«Es vienmēr iegūstu, to ko gribu. Varbūt ne vienmēr izdodas ar pirmo reizi, bet mērķtiecīgi domāju par vēlamo un cenšos darīt tā, lai panāktu visu, kas iecerēts,» pārliecinoši saka grupas Triānas parks sirds un dvēsele Agnese Rakovska, kas sarunā ar Māju atklāj, ko visvairāk novērtē cilvēkos un kāpēc vecmamma maksāja santīmu par katru viņas nospēlēto gammu.
Pašlaik Agneses lielākā vēlme ir veidot ģimeni, realizēt sevi kā sievieti gan uz skatuves, gan dzīvē. Viņa nebaidās skaļi atzīt, ka pēdējā laikā jūtas apmierināta, kā viņas dzīvē notiek un attīstās lietas. «Vēlos maksimāli ātri realizēties; cenšos rakstīt un muzicēt vairāk, gribu pabeigt skolu un nostabilizēties. Interesanti, ka ikvienam cilvēkam pienāk vecums, kad viņš sāk domāt par ģimeni.»
Gatava miera ostai
«Agrāk raudzījos uz saviem vecākiem un zināju, ka nedarīšu tā vai citādi, pie sevis prātoju, kā pati rīkošos, kad man būs ģimene. Tagad jūtu, ka vēlos savu māju, suni, virtuvi, kurā noteikti gatavošu, lai gan ikdienā ēst netaisu. Es vienkārši zinu, ka vēlos to darīt,» viņa pasmaida un atklāj, ka vēlme par ģimenes veidošanu urda pēdējos divus gadus. «Instinktīvi jūtu, ka negribu vairs blandīties riņķī pa pasākumiem, un piedomāju, kur un kā tērēju savu laiku. Gribu pievērsties nopietnām, lielām lietām. Agrāk man bija priekšstats, ka skatuve ir viss. Protams, tā man ir svarīga, bet līdz galam nesniedz gandarījumu. Manuprāt, vecās pamatvērtības cilvēku dara patiesi laimīgu: ģimene, bērni, vecāki, kopīgie svētki un tradīcijas. Mazo lietu, kas piepilda dzīvi, man pašlaik trūkst, jo ir daudz cita, ko darīt.»
Dziedātāja stāsta, ka pagaidām māja viņai pilda tikai pārnakšņošanas funkciju, jo diena sākas pulksten deviņos un beidzas vienpadsmitos. «Gribu, lai mana māja ir mana miera osta, lai tas ir kas fundamentāls, jo skatuve to nekad neiedos. Skatuve ir īss mirklis, bet daudzi, manuprāt, domā, ka aplausi ir paliekoši, lai gan patiesībā tie ir gaistoši. Arī aktieri, šķiet, to jūt. Tev aplaudē, pēc tam pienāk uz ielas un izsaka komplimentu par redzēto izrādi, bet izrāde ir izspēlēta, koncerts – nodziedāts, un pēc tiem seko ikdiena, sadzīve. Tāpēc gribu, lai mans laiks ir piepildīts ar ko svarīgu, un to sapratu tikai nesen.»
Agnese ir sapratusi, ka ne viss dzīvē notiek kā pēc grāmatas, tāpēc tagad uz lietām cenšas raudzīties «racionāli un mierīgi, jo notiks tā, kā paredzēts». Viņa spriež: «Sirdij nevar pavēlēt, bet ticu, ka ir rezonanse. Laižu domas kosmosā, stāstu Visumam par savām vēlmēm un zinu, ka pēc fizikas likumiem elementārdaļiņas sakārtosies pareizā secībā un viss notiks uz labu. Es ticu liktenim. Ticu, ka sapņi piepildās, un zinu, ka Viņš visu nokārtos.»
Nenoslogota operatīvā atmiņa
Agnese nešaubīgi tic liktenīgiem cilvēkiem un tikšanās reizēm; viņa ir pārliecināta, ka viss, kas notiek, ir paredzēts īstajā laikā un vietā. «Protams, ir marginālas krustceles, kurās cilvēkam ir iespēja izvēlēties, ko tālāk darīt, bet lielākoties domāju, ka augšā tomēr viss jau ir izlemts. Beidzot pārliecinoši jūtu, ko vēlos realizēt šajā dzīvē. Ticu, ka dvēselei nav dzimuma un tā vēlas darboties radoši un ka tas nav tikai manas personības aspekts, bet gan katra indivīda pamatuzdevums. Kā katrs izvēlas to darīt, ir cits jautājums. Patiesībā visas nelaimes rodas no tā, ka cilvēks nerealizē savu radošo potenciālu un ar prātu mēģina sev ieskaidrot, ka viss taču tomēr ir okei, pat darot lietas, kas viņam nesagādā gandarījumu. Šajā racionālajā pasaulē, kurā valda tik daudz likumu un stereotipu, ir grūti sadzirdēt savu sirdsbalsi. Uz skatuves darboties ir jautri un interesanti, un tur sevi realizēju kā radošu būtni, bet, runājot par sevi kā par sievieti, domāju, ka pilnvērtīgi varu realizēties tikai caur vīrieti.» Tomēr atteikties no skatuves mīlestības dēļ Agnese nav gatava. Viņa kareivīgi tic, ka ģimenes dzīvi un radošu profesiju iespējams izdzīvot saskaņotā tandēmā. «Esmu gana disciplinēts cilvēks, lai spētu visu apvienot. Ja citi strādā ikdienā darbus un audzina bērnus, arī es to varu. Mans darbs varbūt ir ekscentriskāks, bet visu iespējams paveikt ar labu laika plānošanu,» uzskata jaunā sieviete. «Man ir plānotājs, kurā ieskatoties visu daru. Domāju, tajā var paredzēt vietu arī ģimenei un bērniem,» smejas Agnese. «Ja manā plānotājā kaut kas nav ierakstīts, tas principā neeksistē. Esmu pamanījusi, ka pēc tā ieviešanas man vairs nav iemesla stresam, jo notikumus agrāk mēģināju atcerēties galvā. Es negribu noslogot savu operatīvo atmiņu ar ikdienas darbiem.»
Dziesminiece pēdējā laikā mēģina sevi izprast un atklājusi, ka tas izdodas ar citu cilvēku palīdzību. «Mani interesē taroloģija, numeroloģija un astroloģija, pēc cipariem esmu vērsta uz attiecībām ar cilvēkiem, jo caur tām uzzinu daudz ko jaunu par sevi. Mani dzīves skaitļi liecina, ka nevienam neesmu neko parādā; neesmu profesijā, kurā jāpieņem lieli lēmumi, kā tas jādara, piemēram, ārstiem, kam ir karmiski smags dzīves uzdevums. Es dzīvi varu baudīt; varu rakstīt dziesmas un radīt, nodarboties ar lietām, kas man sagādā gandarījumu,» viņa pauž viedokli un atminas neparastu gadījumu no aprīļa. «Nomira nepazīstams cilvēks, un man zvanīja ar lūgumu nodziedāt kādu dziesmu. Man nebija nevienas dziesmas, kas varētu būt piemērota notikumam. Ilgi domāju, kāpēc viņi zvanīja?» atminas Agnese. «Sieviete, kas nomira, gribēja nākt uz koncertu, un man tas šķita zīmīgi – bija Lieldienu laiks. Es biju sākusi rakstīt jaunu dziesmu par laiku un īsi pirms bērēm to pabeidzu. Pēdējā laikā ar mani notiek interesantas un, gribētos domāt, nozīmīgas lietas, kas liek domāt, ka esmu uz pareizā ceļa. Kad mācījos Banku augstskolā, man viss gāja šķērsām un šķita nepareizi. Tāpēc izjūtu līmenī šobrīd jūtos labi.»
Lai pierādītu sava uzskata pamatojumu, viņa pastāsta par vēl vienu nesenu tikšanos lidmašīnā laikā, kad Agnese atgriezās Latvijā no festivāla Turcijā. «Nebiju gulējusi un jutos nogurusi; bija viena no tām dienām, kad neko negribas, īpaši kontaktēties ar cilvēkiem. Man blakus sēdēja sieviete, un es jutu, ka viņa no manis ko vēlas – lai gan patiesībā, vēl to nezinot, es vēlējos kaut ko no viņas. Sarunu uzturēju nelabprāt, jo biju nogurusi. Noskaidrojām, ka mums ir kopīgas paziņas; viņa mani apsveica dzimšanas dienā un uzdāvināja pie sevis seansu, jo ir astropsiholoģe. Vīzīte dienu vēlāk man atvēra acis un palīdzēja sakārtot domas, salikt lietas un paskatīties uz tām no jauna skatu punkta. Smejoties pie sevis domāju, ka viņa man bija sūtnis no augšas, jo iepazināmies augstu virs mākoņiem, un bieži palīgi un eņģeļi izskatās kā vienkārši cilvēki lidmašīnā.»
Lai tīra kešatmiņa
Neatkarība, uzticamība un patiesums ir trīs primārās lietas, ko dziedātāja novērtē apkārtējos. «Man nepatīk cilvēki, kuri ir nepatiesi, un es pati cenšos tāda nebūt. Varbūt uz skatuves es radu kaut ko mākslīgu, bet gribu domāt, ka esmu vienkāršs cilvēks,» viņa pasmaida. «Esmu redzējusi cilvēkus, kas mainās – atceroties, kādi viņi bija, kad vēl nebija nekas, un kādi cilvēki paliek, kad kļūst pazīstami. Mani tas uzjautrina. Vienmēr gaidīju, kad man būs zvaigžņu slimība, un nesagaidīju. Kolīdz kļūsti populārāks, tu strādā vairāk, un tā ir vienīgā atšķirība. Īstie, lielie mākslinieki, kurus no sirds cienu, ir vienkārši cilvēki, un ar viņiem ir fantastiski kontaktēties. Man ir svarīgi, lai cilvēks ir uzticams. Pēc dabas esmu zemes tips; man patīk viss, kas ir stabils jebkurā jomā. Tāpēc nozīmīgi, lai cilvēks, ar kuru kontaktējos, ir lojāls, lai zinu, ka mani nepievils. Dzīvē ir gadījies visādi, bet es protu piedot, un tā ir īpašība, kuru laika gaitā esmu iemācījusies, bet, ja man kāds dara pāri vai ir aizvainojis, es palaižu viņu vaļā, domās izšķīdinu,» atklāti saka Agnese. «Kad cilvēks ir dusmīgs un noraidošs, viņš patērē daudz enerģijas, tāpēc vienkāršāk ir aizmirst. Tu zini, ka tevi ar konkrēto cilvēku nākotnē nekas nesaistīs, tāpēc ir jālaiž vaļā. Daudz domāju par savas enerģijas patēriņu, tādēļ cenšos tīrīt savu kešatmiņu.»
Ar kāju pa klavierēm
Agnesi, viņas brāli un māsu uz mūzikas skolu aizveda mamma, bet pēc tam vadību uzņēmās vecmamma, kas ar ērgļa aci raudzīja, lai mazbērni paklausīgi turpina iesākto. Mūziķe atminas, ka uz mūzikas skolu gāja kā pret kalnu un vairākkārt mammai lūgusies, lai atpestī viņu no mācībām. «Man nāca virsū visādi mendeļi. Vecmamma mani dzina ārā no mājas; lika skriet gar vilciena sliedēm Imantā – es skrēju un raudāju. Delīrijs nāca virsū,» viņa smejot atceras pagājušo un neslēpj, ka ne reizi vien spērusi ar kāju pa klavierēm, nevēlēdamās mācīties. «Nākamā fāze bija, kad, ar elkoni atstutējusies pret klavierēm, spēlēju, demonstratīvi izrādīdama nepatiku. Tāda pasīvā agresijas forma.» Tomēr neviens ģimenē nepadevās meitenes kaprīzēm; vecmamma bija attapīga un drīz atklāja veidu, kā Agnesei padodas veikli nospēlēt gammas. «Par katru nospēlēto reizi viņa man iedeva santīmu, un simt reizes šķita okei. Latiņš kabatā, un skrien uz tuvējo kiosku pēc košļenēm,» viņa smejas. «Tas bija īsts cīniņš, bet, ja ģimenē nav atbalsta un motivācijas, bērns ātri padodas. Nevienam nepatīk mūzikas skola, jo daudz jāmācās un jātrenējas. Taču tajā vecumā ātri saproti sistēmu, ko mūsdienās bērni neizprot – tik, cik izdarīsi, tik arī būs. Mamma var nopirkt iPhone vai ko citu, bet, kad pienāk eksāmens un nevari nospēlēt gammas, tad ir divnieks. Mūzikas skolā sistēmu ātri iemācīja, un tu saproti, ka viss ir atkarīgs no tevis.»
Vēlme savu dzīvi saistīt ar mūziku Agnesei radās vidusskolas laikā, kad viņas labākā draudzene uzaicināja pievienoties puišu grupā Jūrmalā. Tad radās apjausma, ko nozīmē darboties kolektīvā un kā tas ir – rakstīt dziesmas. Agnese apzinājās, ka māk dziedāt un vēlas to darīt nākotnē. «Mūzikas skolu beidzu ar labām atsauksmēm no skolotājiem, kuri gribēja mani virzīt tālāk uz mūzikas vidusskolu. Bet es vienmēr jutu, ka muzikāli mani interesē citas lietas, un tēva pieredze alternatīvās un rokmūzikas žanrā mani saistīja vairāk,» norāda Agnese, kura mūzikas skolas pieredzi sauc par attīstošu procesu, kas vēlāk palīdzēja rakstīt mūziku un izveidoja elementāru sapratni par nozari. «Es ilgi pārdzīvoju, ka vecāki lika uz mani cerības, bet es paziņoju, ka dziedāšu rokgrupā. Viss laiks, ko pavadīju pie klavierēm, bija pazudis, tomēr es neko nenožēloju.»
Norietošs posms
Agnese ne tikai koncertē un piedalās dažādos ar jomu saistītos projektos, bet arī mācās Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē audiologopēdiju un vada savu Pareizās elpošanas studiju, kurā sniedz vokālās, elpošanas un logopēdijas nodarbības. Lēmumu par mācīšanos universitātē dziedātāja pamato ar tolaik urdošo vēlmi ko pamainīt. «Nevar visu laiku traukties taisnā vektorā. Tas bija karmiski – jutu, ka man nepieciešams mācīties, bet ir daudz projektu, kas nāk no malas, un apjaušu, ka man būs grūti pabeigt mācības, jo slodze šobrīd ir milzīga.» Nenoliedzami, ka gandarījums ir liels, kad Agnese strādā ar bērniem, kuru acīs mirdz prieks par paveikto, tomēr laiks ir nepielūdzams un tā deficītu dziedātāja izjūt skaudri. «Jūtu, ka šis posms beigsies un nākamajā es gribu tikai radīt; maksimāli atdot sevi – sēdēt studijā no rīta līdz vakaram un rakstīt dziesmas,» plāno mūzikas autore, kurai tuvākie mēneši saplānoti no dienas līdz dienai. Viņa piedalīsies āra izrādē Skroderdienas Silmačos, ar Raimondu Paulu uzstāsies Jāņu koncertā, bet vasaras beigās piedalīsies Ulda Marhilēviča projektā Dzintaros. Vaicāta, vai nebaidās pazaudēt savu balsi, piedaloties no grupas Triānas parks atšķirīgos pasākumos, Agnese atzīst, ka daudz par attiecīgo tematu domājusi, tomēr uzskata, ka Latvija ir tik maza, ka māksliniekam jābūt daudzpusīgam un ar spēju adaptēties. Viņa pārliecinoši teic, ka būt dziedātājai – tas ir darbs, tāpēc viņa izvēlas piedalīties diametrāli atšķirīgos pasākumos, būt ar elastīgu domāšanu. Tas, pēc viņas domām, audzē profesionalitāti un sniedz jaunu pieredzi.
Sarunas laikā Agnese vairākkārt norāda, ka nodarbības ar bērniem viņas izveidotajā studijā ir iemācījušas iepazīt sevi labāk, bērni izkristalizē vairākas atklāsmes, no kurām spilgtākā – ir svarīgi, ka līdzās ir cilvēks, kas iedrošina un tic. «Ir taču gadījumi, kad ģimene neatbalsta un draugi apsmej tevi. Bet svarīgākais ir, ja apkārt ir atbalsta loks. Ģimene ir centrs. Tas ir kā nedegošs akmens tilts – ja viss brūk un nāk vaļā pa šuvēm, tad aizej pie savējiem, un viņi pateiks, ka viss ir kārtībā.»
Pie atklāsmēm un sevis izzināšanas ar savu audzēkņu palīdzību Agnese nonākusi, raugoties uz viņiem un saskatot sevi pirms gandrīz 10 gadiem. «Agrāk šķita, ka nevaru izdarīt daudzas lietas, un strostēju sevi par to, nepamanīdama tās, kuras spēju. Ir dīvaini, ka tieši caur saviem skolēniem iemācījos novērtēt sevi,» viņa aizdomājas un tūlīt min piemēru. «Atnāk pie manis meitene – interesanta, harismātiska, ar īpatnēju vokālu, bet dažas notis peldošas, arī improvizācija nekāda un dziesmas vēl neraksta, bet bonusi ir tik lieli, ka mīnusi liekas maznozīmīgi. Tas ir potenciāls, ko pusaudžu vecumā ir svarīgi apzināties un realizēt, jo, kamēr esi jauns, viss būs labi. Ar laiku paliek grūtāk, tāpēc nemitīgi jāskatās, ko vari sevī attīstīt. Arī man 18 gados teica, ka mana balss ir interesanta, tai piemīt īpatnējs balss tembrs, bet man tās šķita muļķības, jo nevarēju nodziedāt dziesmas, kuras vēlējos. Mācēju vien tās, kuras pati uzrakstīju, kas savukārt citiem šķita apsveicami. Izrādījās, šķietamais mīnuss bija mans pluss.
Agneses RAKOVSKAS pieturzīmes
