«Es ļoti lepojos ar savu tēti,» intervijas laikā vairākas reizes saka Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa. Viņa ir neizsakāmi laimīga, ka kopš 1966. gada par savu tēti var saukt komponistu Ēvaldu Siliņu, daudziem zināmās dziesmas Paliec sveiks, mans mazais draugs autoru. Nevajag daudz – tā sauc Līgas mīļāko bērnu dziesmu no tēta komponētajām, un tik tiešām, nevajag daudz, lai ieraudzītu, sadzirdētu un sajustu viņas patieso mīlestību pret savu ģimeni, darbu un pilsētu.
Žurnāls Māja, gaidot Latvijas simtgadi, raksta par tās nozīmīgiem cilvēkiem. Tādu, no kuriem var mācīties, netrūkst. Līga ir piemērs ikvienam, kā mīlēt un uzņemties atbildību par mājām, un vēl nozīmīgāk – kā rūpēties par ģimeni, neprasot neko pretī, jo tā jau ir liela laime – būt vienkārši blakus savējiem.
Sāpīgs zaudējums ar laimīgām beigām
Pirmos deviņus savas dzīves gadus Līga pavadīja Ainažos, līdz 1966. gadā notika traģēdija, kura apgrieza kājām gaisā viņas un gadu vecākās māsas Liānas dzīvi. «Es jau te, Rūjienā, ienācu tikai tad, kad man bija deviņi gadi – es esmu adoptēta. Ar māsu bijām Ainažu meitenes, pa pusei igaunietes – mūsu īstais tēvs bija tīrs igaunis Helmuts Roess. Mamma bija kultūras nama direktore, sabiedriska sieviete. Viņai bija tikai 34 gadi, kad aizgāja bojā autokatastrofā.» Līga stāsta, ka brīdī, kad noticis sāpīgais zaudējums, tēvs jau bija no ģimenes aizgājis. Mazās Roesas māsiņas palika ar jau gados esošo vecmāmiņu, bet pāragri aizgājušās mammas sabiedriskuma dēļ meitenēm drīz vien sākās jauna, skaista dzīve Rūjienā. «Padomju laikos bija sociālistiskā sacensība – Ainaži sacentās ar Rūjienu. Ainažnieki brauca pie rūjeniešiem un otrādi. Īstā mamma, būdama komunikabla, piedalījās tajā visā, un, kad viņa aizgāja bojā, tad uz bērēm atbrauca vesels autobuss ar cilvēkiem no Rūjienas. Laikam mēs izskatījāmies nožēlojami, jo vecāmamma bija veca un mēs bijām palikušas divas vien,» viņa prāto. Toreiz autobusā, starp rūjeniešiem, Siliņu pāris neatradās, bet ilgi nebija jāgaida, līdz runas par Ainažos bez mammas un tēva palikušajām meitenēm sasniedza Ēvaldu un viņa sievu Lūciju Hedvigu. Vaicāta, kā atceras pirmo tikšanos ar audžuvecākiem, Līga atbild smaidīdama, jo pašai nezinot, nodziedājusi komponistam viņa dziesmu. «Mēs pastaigājāmies gar jūru, viņš prasīja, vai tad dziedam arī? Es teicu, jā, un nodziedāju Meitene un kaķēns, kas ir tēta komponēta. Tas viņam patika, savukārt mums ar māsu bija trīs jautājumi – vai jums sunītis ir? Ir. Un kaķītis? Ir. Un televizors? Ir. Mēs braucam.»
Vieta, kur tagad dzīvo Ēvalds Siliņš ar meitu Līgu, apbur. Rodas sajūta, ka māja, kas atrodas pašā Rūjas upes krastā un no ceļa puses ir koku un krūmu ieskauta, ir kā no pasakas. Uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc Līga, stāstot par pārcelšanos uz Rūjienu, saka: «Mums ar māsu likās, ka esam nokļuvušas paradīzē. Uzaugām skaistā vietā un vēl kopā ar mūziku.»
Asā mēle
Siliņu ģimenē stingrākā bija mamma, un tieši viņas nopelns ir tajā, ka Līga nekad nav vairījusies strādāt, jo no agra vecuma meitas radinātas pie darba. «Sākot jau ar 4. klasi, katru vasaru mēs strādājām biešu tīrumā vai Rūjienas pilsētas puķu dobēs, pelnījām pašas savu naudu.» Smejoties viņa gremdējas atmiņās par savu pirmo randiņu, pirms kura vajadzēja pamatīgi pastrādāt. «Es atceros, ka 7. klasē man bija pirmais randiņš – puisis uzaicināja uz bērnu kino. Prasīju mammai atļauju, vai varu iet. Ļāva ar nosacījumu, ja izdarīšu viņas uzdotos darbus.» Randiņu Līga esot nokavējusi par 20 minūtēm vistu dēļ, jo vajadzēja viņām sagriezt bietes, bet lepni atzīst, ka visu izdarīja un ka puisis pacietīgi viņu esot gaidījis.
«Mamma bija valdonīga, bieži mums sadeva pa biksēm, bet tētis vienmēr nolīdzināja visu un nekad mūs nebāra. Viņš vienmēr bija mīļš un saprotošs, tāpat kā tagad.» Vaicāta, kāda pēc dabas ir pati Līga, viņa godīgi atbild, ka raksturs nav no vieglajiem. «Es esmu skarba, neesmu pārāk mīļa. Vajadzētu pievaldīt kādreiz mēli, nevar teikt visu to, ko domā.» Piemērs, kā veidot attiecības, kontaktēties ar cilvēkiem, Līgai tālu nav jāmeklē. Ēvalds Siliņš ir izcils paraugs tam, ka ar dusmām neko nevar panākt. «Tētis ar mammu reti strīdējās. Nedzirdēju, ka viņi viens otram teiktu kādus skarbus vārdus, un tur nopelns bija tētim, jo viņš vienmēr turas tālāk no konfliktiem – dzird to, ko grib, bet ko negrib – nedzird. Bieži vien bija tā, ka, ja mamma ķildojās, tad viņš aizgāja otrā istabā un svilpoja, un ar to pašu viss beidzās. Man no tā būtu vēl arvien jāmācās. Par aso mēli bieži dabūju atpakaļ, jo pateikts vārds ir pateikts vārds,» pārdomās dalās komponista meita.
Lepna par tēti
Pirms gada komponists Ēvalds Siliņš svinēja savu 95. jubileju. Par godu tai, Līga izdeva grāmatu, kur sakārtotas tēta 56 skaistākās bērnu dziesmas. Grāmatai pievienoti dziesmu un fonogrammu diski. Dažas no kompozīcijām ir skanējušas arī Skolēnu dziesmu un deju svētkos, un, tāpat kā iepriekšējos, arī šā gada dziesmu un deju svētkos komponists uzlūgts kā goda viesis. «Es lepojos ar savu tēti. Viņu mīl Rūjienā. Mīl un ciena tā paša rakstura dēļ. Viņš vienmēr ir bijis izcils. Opītis (tā Līga sauc tēti viņa mūža nogalē) šobrīd ir ratos un šogad uz dziesmu svētkiem neaizbrauca. Pats gan viņš saka – varbūt, ka varam saņemties un tomēr braukt, jo pirms pieciem gadiem mēs tur bijām.»
Ikdiena paiet rūpēs par tēti un Rūjienu, un, lai arī brīžiem uznāk smagi ap sirdi, Līga ir pārliecināta, ka rādīt savu vājumu nevajag. «Es esmu emocionāla, bet savas skumjas nerādu. Nav jau jēgas, jo tāpat neviens nejutīs līdzi, un nav jau man arī tāda īsta pamata par kaut ko bēdāties. Es šobrīd esmu piesieta Rūjienai, jau vairākus gadus man ir jābūt tētim blakus rokas stiepiena attālumā.» Siliņu māja izstāžu zālei, kur strādā Līga, ir pavisam tuvu, tāpēc viņa var jebkurā laikā aizskriet līdz mājām apraudzīt tēti. Oktobrī Līgai ir atvaļinājums, tas ir laiks, kad viņa atpūšas un velta laiku tikai sev. «Jau vairākus gadus ar Rīgas dejotājiem no deju kopas Vija braucu uz Oktoberfestu Spānijā. Jūras krastā ir milzīga telts un skatuve, kur katru vakaru notiek koncerti. Kamēr dejotāji pārģērbjas, es aizpildu tukšumu ar dziedāšanu. Sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu – savā atvaļinājumā vismaz desmit dienu nebraukt nevienā ekskursijā, tikai gulēt pie jūras un pilnībā atslēgties no visa, nedomāt ne par ko. Tās dienas tēti pieskata māsasmeita Solveiga.» Rūjienā jūras pietrūkst, teic Līga, bet, kad jātiek galā ar maziem kreņķiem, viņa mēdz pasēdēt savā paradīzē – upes krastā – un iedzert sauso sarkanvīnu no lielas, skaistas vīna glāzes.
Dziesma ir viss
Kopš 14 gadu vecuma Līga dzied kultūras nama korī, un 2008. gadā bija pēdējie dziesmu svētki, kuros viņa piedalījās. Uzaugot mūzikā, viņa dziesmu ir turējusi un tur vēl joprojām tuvu savai sirdij. Abi ar tēti katru dienu mostas un iet gulēt, dziedot lūgšanas. Līga, stāstot par savu skarbo raksturu, teic, ka cenšas ar dziesmu aizstāt arī konfliktu. «Ir tā, ka, lai nebūtu ar kādu jāstrīdas, es saku – gribu tev uzdziedāt. Dziesmā var izdziedāt visas sajūtas.»
Liktenīgā koka smarža
Šogad būs jau 23. gads, kad Līgas ikdiena ir saistīta ar vēsturi, viņa vada Rūjienas izstāžu zāli un ekskursijas tūristiem. Jautājot, kā var iemīlēt priekšmetu, kurš skolas laikā nav paticis, Līga pārliecināti pauž, ka tās ir divas pilnīgi atšķirīgas vēstures. «Tā ir cita vēsture nekā bija skolā. Es satiekos ar izcilu rūjeniešu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Varu aptaustīt un sajust to vēstures turpinājumu. Ir gandarījums, ka esmu pētījusi šo cilvēku senčus un varu par tiem izstāstīt, varu parādīt bildes. Tā ir dzīva vēsture.»
Līga pēc izglītības ir ekonomiste, strādājusi gan skolā par matemātikas skolotāju, gan par grāmatvedi, bet vislabāk jūtas tagad, vadot izstāžu zāli. «1992. gadā domes priekšsēdētāja Alma Zālīte, kura bija mana pirmā skolotāja Rūjienā, mani satiek un saka, es esmu izlēmusi, ka tu varētu būt jaunajā izstāžu zālē saimniece. Veselu nedēļu nedevu atbildi, līdz iegāju, ziņkārības dzīta, paskatīties, kā tajā zālē izskatās. Iegāju iekšā, un tur tā smaržoja pēc koka. Sapratu, ka, jā, es te gribu būt, man toreiz bija pilnīgi vienalga, ko darīšu, vienkārši gribējās būt.» Jau astoto gadu Līgai ir arī otra izstāžu zāle pilsētas centrā.
Mīlēt Rūjienu
Līga neslēpj, ka viņas pilsēta ir prasīga. «Rūjiena ir īpaša vieta, kas nemīl katru iebraucēju. Tev ir jābūt izcilam, lai tevi pieņemtu, lai tu te iedzīvotos, lai tev uzticētos, lai tevi cienītu. Domāju, ka mani iemīlēja, pateicoties tētim.» Pati Līga pilsētu, kuru no deviņu gadu vecuma sauc par mājām, mīl, pateicoties savam darbam. «Savu darbavietu te, abās izstāžu zālēs, esmu pati kā bērnu radījusi, izaudzinājusi un iemīlējusi. Uz darbu šodien eju ar lielu prieku.» Intervijas laikā pie Līgas palīdzību lūdz kāda latviete no Austrālijas. Sieviete vēloties sameklēt savu senču kapus. Viņa to atrada, pateicoties Līgai un baznīcas grāmatām, kuras viņai tika uzticētas pēc tam, kad 1974. gadā Svētā Bērtuļa Evaņģēliski luteriskā baznīca nodega. Pamatoti rodas jautājums, ko Rūjiena darītu bez Līgas? «Vistrakākais ir tas, ka es jau arī novecoju,» klusā balsī saka Līga, «jo vairāk iet gadi, jo es vairāk sāku domāt, kas paliks aiz manis. Es nevaru savu galvu noskrūvēt un kādam atstāt.» Līga ir izdevusi grāmatu Rūjiena toreiz, pašreiz, par kuru saņēma balvu Zelta ābols, kā arī grāmatu Tā runā Rūvenē. Ar tēti viņi ir savas pilsētas Goda pilsoņi, Līga ir arī Gada cilvēks Rūjienā 2012. Viņa jūtas novērtēta, bet pašai vissvarīgāk ir dzirdēt, ka par viņas mājām saka – zaļā mākslas, nevis saldējuma pilsēta.
Prieks palīdzēt
Līgai ir 38 un 34 gadus veci dēli, trīs mazbērni, kurus viņa stipri mīl, bet šobrīd prioritāte ir tētis. «Es esmu ārkārtīgi laimīga, ka varu ar viņu kopā mosties un iet gulēt. No sākuma tētim bija tik grūti pieņemt, ka viņš kļūst nevarīgs. Vairākas reizes dienā man atvainojās, bet man ir prieks viņam palīdzēt, jo es viņu ļoti mīlu.» Līga paņem ģitāru un nodzied dziesmu, kuru Ēvalds Siliņš uzrakstīja saviem mazbērniem – Līgas un Liānas bērniem: «Kādēļ diena ir tik gaiša, varbūt šodien snidzis sniegs, pāri mājai stārķis laižas – balta cerība un prieks.
Viskaistākā dziesmiņa bērniņam šķiet, ko māmiņa auklējot dzied.
Rūpes tev visapkārt staigā, reizēm pats sev liecies sīks, ja tev mājās bērni klaigā, tad tu esi nemirstīgs.
Viskaistākā dziesmiņa māmiņai šķiet, ko mazulis šūpulī dzied.
Ko tu dzīvē paveikt spēsi, reizēm mūžs tev liksies īss, ja tu bērnus izauklēsi, tava tauta nezudīs.
Viskaistākā glezna mums pasaulē šķiet, kur māte ar bērniņu iet.
