Bauskā, kur pilsētas stāvā nogāze pāriet lēzenā Mūsas palieņu pļavā, iet Krasta iela. Padomju gados celtajās, to laiku standartiem pieļaujamajos 600 kvadrātmetru lielajos zemes gabalos ierūmētās baušķenieku mājas šajā ielā ne ar ko īpašu neatšķiras no citviet redzētajām.
Izņemot Lūcijas un Viktora Vilšķērstu sētu. Katrs garāmgājējs vai garāmbraucējs, nonācis upes malai tuvajā ieliņā, allaž palēnina gaitu un priecājas par mazā dārza apbrīnojamo skaistumu, ko radījuši tā saimnieki.
«Milzu kļava, kas vārtu priekšā, toreiz, kad, piekalnē vietu noskatījuši un no vienas tantītes zemi atpirkuši, te sākām celt savu māju, bija vismaz uz pusi mazāka,» teic Lūcija un piebilst, ka varenais koks esot liels apgrūtinājums, taču arī savs labums no tā tiekot. «45 gadus katru rudeni viss dārzs pilns lapām, pavasaros pēc ziedēšanas birst ziedi, tad lejā nāk deguni, un tas viss kādam ir jāvāc. Taču vasarās, īpaši bula laikā, kad Zemgales mālaino zemi saule karsē bez žēlastības, patīkams vēsums un ēna no lielā koka tiek gan puķēm, gan pašiem, gan mājai.» Rādīdama uz nelielu nojumīti ar kamīnu, kas paceļas dārza stūrī starp ceļmalas žogu un kaimiņu sētu, namamāte stāsta, ka pašā sākumā te atradusies viena no trim siltumnīcām. Tajās abi ar vīru ilgus gadus strādājuši «naktsmaiņās», audzējot ziedus pārdošanai, jo celt sāktā māja taču kaut kā bijusi jāpabeidz. «Kad sapratām, ka no tāda hobija labuma paliek arvien mazāk un mazāk, metām mieru. Siltumnīcas jaucām nost, to vietā radās kaktiņi atpūtai. Pagalma iekšienē, kur nu slejas pašu celtā vasaras piebūve ar lapeni, arī bija siltumnīca. Nedaudz nostāk, kur tagad esam iekopuši miniatūru zālienu, arī bija plēves māja. Mūsu šaurībā vietas ir tik, cik ir, tāpēc no svara katrs centimetrs, un mēs tos izmantojam mērķtiecīgi.»
Priekšroka vasaras puķēm
«Esmu ievērojusi - gar ceļmalas žogu nekas prātīgs neaug. Uz kļavas saknēm sastādīti, mūžzaļie stādījumi, kop, cik gribi, nīkuļo, un viss. Kad no ēnas tos pārceļu citā vietā, aug, ka prieks. Arī ziemcietes te īsti labi nejūtas. Mūsu dārzam ir sava specifika - tas atrodas piekalnē, piedevām vēl tā stipri mālainā zeme... Kad līst, dubļu straumes pa nogāzi nāk lejā un posta visu, kas pagadās ceļā, tāpēc bez betona seguma, kas klāj visus dārza celiņus, iztikt nevaram. Arī ēna, kas lielāko dienas daļu valda priekšdārzā, ir bijusi par iemeslu tam, kāpēc dārzā galvenokārt zied tieši vasaras puķes. Košu krāsu puķu kompozīcijas lielāko tiesu stādu pārvietojamos traukos un podos. Tā stādījumus ir vieglāk kopt un ērti pārvietot, ja redzu, ka manis izraudzītā vieta kādai puķītei īsti nepatīk. Protams, vasaras puķes nav lēts prieks. Cik nu mēs, divi pensionāri, no savām pensijām stādu iegādei varam atlicināt, tik ir. Citus gadus mūsu dārzs bija daudz košāks, taču pēdējā laikā ir sākusi klibot veselība, un lauvas tiesa līdzekļu aiziet zālēs, puķēm nākas pieciest,» stāsta Lūcija.
Nekādas mākslas, tikai griba un pacietība
Kur saimnieki iedvesmojas tāda košuma radīšanai, Lūcija atsmej: «Nekādas mākslas te nav, vajadzīga tikai vēlēšanās pēc skaistuma sev apkārt un pacietība. Vēl padomju gados, kad ar darbavietas svētību reiz aizbraucu ekskursijā uz Vāciju, biju vai mēma no tur redzētā. Neatminos vairs, pa kuras pilsētas kanālu mūs ar kuģīti vizināja, taču tā abos krastos - nelielas, ļoti skaistas kotedžu tipa mājiņas, visas vienos ziedos, un brīnišķīgi iekopti dārzi līdz pat ūdens malai... Braucu, skatījos plati ieplestām acīm un pie sevis domāju - redz, kā cilvēki var dzīvot, ja vien grib. Vai viņi ar kaut ko īpašu atšķiras no mums, piemēram? Vienīgi ar vēlmi vairot skaistumu un vēlēšanos dzīvot šādā skaistuma ieskautā pasaulē. Neteikšu, ka pie mūsu mājām arī agrāk nebūtu ziedu, taču toreiz, atbraucot no Vācijas, manī radās neapturama vēlme savu iespēju robežās darīt ko līdzīgu. Uz visu sāku skatīties it kā citām acīm: kā mana māja un tās apkārtne patīk katram garāmgājējam, cik ērti un labi paši te jūtamies? Kad aizgāju pelnītā atpūtā, dārzs un rūpes par to kļuva gan mans piepildījums, gan hobijs un prieks.»
Miljons, ne vīrs!
Par Viktoru var droši teikt - vīrs ar zelta rokām. Katras sievietes sapnis! Absolūti viss, kas Vilšķērstu dārzā ieraugāms, ir viņa roku meistarojums. Visu darba mūžu nostrādājis par šoferi, taču, tiklīdz rokās paņem koku, top brīnumlietas. Oriģinālas, stabilas, praktiskas dārza mēbeles: soli, galdi, puķu plaukti un trauki, miniatūras sētiņas puķu dobēm, lai suņuks nebradā pa stādījumiem, plaša, ērta lapene, dekoratīvi koka režģi, uz kuriem pakārt ziedošo augu podus, daudzdzīvokļu putnu būris strazdiem, pat ģimenes mīlulim Zirnītim uzcelta pasaku namiņam līdzīga pils. Lūcija saka: «Atliek tikai Viktoram parādīt kādu žurnālos noskatītu vai televīzijā ieraudzītu ideju un piebilst, ka kaut kas līdzīgs arī mums noderētu, tā viņam acis jau spīd. Skatās, domā un ņemas, kamēr dabū gatavu. Vīra darbi sajūsmina mūsu draugus, kas atbrauc ciemos, arī pašiem tie šķiet jauki un dārzā iederīgi.» Pats Viktors teic, ka izejmateriālus saviem darinājumiem parasti nopērkot pilsētas malkas placī, šķūnītī dēļus un dažādus atgriezumus izžāvējot un tad paliekot tikai darīšanas vaina.
