«Dzīves gaitā esmu nonākusi pie pārliecības, ka tajā nav nekā nejauša. Viss, kas ar mums notiek, ir jau iepriekš katram paredzēts, šūpulī ielikts un vajadzīgs. Tā ir likumsakarīga mūsu domu, jūtu un darbu virkne, kas līdzīgi krāsainam dzīparam mūža gājumā atšķetinās no kamola, līdz pēdējais pavediens būs izrisis un dvēsele, brīva kā tauriņš, atgriezīsies Dieva valstības bezgalīgajā Mīlestībā,» tā pirms 12 gadiem apgāda Likteņstāsti izdotās grāmatas Valentīna izskaņā pati par sevi rakstīja Valentīna Zeile. 32 gadus dzīvojot Parīzē, latviešu māksliniece ik pa laikam apciemo dzimteni, rudenī pēc sešu gadu pārtraukuma viņa bija Latvijā.
Izmantojot iespēju, aicinu Valentīnu uz sarunu, nemaz nemēģinot sarunu biedrenes portretu uzzīmēt pilnībā. Tiem, kuri mākslinieci pazīst un zina viņas devumu latviešu tēlniecībā un pasaules mēroga mākslā, nemaz nav jāstāsta – kas, kā, ko un kāpēc. Pārējiem sirsnīgs ieteikums: sameklēt nupat pieminēto grāmatu un mēģināt apjaust, saprast viņu – it kā zināmo un tomēr līdz galam neatminēto.
– Savos 45 gados aizbraucāt uz Parīzi, lai dzīvi sāktu pilnīgi no jauna...
– Savā dzīvē nekad par galvenajām neesmu uzskatījusi kādas nebūt materiālās vērtības. Arī popularitāte, slava, izdarītie darbi vai mana vārda atpazīstamība nav bijis iemesls šaubām un spējai rīkoties. Nekad neesmu par to domājusi. Tā ir vislielākā muļķība, kāda vien iespējama, ja cilvēks kā apmāts dzenas pēc slavas, atzinības un nonāk izmisumā, kāroto nesaņēmis. Tad tās ir beigas visam. Ja ej, nedomādams par sekām, ej un visu dari vienas vienīgas mīlestības vārdā, tad varbūt drīksti cerēt, ka pēdas pēc tevis paliks...
Visa mūsu dzīve sastāv no labā un ļaunā, no baltā un melnā, no zaudējumiem un ieguvumiem. Es varu pazaudēt (un tas ne reizi vien tā ir noticis!) kādu dārgu rotaslietu un, to konstatējot, bezrūpīgi pasmaidīt, taču tajā pašā laikā viens nejaušs acumirklis, viens it kā garāmejošs un citiem absolūti neko nenozīmējošs impulss man pēkšņi atver veselu pasauli, kas veldzē dvēseli un sniedz vārdos neizsakāmu piepildījumu.
– No kurienes jums nāk šis nebeidzamais, neizsīkstošais enerģijas avots – mīlestība?
– Ja runājam par mīlestību, tad jāatzīst – tā ir iedzimta, līdz ar mātes pienu iezīsta no mālainās Latgales. Esmu apbalvota ar pašu augstāko Dieva žēlastības dāvanu, kāda vien iespējama – esmu piedzimusi ticīgā ģimenē, kur satiku savu vismīļāko cilvēku, savu vecmāmiņu. Būdama pārliecināta Kristus kalpone, viņa savu mīlestību man dāvāja nesavtīgi, un šī sēkla acīmredzami krita auglīgā zemē. Visu bērnību pavadīju, klausoties vecmāmiņas garīgajās dziesmās, ko viņa vienmēr skaļā balsī dziedāja, rīta agrumā rosīdamās pa virtuvi un gatavodama maltīti ģimenei vai gādādama par barību lopiņiem. Eņģeļi bija manu ikdienas gaitu uzticamie pavadoņi. Jau no mazotnes gremdējos svētās Bernadetas garīgajā dzīvē, no tīras bērna sirds lūdzu svēto Lurdas jaunavu – par piedošanu, par saticību ģimenē, par vecmāmiņu, par māti, māsu, tēvu, tantēm un onkuļiem, par puķītēm pļavā, par kokiem mežā, par suņiem un bitēm, par putniem, kas debesīs. Arī pieminot savu nu jau aizsaulē aizgājušo tēvu, man atkal un atkal jāpiesauc mīlestības vārds. Viņš bija vīrs ar zelta rokām, kurām neviens darbs nešķita grūts un neizdarāms. Vai viņš, būvēdams mājas vai darīdams ko citu, domāja par apkārtējo ļaužu teiktajām uzslavām, cildinājumiem vai nopelnīto samaksu? Nē! Papiņš pēc labākās sirdsapziņas vienkārši darīja to, ko nevarēja nedarīt. Visa viņa un vecmāmiņas dzīve man ir bijusi kā liela mīlestības mācības paraugstunda, un šī mācība ir atklājums, kas iedvesmo un dod dzīvei jēgu līdz pat šai dienai. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk to apzinos. Ar darbiem, ko ir izdevies paveikt tēlniecības un medaļu mākslas jomā, esmu centusies pateikties mūsu Radītājam par to mīlestību, kas nākusi pūrā. Arī lielais krievu režisors Andrejs Tarkovskis ir atzinis, ka visa viņa radošā dzīve bāzējas tieši uz bērnības atmiņām, katras viņa radītās filmas aizsākums meklējams paša bērnības pieredzē.
– Savā grāmatā pateicības pilnus vārdus jūs veltāt Meistaram, Mākslas akadēmijas profesoram Kārlim Zemdegam.
– Tikai viena zīmīga atmiņa, kas mani pavada visu mūžu. Kādā akadēmijas izlaidumā kopā ar absolventiem, pasniedzējiem un pārējiem viesiem tikām aicināti pie viena galda. Sēdēju savam mīļotajam Meistaram tieši pretī. Kā jau tādās reizēs pieklājas, klātesošajām prominencēm tika dots vārds, un neviens neskopojās ne ar laimes vēlējumiem, ne ar saldiem vārdiem, ne ar pateicību partijai un padomju varai. Kad pienāca Zemdegas kārta, viņš, pagaidījis, līdz norimst čala, sāka runāt. Profesora runa bija īsa, kodolīga un skanēja aptuveni tā: «Savā laikā, kad es un mani kolēģi beidzām studijas Rīgā vai Pēterburgā, visiem tika dota iespēja papildināt zināšanas ārzemēs, un mēs devāmies uz Itāliju, uz Ēģipti, uz Franciju – kur nu kurais. Bet kas esat jūs!? Jūs esat putni ar aplauztiem spārniem...» Meistara sacītais bija kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm, visi sēdējām nāves klusumā. Šie vārdi visu mūžu nav aizmirsušies. Lai arī es nebūtu putns ar aplauztiem spārniem, man vienmēr ļoti svarīga ir bijusi nepieciešamība izteikties, skaidri formulēt savu domu, galu galā – lidot.
– Parīze – vieta uz zemeslodes, kas jūsos neapzināti dzīvojusi vienmēr: vispirms iztēlē uzburtā un izsapņotā, tad pirmo reizi ieraudzītā un tagadējā Parīze, kurā nodzīvoti 32 gadi. Ja šīs Parīzes salīdzinātu ar diviem grafikas zīmējumiem, ko domās klātu pāri vienu otram – kas notiktu ar bilžu kontūrām?
– Ļoti līdzīgu jautājumu man ne reizi vien vēstulēs ir uzdevuši daudzi draugi, kas dzīvo Latvijā. Varu atbildēt vieniem un tiem pašiem vārdiem – katru reizi, kad eju pāri Sēnai pa Mākslinieku tiltiņu, mana sirds atkal un atkal sažņaudzas aizkustinājumā, it kā acis nu jau pierasto pilsētas panorāmu skatītu pirmo reizi. Manā mīlestībā pret Parīzi absolūti nekas nav mainījies. Šīs jūtas ir tikai augušas augumā. Vienīgā atšķirība – ja mana pirmā satikšanās ar Parīzi klātienē bija kaut kas tauriņa skūpstam līdzīgs, tad tagad šīs pilsētas mākslas dzīves apritē esmu pamatīgi iekšā un aktīvi darbojos, kur vien varu un cik vien varu. Nav tāda spēka, kas manas saknes no Parīzes vairs spētu izraut.
– Tādās vispārējās līnijās tverot, dzīve ir viens neprognozējamu nejaušību kokteilis vai tomēr kādu no mums pašiem neatkarīgu likumsakarību virknējums?
– Ne reizi vien ir nācies dzirdēt apgalvojumu, ka mēs katrs piedzimstam un šajā pasaulē ierodamies kā balta, neaprakstīta lapa, un, pa dzīvi kā pa uzartu lauku ejot, ieraksti tajās baltajās lapās veidojas, gan glītā rokrakstā, gan visādos krecelējumos uzrakstīti. Tā tomēr nav. Lieta tāda, ka mums katram ir bijusi iepriekšējā dzīve, tikai ne katram lemts to atcerēties, šīs zemes gaitas ejot. Kuri savu iepriekšējo dzīvi atceras un zina (un tādu nav mazums), tie aizsāktos darbus, idejas un talantus turpina un attīsta tālāk. Kam tas nav dots, viss jāsāk no gala. Es, piemēram, zinu, ka iepriekšējā dzīvē biju iemiesojusies vīrietī, zinu arī to, ka Parīzē kaut kad agrāk jau esmu dzīvojusi. Nejaušību nav – ne velti desmit mokošus, nostalģijas pilnus gadus no savas dzīves pavadīju, pārdzīvodama, ka esmu savu sapņu pilsētu zaudējusi, un, tikai pateicoties dziļām lūgšanām Jaunavai Marijai, savu zudušo Parīzi spēju atgūt.
– Laikam ritot, katra cilvēka vērtību skala mainās: kas reiz šķitis pats svarīgākais, šodien tāds var nešķist vai otrādi. Kādas atzīmes jūsu olektij augšgalā tagad?
– Garīgā attīstība. Noteikti! Tā vajadzētu būt ar katru no mums. Jaunība ir dota, lai mēs iztrakotos, lai dabūtu punus, lai apjaustu, kas ir kas, lai gūtu rūdījumu. Tad nāk laiks, kas iemāca graudus atšķirt no pelavām. Iemāca strādāt, lai kaut kas jēdzīgs pēc tevis paliktu. Nu laiks kopt un bagātināt dvēseli, lai apjaustu nepieciešamību un paspētu maksimāli daudz izdarīt citu labā. Tas ir ļoti svarīgi.
– Grāmata Valentīna, kurai pati bijāt gan autore, gan galvenā varone, drīz pēc dienasgaismas ieraudzīšanas pazuda no mūsu grāmatnīcu plauktiem un kļuva par bibliogrāfisku retumu.
– Kopš grāmatas iznākšanas latviešu valodā pagājuši 12 gadi. Šajā laikā, pateicoties rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska lieliskajam veikumam, grāmata izdota arī krievu valodā. Pārtulkotu no krievu valodas franču valodā, papildinātu ar bīskapa di Falko Leandri ievadrakstu, ar 200 lielām un krāsainām manu darbu fotoreprodukcijām, grāmatu, kas tagad ieguvusi pavisam citu formātu un saturu, nu var lasīt arī citur pasaulē.
– Esmu dzirdējusi sakām – izlasot Zeiles grāmatu, rodas vēlēšanās to salīdzināt ar kāršupupu, kas, no pelniem izdīgusi, pret debesīm kāpj pilna krāšņi baltiem ziediem, un neviena paša pupas ziedam raksturīga melnumiņa, bet dzīvē taču tā nemēdz būt...
– Jā, nemēdz gan, bet es uzskatu, ka neko sliktu, kas ar mums kādreiz bijis vai noticis, nevajag kaut kā īpaši akcentēt, nosodīt un izlikt vispārējai apskatei. Ja nebūtu sliktā, nebūtu arī labā. Nevienu brīdi nav bijis domu rakstīt ko līdzīgu autobiogrāfijai. Rakstīju savu Balto grāmatu, savus pateicības vārdus visiem tiem cilvēkiem, kurus liktenis ir sūtījis man pretī un kuri man ir devuši spārnus. Spārnus lidojumam.
Pats pārsteidzošākais šķiet fakts, ka daudzi nepazīstami cilvēki šo gadu laikā mani ir uzmeklējuši Parīzē, lai satiktu klātienē un pateiktu, cik ļoti mainījusies viņu personīgā dzīve pēc grāmatas izlasīšanas. Atrakstīja kāda sveša kundze un atzinās milzīgā grēkā – nekur vairs nevarēdama grāmatu nopirkt, viņa to nozagusi bibliotēkā, jo bez tur rakstītā vairs nespējusi dzīvot ne dienu. Viņai šī grāmata esot nepieciešama, tāpat kā Bībele vajadzīga... Tas priecē.
– Savukārt mūs priecē fakts, ka jūs tomēr esat atgriezusies Latvijā. 2007. gadā Naujenes Novadpētniecības muzejā atklāja mākslas galeriju, kuras kolekciju veido īstas pērles – pasteļi, akti, skulptūras, medaļas, vēstules, fotogrāfijas – jūsu dāvinājums dzimtajai pusei. Tagad, ciemojoties dzimtenē, Naujenē arī bijāt?
– Biju, jo biju ieinteresēta redzēt jauno ekspozīcijas izkārtojumu pēc muzeja telpu rekonstrukcijas. Viss ir labi, žēl tikai, ka muzejs spiests dzīvot tik lielā šaurībā. Naujenei esmu atdāvinājusi visus savus Latvijas periodā radītos darbus, taču naujenieši, tiklīdz atrisinās visas ar transportu un finansēm saistītās problēmas, brauks uz Parīzi atkal, pēc pārējā mana mūža veikuma. Kur visu pārredzamā veidā lai izkārto? Bronzā un ģipsī atlietās skulptūras un medaļas, pasteļi – nevar taču visu salikt pa atvilktnēm, sakraut kaudzēs un kaut kur nobēdzināt – kurš to visu ieraudzīs?! Nepiederu pie tiem, kuri domā, ka dzīvos mūžīgi. Man svarīgi, lai viss, ko esmu radījusi un atstājusi aiz sevis, paliekošu mājvietu atrod dzimtajā Naujenē.
– Jums pieder vārdi: man tāds raksturs – mērķi jāsprauž lieli, jo tikai lieli mērķi spēj radīt nepieciešamo enerģiju, lai varētu sasniegt kaut ko vērtīgu un paliekošu.
– Parīzē esmu radījusi privātu klasiskās mākslas studiju, kurā sagatavoju profesionālus māksliniekus. Daudzi no darbnīcas sienām jau izgājuši un tagad strādā kā radošas personības. Katru, kas ir gatavs kļūt par manu skolnieku un bez ierunām gatavs ņemt pretī visu, ko vēlos iemācīt, saucu par savējo un ziedoju tam visu savu laiku un spēku. Jau vairāku gadu garumā ir ievilkusies kāda iecere, ko mūžīgā laika trūkuma dēļ nespēju un nespēju realizēt. No aptuveni 120 nostalģijas caurvītiem dzejoļiem, ko esmu uzrakstījusi par Parīzi, dzejniece Anna Rancāne, manis aicināta, atlasīja tos, kas saturiski likās vispiemērotākie apkopošanai grāmatā. Dzejoļus franču valodā tulkoju ar rakstnieces un dzejnieces Margaritas BoērasBenidiras palīdzību. Jau agrāk mums abām ir bijusi radoša sadarbība, kā rezultātā tapušas trīs grāmatas – Atblāzma, Bauda un Klusums. Skulptūru, medaļu un zīmējumu uzrunātai, manai franču draudzenei radās dzeja, kurā viņa, pauzdama savu attieksmi, ar vārdiem ilustrēja manus mākslas darbus. Šī sadarbība izvērtās ļoti aizkustinoša, jo visas trīs Margaritas grāmatas ir kā manu darbu katalogi, kuros dzeja palīdz skaidrāk izprast mākslas darbu būtību un jēgu. Nu būtu laiks dienasgaismu ieraudzīt manai dzejas grāmatai, vajadzētu tikai atlicināt laiku atbilstošu ilustrāciju radīšanai, taču nav jau tā laika...
Valentīna Zeile
• dzimusi 1937. gada 14. maijā Daugavpils rajona Naujenes ciema Viļušu sādžā;
• pēc Naujenes pamatskolas beigšanas mācījusies Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā;
• no 1957. līdz 1963. gadam studējusi toreizējās LPSR Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā profesoru Emīla Meldera un Kārļa Zemdegas vadībā, kursa konsultants bijis arī tēlnieks Teodors Zaļkalns;
• pagājušā gadsimta 60. – 70. gados bijusi atzīta medaļu mākslas atdzīvinātāja visā PSRS, tēlnieces darbi izstādīti Maskavā, Kubā, Luksemburgā, Itālijā, Vācijā, Francijā, Čehoslovākijā;
• kopš 1982. gada dzīvo un strādā Parīzē.
