«Pirms pieredzes Sibīrijā daudz nedomāju, ko nozīmē būt latvietei. Vienkārši dzīvoju savā zemē un neanalizēju, ko man nozīmē latvietība. Kāpēc lai es to darītu, ja dzīvoju Latvijā un man apkārt ir latvieši?» teic jauniešu kora Kamēr... direktore un Latvijas Nacionālās operas un baleta producente Kristīne Zvirbule.
Pirms diviem gadiem viņa guva pieredzi, strādājot par latviešu valodas un kultūras skolotāju latviešu kopienās Omskā un Krasnojarskā, un kopš piedzīvotā viss, kas saistīts ar Sibīriju, Kristīnei kļuvis ļoti personisks. Arī tas, kā viņa redz latvieti sevī.
Kas mēs, latvieši, esam
Kristīne sevi sauc par patrioti un domā, ka mīlestība pret Latviju, piederība savai valstij spilgti apzināta skolas laikā. «Ģimenē īpaši nekultivēja latvietību, jo pats par sevi vienmēr bijis saprotams, ka esam latvieši. Tāpēc [patriotismu] drīzāk izjutu skolas kontekstā,» viņa atminas un stāsta, ka tieši skolā mācīja Latvijas himnu; tradīcijas un dziesmas, kas veicināja piederības sajūtu savai tautai un valstij. Tieši obligātās mācību vielas pirmo reizi Kristīnei likušas aizdomāties par šo jautājumu.
«Nāku no lielas ģimenes, esam pieci bērni, un mēs visi esam izauguši par patriotiem, bet tas noticis dabiskā veidā. Kad augām - deviņdesmitajos gados -, neviens pat nemācēja ieaudzināt vai audzināt patriotismu, jo mūsu vecākiem, kas uzauguši un dzīvojuši padomju vidē, pašiem bija jāsaskaras ar neatkarīgu Latviju un ar to saistītajām pārmaiņām ikdienas dzīvē kā ar salīdzinoši jauniem jēdzieniem. Tāpēc kopā esam mācījušies, kas ir patriotisms, kā izjūtam savu valsti un kā lepojamies ar to. Kas mēs, latvieši, vispār esam.»
Kristīne domā, ka vecākiem 90. gados bija jāveido jauna vērtību sistēma. «Šodien man, no pieauguša cilvēka viedokļa raugoties, šķiet, ka visai šai paaudzei tas bija dramatiski. No vienas puses, bija pacilājoša izjūta Dziesmotās revolūcijas dēļ, bet tai līdzās bija 90. gadu jukas. Tagad dokumentālajā seriālā Deviņdesmitie var redzēt, kas par ārprātu tolaik notika. Saglabāt veselo saprātu, ticību labajam un ticību valstij, ka mēs, kaut pastalās, bet esam brīvi, domāju, ir liels sasniegums.»
Viņa stāsta, ka tieši nedēļu pirms sarunas ar Māju apspriedusies ar savu mammu par to, ka: «Lai vai kā, lielos vilcienos cilvēki tagad dzīvo labāk nekā agrāk. Ja cilvēks strādā un ir gatavs darīt.»
Pirms pieredzes Sibīrijā
«Spilgti izjūtu piederību savai valstij, jo tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur cilvēki sarunājas latviešu valodā,» Kristīne stāsta. «Pēc ilga laika pavadīšanas Krievijā, kad iekāpu airBaltic lidmašīnā reisā uz Latviju, mani līdz asarām varēja aizkustināt stjuartes sveiciens latviešu valodā. Tas bija saviļņojošs mirklis.»
Viņa turpina: «Pirms pieredzes Sibīrijā daudz nedomāju, ko nozīmē būt latvietim. Vienkārši dzīvoju savā zemē un neanalizēju, ko man nozīmē latvietība. Kāpēc lai es to darītu? Bet brīdī, kad izgāju no savas dabiskās vides, kurā varēju būt latviete, automātiski pievērsu uzmanību lietām, kas saistītas ar Latviju. Sibīrijā spilgti izjutu savu latvietību, savu kultūras un zināšanu mantojumu, ko spēju dot citiem.»
Pieredze Sibīrijā, ko Kristīne pieminēja, gūta no 2012. līdz 2014. gadam, kad viņa atsaucās Latviešu valodas aģentūras izsludinātajam konkursam latviešu valodas un kultūras skolotāja darbam Krievijā - latviešu kopienās Omskā un Krasnojarskā. Tur Kristīne Omskas un Krasnojarskas latviešiem mācīja gan latviešu valodu, gan rīkoja dažādus kultūras pasākumus.
Sevis izaicināšana
Lēmumu doties Kristīne pieņēma spontāni. «Man bija vēlme dzīvē ko mainīt. Īstajā brīdī sakrita kauliņi un es ieraudzīju sludinājumu. Es, cilvēks, kurš nekad nebija domājis par tādu pavērsienu, nebiju apveltīta ar misijas apziņu strādāt diasporā! Strādāju kultūras nozarē, arī ar kori Kamēr..., un viss bija labi, bet šķita, ka nepieciešams ko kardināli pamainīt. Izaicināt.»
Viņa uzskata: «Apgriezt savu dzīvi kājām gaisā un lēkt iekšā nezināmajā vari tikai brīdī, kad nav ģimenes un bērnu, nav saistību, kad esi atbildīgs tikai pats par sevi.»
Gūto pieredzi Kristīne dēvē par neatsveramu. «Tā bija liela dzīves un komunikācijas skola - kā saprasties ar cilvēkiem un kā atrast kopīgu valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem, kad saproti, ka nereti vienīgais, kas mūs vieno, ir attāla etniskā līdzība,» viņa teic. «Jau divus gadus esmu atpakaļ Latvijā, un mana ikdiena nav saistīta ar diasporu, bet pavadītais laiks Sibīrijā mani noteikti izmainīja.»
Viņa pamato: «Ar cilvēkiem, kas dzīvo Sibīrijā, nav iespējams kontaktēties caur inteliģences, viszinības vai augstprātības pozīcijām. Ir jābūt vienkāršam cilvēkam, lai sajustu siltumu, ko viņi sniedz.»
Kristīne teic - lai spētu veiksmīgi darīt savu darbu, viņai bija jābūt atvērtai, patiesai un sirsnīgai. «Jāatzīst, ka vislielākais ieguvums bija, ka šie cilvēki atvēra manī sirsnību. Man bija pārsteidzoši atklāt sevī, ka siltums un atvērtība ir veiksmes atslēga darbam ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem.»
Iemācīta atbildība
Kristīne ir jauniešu kora Kamēr... direktore, bet pirms tam pati vairākus gadus dziedājusi tajā.
«No Māra [Sirmā, kora dibinātājs un vadītājs līdz 2012. gadam] puses piedāvājums kļūt par kora menedžeri bija ļoti liela uzticēšanās, ko vienmēr esmu novērtējusi. Viņš bija tas, kurš kardināli izmainīja manu karjeru un dzīvi.»
Kristīne atzīst, ka jau kopš dziedāšanas korī 2000. gados jutusi, ka viņai atveras gluži cita pasaule un viņa spēj novērtēt mūziku gluži citos apmēros. «Man radās izpratne un prasības, ko gaidīt no mūzikas,» viņa komentē. «Mārim bija, un arī Jānim [Liepiņam; tagadējais kora diriģents] tagad ir uzstādījums, ka, ja nav ko teikt, tad tev nav ko darīt uz skatuves. Vienmēr jāzina, kāds ir tavs vēstījums. Ne mēģinājums, ne koncerts nedrīkst notikt ķeksīša pēc. Ir jābūt atbildībai un cieņai pret sevi, kolektīvu un klausītāju. To Kamēr... iemāca.»
Viņa turpina: «Lai gan vairs nedziedu, esmu klātesoša un redzu, kā jaunieši korī iegūst draugus visai dzīvei un atrod mīlestību. Laiks, kas pavadīts kopā, un kopīgās intereses ir pamats spēcīgu attiecību izveidei.»
Kristīne beidza dziedāt pēc kora projekta Pasaules saules dziesmas 2008. gadā. Viņa atminas: «Domāju, ka to, ko piedzīvoju es, aizejot no Kamēr..., piedzīvo arī citi cilvēki, kas nodarbojušies ar mākslu labā amatieru līmenī. Pirmie gadi bez dziedāšanas bija grūti. Pirmo no tiem pavadīju ārzemēs, bet otrajā sāku strādāt ar kori [direktores amatā]. Katru reizi, kad bija iedziedāšanās, pievienojos.»
Viņa turpina: «Tomēr tāda ir Kamēr... ideja - cilvēki nodzied savu laiku, kad ir spējīgi to izvirzīt par vienu no galvenajām prioritātēm. Jo uz puskāju neder. Dziedāšana korī ir nopietns hobijs. Cilvēkam jānododas lietai, uz ko visi iet kopā.»
Ko dziedāšana korī iemācījusi Kristīnei un, pēc viņas domām, citiem tā dalībniekiem? Pēc pieredzes viņa izkristalizējusi divas svarīgākās lietas. «Dziedot cilvēks ir ļoti patiess. Un koris iemāca paškritiku, liek izcīnīt iekšējās cīņas - kā panākt to, ko vēlas diriģents, kā attīstīt skaņu un emocijas. Jo amatieri mazāk dzied ar tehniku, bet vairāk - ar emocijām. Ar to arī profesionālie kori atšķiras no amatieru koriem.
