«Tas ir dzīves joks, ka tā sanācis!» par savu profesiju nosmej Baiba Rītere, kura jau 27 gadus nodarbojas ar tekstilmākslu. Par joku sieviete sauc arī savu dzīvesvietu, jo agrāk domājusi, ka laukos nekad nedzīvos, taču tagad pie mājas iekopts liels dārzs, kura galvenais motīvs ir brīvība.
Žurnāls Māja devās ciemos pie atraktīvās sievietes uz Saldus novada Austrumu mājām, lai uzzinātu, kā dārzs tapis un ko tas māksliniekam spēj dot.
Mājas, lai nemētātos pa pasauli
Baibas dzimtā puse ir Saldus. Pirmā sievietes profesija ir vācu valodas skolotāja, tāpēc dzīvojusi gan Siguldā, gan Ogrē, kur strādājusi par muzeja direktori. Vēlāk kopā ar ģimeni atgriezusies Saldus pusē, kur pasniegusi Druvas vidusskolā, taču Austrumu mājas ierīkotas vien pirms divpadsmit gadiem. «Zemi man uzdāvināja tētis, lai nemētājos pa pasauli,» stāsta sieviete. Padomju laikā Baibas tēvs ieņēma kolhoza Druva priekšsēdētāja amatu, kas tobrīd bija viens no lielākajiem kolhoziem Latvijā.
Māju nosaukums radies pats no sevis, un māksliniece teic, ka viss ģeniālais ir absolūti vienkāršs. «Austrumi - skan ļoti skaisti. Tur aust saule, sākas jauna diena, un savam dārzam es gribēju raksturu - brīvība. Manuprāt, īstais novērtējums ir nevis tad, kad kāds pasaka - vai, cik tev skaists dārzs -, bet gan tad, kad gribas novilkt kurpes un mest kūleņus, sajust brīvību.» Sākumā mājas vietā bijis labības lauks, aizaudzis mežs, un Baiba nekad nav vēlējusies iekopt takas, labirintus vai dekoratīvus dīķus. «Domāju, ka te būs pļava ar tai piederīgajiem ziediem - pujenēm, flokšiem, madarām -, visu, kas piestāv mežam. Šeit viss radies dabiskā ceļā, jo katra nezāle jāuztver kā skaists augs. Aplūkojiet, cik gan varens ir dadzis mežmalā!» noteic māksliniece.
Stellēs augu diennakti
Pašlaik Baibas ikdiena aizrit, gatavojoties personālizstādei Vācijā, kas notiks nākamā gada februārī. Izstādi varēs apskatīt komerciāla pasākuma laikā, un tās tematika būs saistīta ar mežu un medniecību. «Sāku darboties kā tautiskā audēja, taču vēlāk pārgāju uz gobelēnu. Tas ir ārkārtīgi laikietilpīgs darbs - lai noaustu vienu kvadrātmetru, nepieciešams mēnesis, un dažreiz šķiet, ka varbūt vajadzētu dzīvot vieglāku dzīvi, jo, kā dēli smej, - es stellēs pavadu dienu un nakti, taču saistībā ar tekstilu esmu piedzīvojusi tik daudz joku, piedzīvojumu un skaistu mirkļu savā mūžā, ka būtu grēks teikt - nožēloju.» Sākumā Baiba strādājusi muzejā par direktori, bet nācies saņemt rājienus, par to, ka neprot pareizi iekārtot Tēvijas kara izstādi, vai par Latvijas karoga izrādīšanu, tāpēc neviļus nodarbi sanācis mainīt. «Likās: ja tu aud, neviens nevar neko mācīt vai pārmest, sēdi un čubinies, cik tīk. Tā ir skaista nodarbe, ļoti egoistiska.» Pirmos aušanas pamatus Baiba apguva studijā pie Emīlijas Kazakēvičutes, ko uzteic kā lielisku pasniedzēju, jo viņa nav ļāvusi izmantot tipiskās latviešu krāsas - sūnu zaļu vai brūnu. «Viņa vienmēr teica - ir arī citi toņi!» atceras Baiba. Turpmākais ticis apgūts pašmācības ceļā, un šobrīd mākslinieces kontā ir neskaitāmas godalgas un balvas, jo Baibas darbi atrodami gan prezidenta apartamentos, gan uz Japānā drukātu grāmatu vākiem, gan citur.
Piespēlē daba un draugi
«Neesmu nīdējusi ārā nevienu puķi,» saka saimniece. Viņa ļauj augt savā dārzā visiem ziediem un augiem, kas iesējas dabiskā ceļā, vienalga, tās ir margrietiņas, lupīnas vai dadzis. «Šobrīd visvairāk interesē process, kā ziedi aug - kur iesējas un vairojas, kāpēc šeit viņiem patīk labāk, bet tur - ne. Man šķiet skaisti, ja dobē viss sajaucas kopā,» prāto sieviete. Pavisam Baibas piemājas valstība aizņem hektāru platības - dārzs, tikpat plata josla meža un dīķītis. Pirmie ziedi viņas mājās bija pašas iestādītās zilās vizbulītes, kas tradicionāli mežos aug pašas par sevi. «Mežs sākumā bija ļoti aizaudzis, tikai brikšņi, un tajā laikā, kad gadījās kādi kreņķi vai vienkārši īstais noskaņojums, - visu teritoriju izgrābu ar grābekli pilnībā tīru. Zinu, ar mežiem tā parasti nedara, taču tā sanāca,» saka saimniece.
Kurmju viņas mājās neesot, jo «ar viņiem ir jārunā», smaidot noteic Baiba. Ik gadu pie mākslinieces ierodas kupls skaits tūristu, kas aplūko un iepazīstas ar viņas darbnīcu, taču viņai nav žēl dalīties arī ar saviem augiem, tāpēc viesi bieži vien aizbrauc prom ar pilnām rokām maisiņu. «Šeit viss ir diezgan haotiski, taču man patīk skatīties un atcerēties, ka šis koks ir no Jāņa, tas zieds no Mildas tantes, šis vēl no omes laikiem, bet tas - no draudzenes Siguldā. Atvedu stādiņus sev un daudz dodu arī citiem, jo zinu, ka tad viesi par mani atcerēsies vēl ilgi,» stāsta Baiba.
Visvairāk ir... zāles
Viņa neseko līdzi nekādiem dārzkopju padomiem, ko var atrast žurnālos vai kalendāros. Viņa arī nepievērš uzmanību tam, kurus augus drīkst stādīt blakus un kurus - nedrīkst, jo, viņasprāt, tikai dabiskā procesā izveidojies dārzs ir patiesi skaists. «Iespējams, šis brīvības raksturs ir tikai mana atruna laika trūkumam, taču augi paši jūt savu vietu, un to var redzēt. Citreiz to jūt saimnieks - staigā, meklē, kur būtu labāk. Es visu veidoju pēc izjūtām, jo dārzs tāpat kā istaba ir dzīves telpa. Kāds to iekārto pēc žurnāliem, cits neiekārto nemaz,» noteic māksliniece. Saistībā ar to, ka augi paši jūt savu īsto vietu, Baiba pastāsta par balto mozus ziedu, kuru mēģinājusi iestādīt trīs vietās, taču tā ieaugusies tikai pašā dārza priekšpusē. «Mozus puķe skaitās ļoti cēls zieds, kurš neaugs, kur pagadās. Tai nav vieta mežmalā vai krūmos, un tikai vietā, kur to visi var apskatīt, viņa palika augt,» saka Austrumu saimniece.
Izcelt vienu ziedu vai krūmu, ar kuru lepotos vairāk nekā pārējiem, Baiba nevar, jo priecājas par katru puķi, kas aug īstajā vietā. «Ziedi, kas iesējas, piemēram, no putnu nozaudētajām sēklām, - tie ir tik veselīgi un lieli! Katru gadu mūsu dārzā parādās kas jauns, un katru gadu tas ir pārsteigums,» priecājas Baiba. Enerģiskā sieviete saka, ka lielāko daļu viņu dārzā aizņem zāles pļava, kas nav rediģēta ne ar taciņām, ne citiem brīnumiem, taču kopumā tur aug vairāki simti ziedu, koku un krūmu veidu, kas pamatā visi raksturīgi Latvijas dabai.
Ar puķēm jārunā
Gandrīz pie ikkatras saimnieces, kurai ir savs dārzs, nākas dzirdēt neizpratnes pilnus stāstus par kādu ziedu, kuru nekādīgi neizdodas iedzīvināt. Vienai tās ir rozes, citai dālijas, taču Baibai šis stāsts saistās ar rododendriem. «Sākumā mēģināju stādīt mežā - neauga, tad mežmalā - arī nekā. Daļu vainas jāuzņemas arī zaķiem un buciņiem, kas nereti nograuž daudzus stādus, taču rododendrus ļoti gribēju, tāpēc nepadevos un iestādīju tādā vietā, kur redzu viņus no virtuves loga. Domāju, nu es viņiem parādīšu - lai pamēģina neieaugt, un ko jūs domājat? Ieauga!» stāsta viņa un smaidot uzsver, ka, tāpat kā ar kurmjiem, arī ar kokiem un puķēm ir jārunā, jo tas praksē apstiprinājies ne reizi vien.
Izzināt augus nav vienkārši. Dažreiz vietās, kur, pēc grāmatām spriežot, augšanai būtu ideāli piemērota vieta, tie acīm neredzamu iemeslu dēļ iznīkuļo, savukārt citreiz, šķietamā tuksnesī, ieaug tā, ka nespēj savaldīt. Līdzīgs stāsts Baibai izveidojies ar vienu no savām priedēm. «Pa Liepājas šoseju braucām no Rīgas, un tur ceļmalās bija zaļie dārzi. Iebraucām iekšā, jo gribējām nopirkt kādu stādiņu, un ieraudzīju, ka viena sausa, guloša priede izmesta ārā. It kā jau muļķīgi ņemt izbrāķētu stādu, bet kaut kā likās - nu, paņemsim, varbūt ieaugs. Simboliski samaksājām par to, un, re, kā - aug griezdamās.» Līdzīgi gadījies arī ar pīpes koku, kas nu jau apvijis lielu daļu mājas fasādes. «Bijām ciemos Kuldīgā pie viena vīra, no kura vajadzēja paņemt vairākus stādus, un viņš iedeva mums pie šķūņa nīkuļojošu pīpes koku. Tagad tas ir izaudzis milzīgs, bet otrs, kuru pirku speciāli, - iznīka,» pieredzē dalās viņa.
Ozols pirms 14 gadiem
Pirmā Baibas dārzā uzzied sniega roze - jau martā. Tai, protams, seko sniegpulkstenīši un pārējie pavasara ziedi. Sieviete atzīstas, ka daudzām pirmajām puķēm nemaz nezina nosaukumus - tik daudz un dažādas tās ir. Arī izcelt vienu mīļāko ziedu viņa nevar. «Tāda īpaši mīļa auga man nav. Veidojot pušķus, man patīk, ka tajos ir dažādība un kopā saplūst vairākas puķes. Man šķiet, ka būtu apvainojums pārējiem - īpaši gaidīt kādu uzziedam.»
Pirmais Austrumu māju dārzā iestādīts ozols, kas atvests no Baibas tēta pirms 14 gadiem. «To iestādījām tad, kad šeit vēl bija pilnīgs tukšums. Koki man ir dažādi, arī ienācēji, taču katram piemīt savs skaistums un raksturs.» Baiba atzīstas, ka viņu vienmēr fascinējis bērzs. «Tas ir tik dažāds! Ar nokarenām lapām, garākām, lielākām un mazākām!» Savā piemājas teritorijā saimniece vēlējās liepas, jo tām ir garšīga tēja un koks esot skaists. Šogad Baiba tikusi pie 30 jaunām pārstāvēm.
Daudzus stādus sieviete izvēlas tā, lai kopšanā nebūtu jāiegulda daudz laika un darba. «Es gribu, lai man dārzā ir ne tikai jāiegulda smags darbs, bet lai tas dotu arī pretī. Zināju, ka noteikti gribu kadiķi, apini, lazdu, tāpēc braucu uz dažādiem parkiem un vedu tos mājās. Vēlāk iesējās pļavu puķes - lupīnas, raspodiņi -, skaisti. Gar ceļmalu esam sastādījuši egles, taču noteikti negribēju nekādu egļu dzīvžogu - lai aug griezdamās, jo kā gan ir iespējams nocirst eglei galotni?! Es nespētu to izdarīt,» apgalvo sieviete.
Augi savijas ar atmiņām
Baiba uzskata, ka jebkura dārza ierīkošana jāsāk ar mērķa uzstādīšanu - kam tas būs paredzēts un kādu grib to redzēt - vai dārzs būs skaistumam, vai lai sevi nodarbinātu un kustētos, varbūt - lai izrādītos. «Manuprāt, nav svarīgi pareizie koki vai krūmi, ar ko sākt. Kādam varbūt der dārzs pēc mākslīgi radītas shēmas, taču augi ir dzīvi, tie attīstās, vairojas, izplešas. Tas nav kā ar mēbelēm - ieliec un stāvēs, nekas nenotiks.»
Māksliniece domā, ka katrā dārzā vajadzētu būt papardei, tāpat flokšiem un margrietiņām - dažādiem pļavu ziediem. «Dārzā jābūt puķēm, kuras tev kaut ko izsaka - no vecmāmiņas vai mīļas draudzenes. Nepieciešami augi, uz kuriem paskatoties, atceries par tuvu cilvēku un jūti, ka ne vietai, ne attālumam, kur viņi šobrīd atrodas, nav nozīmes. Uzreiz var sajust kaut ko ļoti vērtīgu, kas tajā brīdī, iespējams, var dot spēku. Tādā dārzā sajūtas ir pavisam citas,» stāsta Baiba.
Vakaros enerģiskā sieviete atrod laiku izmest loku cauri dārzam, papriecāties, padomāt. Tuvākais mērķis ir turpināt rododendru projektu - pārējais lai notiek tā, kā māte daba piespēlēs. Ar mākslinieka acīm raugoties, dārza iekārtošanā viņa iesaka atrast vietu sarkanajām lazdām. «Ik gadu no tām var nolasīt divus spaiņus riekstu. Tas ir ļoti skaists krūms, kuru vajag stādīt pret austrumiem, jo tad, kad aust saule, lapas to daļēji laiž cauri un skats ir neaprakstāms,» iesaka Baiba.
