Rems» Krišjāņa Barona ielā. Es par krāvēju esmu strādājis. Pēc tam iestājos teātra skolā. Ģimenē bez manis nav neviena cita aktiera,» stāstīt turpina Jakovs Rafalsons.
Aktieris atzīst, ka latviešu valodu viņš saprotot, bet baidoties runāt, jo ir daudz kļūdu. Tāpēc runāt krieviski - vieglāk. Dzīvesbiedrei Gaļinai un dēliem ir vienalga, kādā valodā sazināties, mazmeitiņa Poļina gājusi latviešu bērnudārzā. «Man laikam nav talanta uz valodām,» spriež mākslinieks.
Izrādēs viņš tekstus iemācoties no galvas, esot kā dators. Kad skatījies iestudējumu «Neprāta cena», domājis: «Kā mani nepadzina?» Tur runājis briesmīgi, bet tagad viss kārtībā. ««UgunsGrēks» ir kaut kas sirdij, svētki man. Mēs, protams, saņemam naudu, bet, ja nebūtu prieka, es to nedarītu. Tur ir tādi aktieri, tur ir tāda atmosfēra! Tie nav tikai radoši cilvēki, bet katram ir savs raksturs. Uz uzņemšanu es eju kā uz svētkiem. Satiekamies, priecājamies, nav radošo moku. Es neticu, kad saka - radošās mokas. Ja ir mokas, tad radošuma nav. Neticu es tam. Ja ir mokas, tās pārceļas uz skatītāju. Tad viņš skatās nevis izrādi, bet radošās mokas,» pārliecināts ir aktieris.
«UgunsGrēkam» ir ļoti augsts televīzijas skatītāju reitings. Inta Gorodecka un Baiba Saleniece šo televīzijas uzvedumu tur ļoti augstā līmenī. «Saka - ziepju opera! Bet jebkuru lietu var darīt ļoti labi un ļoti slikti. Cik es redzu sliktu izrāžu! Un arī labu izrāžu! Galvenais ir godīgs darbs un godīga attieksme pret darbu. Mēs gribam iepriecināt televīzijas skatītājus, lai viņi steigtos vakarā mājās, lai ieslēgtu televīziju. Man nesen bija smieklīga situācija. Ieeju veikalā, un viena sieviete man saka: «Cik vēl ilgi spēlēsiet «UgunsGrēku»?» Saku - ja apnīk, izslēdziet televizoru! Jā, bet esot tik interesanti! Tas, ka aktieri labi spēlē, dod savu rezultātu,» pārliecināts Felzenbahera lomas tēlotājs.
Un daudz labsirdības mūsu dzīvē!
Jakovs Rafalsons stāsta, ka brīvajā laikā ļoti daudz lasot, viņam ir bagātīga mājas bibliotēka. «To, kas padomju laikā bija aizliegts, es lasīju zem spilvena. Paldies dievam, tagad varu lasīt atklāti! Es gūstu baudu no literatūras, kura kādreiz bija aizliegta - Boriss Peļņaks, Mihails Bulgakovs, Fjodors Sologubs, Īzaks Babels, Sergejs Dovlatovs. Viena no manām mīļākajām autorēm - Marina Cvetajeva. Rakstnieku ir ļoti daudz. Kaut tikai uzspētu visu izlasīt!»
Ar dzīvesbiedri Gaļinu Jakovs Rafalsons labprātāk kopā ceļo - vasarās pa Eiropu, bet, ja gadās brīvas trīs četras dienas, brauc pa Latviju, Igauniju, Lietuvu. Viņiem patīk redzēt jaunas vietas. «Latvija man ir pati mīļākā. Es nekad to nemainītu ne pret vienu citu vietu. Es ar prieku braukāju, skatos svešas zemes, bet dzīvot es gribu šeit. Man ļoti patīk Ventspils, Kuldīga, Liepāja ir ļoti skaista, Tukums, Rēzekne. Baidos - nosaukšu vienu mīļu pilsētu, bet citu nenosaukšu. Tik daudz skaista ir mazajās pilsētiņās! Sakoptība, klusums!» priecājas aktieris.
Jakovam Rafalsonam patīk arī makšķerēt, viņš to darījis pat Norvēģijā draugu pulciņā. Brīvajos brīžos labprāt satiekas ar dēliem un mazbērniem. Diemžēl, kā viņš saka, jūtoties vainīgs viņu priekšā, jo laika vienmēr pietrūkstot.
Ko aktieris novēl sev 70. jubilejā? «Gūt prieku no darba, lai virs mums vienmēr būtu gaišas debesis - to vēlu sev un visiem Latvijā dzīvojošajiem. Un daudz labsirdības mūsu dzīvē!»
***
Jakova Rafalsona pieturzīmes
• Dzimis 1946. gada 5. novembrī Ukrainā.
• Mācījies Jaroslavļas teātra skolā.
• Strādājis Mičurinas, Voroņežas, Sevastopoles, Tomskas, Maskavas teātros.
• Kopš 1991. gada Rīgas Krievu teātra aktieris, arī režisors.
• Sieva Gaļina Rafalsone, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktora vietniece, dēli Maksims un Viktors, mazbērni - Poļina un Venjamins.
• Filmējies vairākās kinolentēs - «Tiritomba jeb Zelta zivtiņa», «Rūdolfa mantojums» u.c., seriālos «Neprāta cena», «UgunsGrēks».
• Ierunājis lomas animācijas filmās, bijis režisors Daugavpils teātra izrādei «O, sievietes!».
• 1996. gadā saņēmis «Spēlmaņu nakts» gada labākā aktiera balvu par Kapteiņa lomu izrādē «Nāves deja».
• 2001. gadā «Spēlmaņu nakts» gada labākā aktiera balva par Skapēna lomu izrādē «Skapēna blēdības».
• Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2003. gads).
• Saņēmis Krievijas PFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka titulu.
