Daudzi mazie un lielie skatītāji Kristīni Dinu Bitēnu un Atvaru Sirmo pazīst no Latvijas Televīzijas raidījuma Čučumuiža. Arī no koncertiem, izrādēm bērniem un pieaugušajiem dažādos svētkos. Taču abu radošo cilvēku lielo mīlestību pret četrkājainajiem mīluļiem – kaķiem – nezina daudzi viņu talanta cienītāji. Kristīnes un Atvara Mārupes mājās pajumti raduši 19 kaķi. Dažādos ceļos nonākuši pie viņiem – gan no patversmes, gan no interneta sludinājumiem, gan vienkārši aiz mīlestības. Šī siltā pieķeršanās pārgājusi arī pie Kristīnes un Atvara dēla Leļļu teātra aktiera Anrija un viņa sievas Guntas. Bet pats Atvars Kristīni nodēvējis par Kaķu feju.
«Es Kristīni apbrīnoju, man liekas, ka kaķu mīlestība ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa. Viņa prot runāt ar kaķiem. Un, pateicoties Kristīnei, kaķi mani beidzot ir padarījuši par cilvēku. Mūsu mīluļi visi ir ķemmēti un dakteroti,» saka Atvars. Četrkājaiņi ir uz Kristīni kā uzburti – kurš sēdēs klēpī, kurš uz galvas, kurš uz pleca. Viņi par savām vietām cīnās, kurš kuru izstums – gan izvicojoties ar ķepām, gan uzrūcot un uzšņācot, gan vienkārši uzsēžoties otram uz galvas. Parasti pietiek vietas vienlaikus pieciem.
Pašai sirds lūzīs
Kristīne saka, ka vienubrīd viņai sācis likties, ka kaķu mīlestība jau kļuvusi par atkarību. «Ja tā nopietni, tad es paskatījos savas bērnības bildes – skolas laiku – un ko atklāju? Visos uzņēmumos man ir kāds kaķis rokās. Es paskatījos savas jaunības laika bildes, kur mēs braucam ar Operetes teātri un Jaunatnes teātri izbraukumos, un visās esmu noķērusi kādu kaķi. Pat Itālijas braucienā, vīna degustācijā, man ir kaķis klēpī. Kopš es sevi atceros no vecmāmuļas laikiem, mums vienmēr ir bijis kāds četrkājainis,» bērnībā un jaunībā piedzīvotajā dalās Kaķu feja.
Kad Kristīne ar Atvaru apprecējās, dzīvojuši komunālajā dzīvoklī, un tur četrkājaini nevarēja turēt, ģimene to pat neuzdrīkstējusies. Kristīne samīļojusi kaimiņienes kaķi, un ar to bijis gana. Sākušās barikāžu dienas un Latvijas neatkarības atjaunošana, un Sirmie bija nopirkuši savu pirmo mašīnu – žigulīti, un Atvars to ārkārtīgi pucējis. Tad gribējies braukt visur, pat aiz stūra uz veikalu. «Tā mēs reiz bijām aizbraukuši ciemos, braucām mājās, un te uz ceļa priekšā tup sarāvies kaķa bērns. Mēs apstājamies, izkāpjam no mašīnas, pieejam pie kaķīša, un es saprotu, ka droši vien viņam ir trāpīts avārijā pa galvu, ir izsista actiņa. Viņš skatās uz mani augšup un ņaud, lūgdamies palīdzību. Es savukārt saprotu, ka viņu nevaru atstāt uz ielas Čiekurkalnā. Paņemam kaķīti, bet, tā kā dzīvojām komunālajā dzīvoklī, slēpām zem gultas, tikai trešajā dienā viņš izlīda laukā. Tā mūsu ģimenē ienāca pirmais kaķītis Mīcīte,» atceras Kristīne. Mīcīte bijusi īpašs kaķis, un ģimene ar viņu bija kopā gandrīz ceturtdaļgadsimta – 22 gadus. Varbūt būtu dzīvojusi vēl, bet no jaunībā piedzīvotās traumas galvā radās audzējs. Un Mīcīte tieši pirms Pirmās adventes aizgāja uz citiem medību laukiem. Tajā dienā Sirmajiem bijis jāvada stipro ģimeņu vakars Latgalē, bet Kristīnei no raudāšanas bija tā aizpampušas acis, ka nācās taisnoties kultūras nama vadītājai par mirušo kaķīti, lai viņa ko nenodomātu par aktieru bohēmisko dzīvesveidu.
Dzīvo radību mīlestība
Bijis periods, kad kaimiņi aizgājuši prom uz saviem dzīvokļiem un Sirmie iepazinušies ar vēl vienu kaķu feju – Ināru Branti, kura vedusi sterilizēt un barojusi vairāk nekā 200 kaķu. Pēc domes programmas un arī par savu mazo pensiju. Ināra kā raibu pupas ziediņu atnesusi uz plaukstas mazu kaķīti, kurš atrasts izmests kāpnēs. Tā atkal tapa par Sirmo ģimenes locekli un tika nosaukta par Rozīti. Atvars tolaik parasti teicis, ka kaķiem ir sava vieta, bet tagad gan viņš sen vairs tā nesaka. Rozīti viņš paņēmis uz plaukstas, viņa ieskatījās viņam acīs tā, ka tapa mīlestība uz visu mūžu. Dzīvojuši mājā, kurai apkārt bijis drāšu žogs, un kaimiņi no vairākām sētām staigājuši garām. Vienu dienu teikuši – hallo, hallo, jums tur kaķītis raud kokā. Izgājuši laukā pie milzīgās liepas, un tur tiešām dobumā maza kaķīša galviņa, un tas brēc. Kaut kā ģimene dabūjusi mazo četrkājaini laukā un sākumā domājuši, ka vedīšot pie Kristīnes papiņa uz Bausku, bet dēls Anrijs strikti noteicis – tas kaķītis būs mans. Atrasts kokā un nosaukts par Pūpoliņu. Ilgu laiku domājuši – vai, kāds nesmuks kaķītis. Bet tajā gadā bijušas viesizrādes Anglijā un Amerikā, pārbraukuši mājās – un mazais kaķubērns no neglītā pīlēna pārvērties par pasakaini skaistu kaķi. Bet lielais Pūpoliņš joprojām, ticis pie īkšķa, ņemas to zīst, neraugoties uz savu cienījamo izskatu.
Tad bijis tā, ka otra kaķu feja Ināra vienu dienu teikusi – man ir viens meinkūns. Īstais. Liels un skaists. Saimnieki pārcēlušies dzīvot citur un pametuši. Ziemā garajā spalvā sasalušas lāstekas. Grūti viņam, sugas kaķim, uz ielas. Vai nezinot kādu, kurš varētu dot mājas. «Pirmo reizi sākām apjaust, cik viņi ir daudzveidīgi. Līdz šim bijusi darīšana tikai ar «sētas svītrainajiem». Un te pēkšņi meinkūns, kaķu karalis! Atvaram ļoti patika vārds Ansis, un tā arī notika. Taču, Ansis ziemā bija apsaldējies, un, aiznesot pie daktera, izrādījās, ka Ansis ir Anse. Protams, nevarējām iedomāties, ka kaķene var būt tik liela,» stāstu turpina Kristīne.
Citā reizē Kristīne nesusi Pūpoliņu uz sterilizāciju, lai nestaigā apkārt un nerada citus nelaimīgus pēcnācējus. Un pie daktera divas sievietes atvedušas nogalināt kaķenīti. Tagad vairs tā nav, bet vienu brīdi daudzi nesa iemidzināt jaunus, veselus dzīvniekus. Dakteriem sirds lūza. Esot pieglaudusies dakterei, un viņa nespēja parakstīt nāves spriedumu. Daktere kaķīti sterilizēja, nogrieza auss galiņu un sacīja: «Laidiet, lai dzīvo! Nekā cita kā dzīvība jau viņai vairs nav.» Nu vecenes sāka teikt, ka varbūt kaķi ņemšot atpakaļ. Kristīne tomēr katram gadījumam atstājusi telefona numuru. Kā tad! Vakarā bijis zvans. Lai ņemot prom, suņi plēšot. Ar dēlu Anriju braukuši pakaļ. Atveduši mājās, izdzinuši blusas un nosaukuši par Bitīti, un kaķenīte kļuvusi par aktrisi. 2007. gadā tika piešķirts valsts finansējums Čučumuižai, un arī Latvijas Radio un televīzijas padome atbalstījusi un uz sabiedrības vēlēšanos LTV atjaunojusi raidījumu. Patiesībā Čučumuiža jau šodien ir leģenda. Tie vecāki, kuriem tagad ir bērni Čučumuižas skatītāju vecumā, grib, lai arī šobrīd Čučumuiža būtu TV ekrānos. Kāpēc nav? Tas gan ir pilnīgi cits stāsts un būtu atsevišķa raksta cienīgs. Jā, un Bitīte, kā iepriekš teikts, kļuva aktrise. Viņai bija pat sarkani zābaciņi, kurus uztaisījis kurpniekrūķis Papēdītis.
Pat bronzas kaķītis
«Ir divi brīnišķīgi dakteri, ar kuriem mēs ilgstoši sadarbojamies, – daktere Mudīte Bēne un dakteris Artis Krūmiņš,» atzīst Kristīne. Abi Sirmos atbalstījuši un palīdzējuši, cik vien var. Daudz ko darījuši tikai no labas sirds. Mudīte vairs nestrādā Čiekurkalna ambulancē, bet dakteris Krūmiņš joprojām tur pieņem, un pie viņa ir lielas rindas. Klīnikā ir ļoti skaista skulptūra – akmens, uz kura sēž bronzas kaķis, un uzraksts: «Nogalināsim? Nē!».
Jā, un tad kādu laiku mājās bijis miers. Sirmajiem bijuši pieci kaķi. Pieklīdis gan viens ruds kaķītis no ielas, barojuši, un tapis redzams, ka tas ir mājas kaķis, nonācis uz ielas. Acīmredzot karstās vasarās viņam nebijis ūdens, ko dzert, un tā saslimušas nieres. Diemžēl tas kaķītis aizgājis, neraugoties uz pūlēm glābt. Kristīne paņēmusi viņu pie sevis istabā, un pēdējo laiku pavadījuši kopā.
Vēl ir viens bēdīgs stāsts par Cizīti. Kaķenīte bērnībā bija izkritusi pa daudzstāvu nama logu uz metāla jumta asās šķautnes un salauzusi muguru. Tādēļ pārvietojās, stipri pievilkdama vienu kāju. Kroplais kaķis arī nevienam nebija vajadzīgs un bija nonācis uz ielas. «Devām viņai mājas. Bet tad kādā augusta rītā kaķītis pēkšņi no sētas pazuda. Tas bija tik neizprotami, jo savu defektu dēļ viņa nekur negāja. Negribas jau nevienu vainot, taču arī kaimiņi mēdz būt dažādi,» turpina Atvars.
«Tajā brīdī, kad mums bija pieci kaķi, apbraucām desmit tūkstošus jūdzes apkārt visai Amerikai. Bija koncertprogramma Manu mākonīšu zelta maliņas. Vedām arī bērniem Čučumuižu, rūķus rādīt. Tieši tobrīd žurnāliste mūs intervēja par kaķiem un laikrakstā bija bilde, kurā mēs esam ar pieciem kaķiem. Menedžerei, kura kārtoja koncertturneju Amerikā, bilde iepatikās, un viņa to izsūtīja pa vietām, kur gaidāmi koncerti. Mēs smējāmies, ka visi tagad gaidīs kaķu cirku no Latvijas.»
Spolīte kā pīrādziņš
«Čučumuižas mazo rūķu mājas filmējām Kalna Būriņos Jelgavā pie skolotāja Imanta Freidenfelda. Taču lielo muižu braucām filmēt uz Bīriņu pili. Sanāca dārgi. Jāatrod telpas, kurās izveidot filmēšanas stūrīšus, lai būtu pietiekami plaši, kur novietot apgaismojumu, kameras utt.. Ilgu laiku meklējām piemērotu vietu. Bija tāds brīdis, kad deva kredītus, un tā mēs atradām šo Mārupes māju, kura lieliski derēja filmēšanai. Tagad te veidojam koncertuzvedumus. Te pat deju kolektīvs un balets ir mēģinājis. Sapratām, ka mums nu ir filmēšanai telpa un varam arī dzīvnieciņiem palīdzēt,» saka Atvars.
Tad pie Sirmajiem nokļuvis vēl viens kaķītis – Spolīte. Bijis tā, ka iedraudzējušies ar vienu kundzi, kura bijusi aizbraukusi no Latvijas uz Ameriku padomju laikos. Viņa bijusi radošā pāra talanta cienītāja, fane. Iepazinušies jau Kristīnes Jaunatnes teātra laikos, kad kopā ar Imantu Ziedoni bijis diplomdarbs Kurzemīte, un kundzei iekritis prātā Kristīnes runātais fragments. Vēlāk satikušies tirgū un sadraudzējušies. Viņas māsa ir kaķu feja Jēkabpilī. Arī rūpējas par mazajiem likteņa pabērniem, un lūdza vienu iekārtot pie sevis. Spolīte godam attaisnoja savu vārdu, rāpās Ziemassvētku eglē un darīja visu iespējamo un arī neiespējamo. Skrēja, ka zibēja vien. Labākā slēptuve – kamīns. «Šobrīd Spolīte ir kā pīrādziņš. Ziemā viņa pieņemas svarā. Vasarā atkal nokrītas, un tad viņai tādas kulītes šūpojas,» novērojis Atvars.
Pieņem patversmes minkānus
Braukuši arī uz patversmi Ulubele, un tad noticis tā, ka internets pie visa vainīgs. Daudzkārt jau uz ielas nesatiek tos nelaimīgos kaķus, bet Kristīne ieskatījusies internetā un ieraudzījusi tādu vēstījumu: šis kaķis jau divus mēnešus ir ļoti noskumis, un viņš bildē tiešām tāds izskatījies. Gaidījis savus saimniekus, bēdīgs. «Man neizkrita no prāta, cik viņš bēdīgs tajā bildē. Bet man jābūt pietiekami saprātīgai un nedrīkstu vairāk kaķus ņemt. Bet es nevaru aizmirst to bildi. Un es braucu uz patversmi. Kur ir tas kaķis? Viņš ir smagi saslimis, un ir karantīna. Braucu otrreiz. Nu tā karantīna varētu būt beigusies. Tiešām ir kaķis, tāds vājiņš, noslimojies, bet actiņas zilas, zilas un no stresa šaudās. Un es, protams, sapratu, ka viņš jāņem. Tā pie mums nonāca Dūda, un pagāja ilgs laiks, kamēr viņa pie mums pierada,» kaķu stāstu paturpina feja. Dūda bijusi pirmā, kura atnākusi no patversmes. Jādod patvērums vēl kādam kaķubērnam. «Un mēs ar dēlu atkal aizbraucām uz patversmi. Tur mums izstāsta stāstu par kaķi, kurš ir nodots. Ļoti skaista Pūce. Viņai bija tikai septiņi gadi. Saimniece aizvedusi uz patversmi un teikusi, ka viņai septiņgadīgs kaķis ir par vecu. Tiem kaķiem ir grūti, kuri bijuši mājās, ģimenē un mīlēti. Žēl to kaķīšu. Tur ir arī daudz kaķu, kuriem saimnieki miruši. Dēls paņēma Pūcīti sev,» kaķa bēdu stāstu izstāsta Kristīne.
Sirmie Mārupes mājā dzīvo trīs paaudzes kopā – Kristīne un Atvars, dēls Anrijs ar sievu Guntu un Atvara mammīte Brigita. Guntai ar Anriju ir viena istabiņa, bet vedekla ļoti gribēja britu īsspalvaino kaķi, un ne jau pirktu par lielu naudu izstādē. Un Anrijs arī atradis internetā kaķi, kurš, ģimenei šķiroties, nevienam nebija vajadzīgs. Britu īsspalvainais Murītis. Viņam gan ir karalisks vārds pasē un ciltsrakstos, bet viņu sauc par Muri. Uzdāvinājuši Guntai Murīti. Vedekla strādā Rīgas jūgendstila centrā un perfekti prot angļu valodu, tādēļ droši vien nav nejaušība, ka viņas mīlulis ir britu īsspalvainais. Laikam abi sarunājas angliski. Pie Anrija un Guntas istabā mīt pieci kaķi. Jā, un visa Sirmo ģimene iesaistījusies biedrības Līdzcietības kods darbā.
«Patversmē mums parādīja Džūliju, kurai vairs nebija neviena zoba. Viņai nomirusi saimniece, un kaķīte guļ būrī, nenāk ārā, neēd, actiņas uz leju, un ne ar vienu negrib kontaktēties. Tikai guļ. Kad kaķi nonāk patversmē, viņi bieži vien krīt depresijā. Man liekas, ka arī man dota kāda kaķa dvēsele, jo es viņus labi saprotu un jūtu. Džūlijai bija liela depresija. Es viņu paņēmu no būra, paņēmu klēpī, un viņa it kā atdzīvojās. Kopēja saka: viņa pirmoreiz kontaktējas. Sāka murrāt. Es sapratu, Džūlija paliks patversmē, tur arī nomirs. Viņai saku: tagad mums nav būra, ar ko tevi aizvest, bet pēc nedēļas tev atbraukšu pakaļ. Ticiet vai ne: kopēja saka, no tā brīža, kad es viņai to pateicu, viņa mani gaidījusi. Viņa pamodās no depresijas un pie būra durvīm mani gaidīja. Džūlija tagad mums ir pie dēla, jo citur negrib iet. Džūlija iemīlējusi Anriju un viņam pat uz spilvena guļ,» depresīvā kaķa stāstu izstāsta Kristīne. Čino arī ir no patversmes. Viņam vajadzīga īpaša barība un kopšana. Gribot cilvēka klātbūtni. No jebkuras vietas tiks visiem uz pleciem Viņš ir siāmietis. Acis tik zilas kā neaizmirstulītes.
Mīlestību, vēlreiz mīlestību
Reiz Līgo svētkos pazudis meinkūns Ansīte, jo baidījusies no raķetēm. Bet Mārupē pārsvarā dzīvo bagāti cilvēki un arī daudz tērē naudas pirotehnikai. Ansīte vairs nepārnākusi Sirmo paspārnē. Kopš tā laika Kristīne domājusi par meinkūnu un vienu bija noskatījusi patversmē. Taču to kāds paņēmis iepriekš. Tad atradusi internetā sludinājumu par skaistu meinkūnu, uzrakstījusi un domājusi, kāpēc nevar piezvanīt? Tikai kaķa saimnieki zvanījuši, bet adresi neteikuši. Stāstījuši, kurp jābrauc un ka meinkūns dzīvojot voljērā. «Aizbraucām ar vīru, mīļā pasaulīt, apkārt rej suņi. Saimnieki saka, ka no kaķa viņu bērnam ir alerģija un to vairs nevarot turēt istabā, tāpēc jau pusotru gadu dzīvo trušu būrī. Tas bija šausmīgi. Kad viņi kaķīti atnesa, no tā kaķa, kas bija bildē, nebija ne desmitā daļa. Āda pārvilkta pār kauliem, tikai tā skaistā galva. Viņa vēl tagad ir bailīga – Alvīne, saukta par Vīni,» sāpīgo stāstu klāsta saimniece. Par velti jau nedeva. Lai neaizietu bojā, atpirku par palielu naudu. Vīnītei bija divi bērni, divi skaisti meinkūni. Piemiņai pazudušajam Ansim – Ansītei, nosaucām brālīti un māsiņu par Ansi un Anesi.
Mūsu jaukās sarunas laikā Anese vēl bija starp mums. Anesīte bija meinkūnam neraksturīgi smalka. Saukuši viņu par kristāla kaķīti princesīti. Viņa bija līksmais kaķis. Vienmēr skrēja sagaidīt. Kad Kristīne pie spoguļa posās izrādei, tad Anesīte apsēdās uz spoguļa un ieinteresēti visam sekoja, un novērtēja gan meikapu, gan rotaslietas, gan palīdzēja izvēlēties lūpu krāsu un auskarus. Atvaram pārnākot mājās, steidzās pretim iedot buču, un tad – kurš pirmais uzskries pa trepēm. Un kā jūs domājat, kurš? Un tad pēkšņi Anesīte sagura un nodzisa kā svecīte. Mājā iestājās tāds klusums, it kā tur vairs nebūtu neviena kaķa. Kristīnei un Atvaram sirds sāp vēl tagad. Kas to varēja domāt, ka tāda maza, pūkaina dvēsele var atstāt tik lielu tukšumu. Nu vakaros dārzā zem rožu krūma deg svece, bet Anese ķer mākoņu peles.
Marta pamesta rūpnīcas teritorijā. Neizdzīvotu, jo neēd nekādu kaķu barību. Bija ļoti slimas aknas. Dakteris Krūmiņš izglāba. Tagad – redzat paši! Marta ir čukstīte. Visas savas vēlmes un protestus izsaka čukstus.
Vēl no patversmes ir Čučiņa. Čučiņai ir īpaši izteikts mātes instinkts, kaut arī viņa ir sterilizēta. Īsta mīļmammīte gan kaķu, gan cilvēku bērniem. «Un gadījums ir tāds. Pēc koncerta mūsu kolēģis ierauga telefonā neskaitāmus zvanus no sievas. Izrādās, ka virs dzīvas satiksmes ielas augstu kokā izmisīgi raud mazs kaķītis. Raud jau vairākas dienas. Braucam glābt. Zari augstu, uzkāpt nevar. No tuvās baznīcas atnes trepes, bet tās par īsu. Pa to laiku kaķītis piekusis aizmieg un gandrīz nokrīt braucoša trolejbusa priekšā. Zvanām glābējiem. Atbrauc glābēji, un viss notiek kā asa sižeta filmā. Ugunsdzēsēji izvelk kāpnes, bet kaķis sabijies, uzskrien vēl augstāk otrā pusē kokam. Tad glābēji izlemj, ka apakšā jāizvelk sega un kaķītis jānopurina. Zars ar kāpnēm tiek spēcīgi kratīts, mēs visi apakšā turam segu. Līdzjutēju pūlis apkārt. Un pēkšņi notiek neparedzētais. Kaķis kā no katapultas tiek atsviests no zara un lido citā virzienā. Bet dēls Anrijs kaķi noķēra. Pa māju skrēja svilpdams, tāpēc nosaukts par Mazbānīti.»
Mājas karaliene ir starptautiskā čempione meinkūna meitene Cleo Cleopatra, taču mīļi tiek saukta par Pušķi lielo ausu pušķu dēļ. Cleo savu mīlestību izrāda gluži vai cilvēciski, piemēram, apņemot ar ķepām un cieši saspiežot, vai arī, guļot blakus uz spilvena, noglāstot vaigu vai galvu. Viņa samīļo un glāsta arī citus kaķus.
Tagad Sirmajiem ir kopā 18 kaķu un Anrija vācu aitusuns Reksis, Atvara mammītes mīlulis. Visvairāk sāp sirds, ka nevar izglābt visus, un šokē cilvēku, īpaši bērnu un jauniešu, nežēlība. Tāpēc vien ir vajadzīga Čučumuiža, kuras viens no uzdevumiem ir audzināt bērnos empātiju. Māja ir vieta, kur tevi mīl un gaida, kur tu vari justies drošībā. Māju var vienmēr būvēt no jauna, taču pasaulei, lai tā neizirtu pa vīlēm, vajag lāpītājus. Un lāpāmais materiāls ir Līdzcietība un Mīlestība – visvērtīgākās dāvanas, ar ko Dievs ir apbalvojis cilvēku. Tāpēc Atvars visiem līdzcilvēkiem novēl – mīlestību, mīlestību un vēlreiz mīlestību.
