Mūrmuižas vārdu piesaucot, uzreiz atmiņā ataust Zentas Mauriņas vārds un Mūrmuižas tautas universitātes nosaukums. Vietējie puspajokam strīdas, kurā novada pagastā atradusies Beverīnas pils, kuru kaimiņtautām ilgi neizdevās iekarot, jo «igauņiem vāles iz rokām šļuka». Mūrmuižu iekļauj vieni vienīgi skaisti nosaukumi – tā atrodas Beverīnas novadā, Miegupītes krastā, pie Mīļumas pietekas. Vai nav jauki?
«Man nav svarīgi, kur bija Beverīnas pils. Kaut kur te bija, un ar to ir pietiekami,» atteic Mūrmuižas bibliotēkas vadītāja Gundega Lapiņa. Livonijas Indriķa hronikā Beverīna daudzināta padsmit reižu, tātad tāda vieta un pils ir bijusi. Igauņi trīs reizes aplauza zobenus pret Beverīnas pili, bet Pleskavas karaspēks 13. gadsimta sākumā šo letgaļu vecākā Tālivalža nocietināto pili nodedzināja. Kopš tā laika Beverīnas pili meklē jau gadsimtus trīs. Tāpēc tās noslēpums ļauj turpināt izteikt minējumus.
Vispirms bija tornis
«Mēs cenšamies mīlēt mazo miestiņu, kurā dzīvojam,» saka Gundega Lapiņa. Stāstu par Mūrmuižu viņa sāk ar leģendu par akmens torni. Tas ir gandrīz tikpat noslēpumains kā Beverīnas pils. Taču kantaino akmens mūrējumu var vismaz apskatīt un aptaustīt, kaut arī drošu ziņu par tā izmantošanu nav.
«Neviens nevar pateikt, kas tur bija. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka tornis ir ļoti sens, tiek pieļauts, ka tā ir bijusi Cēsu fogta vasaras rezidence. Mēs spriežam, ka te bija vieta, kur savākt meslus, un pēc tam preces ar laivām transportēt uz Cēsīm. Tornī ir telpas, kas atgādina lūgšanu vietas, ir redzams sienas gleznojums, kamīna paliekas, tātad to apkurināja. Kāds te laikam dzīvoja. Pagrabā atrasti Rīgas šiliņi. Nostāsti vēsta, ka tad, kad ienākuši zviedri, viņi brīnījušies, kāpēc tādā vietā uzbūvēts tornis. Nekā nav, bet tornis ir. Muiža radās vēlāk. Nosaukums cēlies pēc tam – no torņa mūriem,» viņa stāsta.
Nocietinātais tornis Mūrmuižas centrā tiek uzskatīts par vienīgo šāda veida dzīvojamās ēkas paraugu Latvijā. Arhitekts Pēteris Blūms pieļauj, ka dzīvojamais tornis varētu būt būvēts 16. gadsimta beigās kā Cēsu bīskapa Oto Šenkinga ārpilsētas mājoklis.
Kam pieder Beverīna?
Kur atradās izdaudzinātā Beverīnas pils? «Tas ir sarežģīts jautājums!» sulīgi atsmej bibliotēkas vadītāja. «Mēs gribam domāt, ka Pekas kalnā, blakus Gaujai. Trikātieši domā, ka pie viņiem. Bet trikātiešiem ir trīs ģenerāļi, mums lai paliek Endzelīns un Beverīna. Lielāmies katrs ar savu.» Gundega Lapiņa uzskata, ka par labu Pekas kalnam ir daudz argumentu.
Ja nostājas Pekas kalna galā, tad saskatāms Gaujas ūdens ceļš, tātad arī senās pils iemītnieki kontrolēja preču pārvadājumus pa upi. «Beverīnai nebija jābūt lielai pilij ar glāžu logiem, tai bija jābūt stratēģiski svarīgai. Tālivaldis labi varēja dzīvot savā Trikātā, bet te varēja būt pils, kas kontrolēja visu tā laika ekonomisko plūsmu. Es dzīvoju Miegupes krastā, tā ietek Gaujā, un, pat īpaši nemeklējot, pagalmā un tīrumā uzaug senas lietiņas. Esmu atradusi 12. gadsimta piekariņu, 9.–10. gadsimta zobena maksts uzgalīti. Visi tie ir arheologu pētīti, un man ir atļauts paturēt atradumus. Kad to visu turi rokās un stāvi Miegupītes krastā, tad saproti to dzīvi, kāda šeit bijusi, jo pārstāvēti ir visi gadsimti. Varam iedomāties ceļu no Gaujas līdz šejienei, tas nozīmē, ka Miegupe bijusi ļoti dzīva,» vēstures ainiņas atdzīvina Gundega Lapiņa.
Pilskalnu 11.–13. gadsimtā apdzīvoja Tālavas letgaļi. Kalns atrodas dziļāk mežā, un, lai to atrastu, jāpaietas kājām. Tiktāl versija par Beverīnu ir ticama – necels taču pili visiem sirotājiem pieejamu, kā uz delnas. Pagājušā gadsimta sākumā ir veikti izrakumi un uzietas vairāku labi saglabājušos guļbūvju paliekas. Apmetne bija apjozta ar koka un akmeņu sētu. Arī pilskalna galvenā ēka (vai tiešām pati Beverīnas pils?) bijusi daļēji būvēta no akmeņiem. Saskaņā ar leģendām Beverīnā pulcējušies karavīri, un pilskalnu var uzskatīt par tādu kā mūsdienu Ādažu poligonu, kur uz mācībām sabrauc karavīri ne tikai no Latvijas vien.
«Mēs meklējam to Beverīnu, bet es domāju, cik tas tomēr ir neauglīgi, jo sazin kad un sazin kā tas Indriķis hroniku uzrakstīja un ko pierakstīja,» noteic Gundega Lapiņa. Interesenti var aizsoļot līdz Pekas kalnam – ja nu Beverīnas noslēpumu izdodas atklāt...
Pētersons un Mauriņa
Mūrmuižas tautas universitāte lielākoties tiek saistīta ar latviešu rakstnieces un domātājas Zentas Mauriņas vārdu. «Kā vietējā patriote gribu atgādināt vispirms par nepelnīti aizmirsto Paulu Pētersonu. Viņš ir vietējais Briežu māju saimnieka dēls, ļoti gaišs un inteliģents cilvēks, kura sapnis bija spēlēt klavieres. Bet bija saimniecībā jāstrādā, un viņš izmācījās par agronomu,» uzsver Gundega Lapiņa.
Saimniekdēls Pauls Pētersons (1895–1975) bija īstais Mūrmuižas tautas universitātes dibinātājs, pateicoties alkām pēc gara gaismas un saviem iedvesmotājiem. Viņš guva iedvesmu no sev tuviem kultūras cilvēkiem – Rabindranata Tagores un Nikolaja Frederika Severīna Grundtviga. Pirmais atvēra tautas universitātes Indijā, otrais – Dānijā. Pētersons bijis arī komponista Emīla Dārziņa mīļākais skolēns un klavierspēli nekad nav pametis novārtā.
Zenta Mauriņa uz Mūrmuižu brauca desmit gadu un kopumā nolasīja 130 lekciju. Pauls Pētersons viņu uzrunāja, meklējot lektorus. Rakstniecei ļoti iepatikušies mūrmuižnieki un apkaime, un viņa mīļuprāt kāpa vilcienā un zirga pajūgā, lai nokļūtu pie saviem klausītājiem. Taisnības labad jāteic, ka viņu vilcienā un pajūgā iecēla. Rakstniece bija piesaistīta ratiņkrēslam. Kurš apstrīdēs, ka Zentai Mauriņai patika, ka viņu nēsā uz rokām? Mūrmuižā viņa to piedzīvoja. Tiešā un pārnestā nozīmē. Viņa saņēma uzmanību, cieņu, pietāti un mīlestību. Saprotams, ka Mauriņas intelektā nevar neiemīlēties, ar Paulu Pētersonu viņi kļuva sirdsdraugi. Rakstniece savos darbos viņu dēvēja par Zilizanu Briedi.
Par rakstnieces fascinējošo ietekmi uz līdzcilvēkiem liecina ārsta un rakstnieka Jāņa Liepiņa atmiņas Zenta Mauriņa no citas puses (Jaunā Gaita Nr. 199). «Pauļa Pētersona mājās pirmo reizi izlasīju Zentas Mauriņas domas par latviešu leģionāru izdošanu. Tās mani gluži vajāja ar ietekmīgumu, vēlāk ne Mariss Vētra, ne Alfrēds Dziļums mani tik sāpīgi neskāra, nerunājot nemaz par P. Enkvista Leģionāriem. Bet Mauriņas vārdi kaisīja dzirkstis pāri miegainajiem padomju laukiem ar šķietami idillisko labklājību, lika celties un, ja ne vairāk, vismaz nemelot, nozīmīgus tautas vēstures mirkļus pieminot»
Gaiši prāti, slaveni vārdi
Mūrmuižas tautas universitāte tika atjaunota 1988. gadā. Gundega Lapiņa ar nožēlu atzīst, ka lekciju apmeklējums un sabiedriskā dzīve brīžam uzjundī, brīžam noplok. Gadās, ka lekcijas apmeklē pavisam mazs pulciņš interesentu. Tomēr Mūrmuižā lekcijas notiek, un tradīcija uzturēt vietējos cilvēkos gara gaismu joprojām tiek ievērota. Jācer, ka kādreiz par tautas universitāti varēs teikt to pašu, ko kādreiz par Latviešu nacionālās jaunatnes savienības Mūrmuižas nodaļu, no kuras izauga tautas universitāte: «Garīgā rosība še liela, jālūdz papildspēki.» «Gaišs novads mums ir. Zinot novada gaišākos prātus, cilvēki ar to auga un veidojās,» viņa piebilst.
Tiešām, taisnība ir Gundegai Lapiņai. Beverīnas novada cilvēkiem nav ko dalīt. Brenguļu, Trikātas un Kauguru pagasti ir kā mazas siera šķēlītes Latvijas ritulī. Tāpēc visi gaišie prāti un talanti ir kopīgi – gan valodnieks Jānis Endzelīns, gan godalgotais bobslejists Oskars Melbārdis, gan novadpētnieks Hermanis Enzeliņš, gan ģeologs Augusts Endzeliņš, gan rakstnieks un žurnālists Kārlis Eliass. Par Oskaru vietējiem dubults, trīskāršs un nezin cik reižu vēl lielāks prieks – mūsējais uzvar un uzvar! Tagad skaitot novadnieka sapelnītās medaļas un priecājoties, ka viņam to ir vairāk nekā talantīgā bobslejista treneriem.
Mēs, laukos, esam kārtīgi
«Nav tik traki,» uz rīdzinieku šaubām par to, ko var pasākt nelielā pagastā, attrauc bibliotēkas vadītāja. Paskat, kādreizējā muižas staļļa vietā ir plaša bibliotēka un top jauniešu centrs. Divas bodes, lai, esot. «Sakārtojām visu. Laukos cilvēki ļoti savas vietiņas kopj.» Jā, jaunie aizbraucot, kā jau visur valstī. Bet palicējiem bērni dzimst, ir bērnudārzs – liels un skaists kā glāžu šķūnis. Uz to pat valmierieši savas atvases vedot. Oskara Melbārža mamma tur arī strādājot. Novada skoliņas sargājot kā aci pierē, kaut grūti uzturamas tās mazās skoliņas esot. «Cilvēki, zobus sakoduši, ir vilkuši un savu pagastu turējuši, nezaudējot iestādes, kas te ir. Iedzīvotāju tiešām kļūst mazāk, bet es kā bibliotekāre varu teikt, ka aizbraukšana ir relatīva. Tie, kas aizbrauc strādāt, nav zaudējuši saikni ar šejieni. Cita lieta, ka ir jāaizbrauc prom, lai citā kvalitātē atgrieztos,» Gundega Lapiņa nezaudē optimismu.
