Tautas daiļamata meistare, cimdu adītāja Skaidrīte Bauze ar vīru Haraldu, kurš aizraujas ar kokgriešanu, lielāko daļu mūža aizvadījuši Bērzes upes līkloču ieskautajās mājās Lejnieki. Tur viņi izveidojuši netradicionālu pastaigu dārzu ar eksotisku augu kolekcijām, bet ziemā ļaujas latvju rakstu sargājošajiem musturiem. «Mēs nevaram nosēdēt mierā, visu laiku gribas kaut ko darīt,» viņi vienprātīgi noteic.
Visu savu kopīgo mūžu Bauzes pavadījuši Lejniekos un atrunājoties, kādēļ nav pārcēlušies uz dzīvi pilsētā, vien nosaka: «Ko tad muks, ja māja ir, tad jādzīvo!» Kopā ar viņiem zem viena jumta mitinās arī meita ar vīru un bērniem. Raksturojot, kā vienā virtuvē var sadzīvot divas saimnieces, Skaidrīte pārliecinoši saka: «Var, var, ar meitu var. Meita gatavo ēst, bet es vairāk rosos pa dārzu.»
Tas ir Skaidrītes hobijs – vasarā dārzs, ziemā cimdi. «Esmu mācījusies šūt, bet, kad bērni paaugās, strādāju Ulmaņa skoliņā.
Pēc tam, kad aizgājām pensijā, sākām nodarboties ar lauksaimniecību – turējām gotiņas. Tā kā tajos gados par pienu ļoti maz maksāja, visu metām pie malas, zemi iznomājām un sākām pievērsties piemājas dārzam,» viņa pastāsta.
Iesākumā pašu priekam
2000. gadā iestādīti pirmie vīnogulāji un ar katru gadu turpināts paplašināt stādījumus. «Pirmos stādiņus braucām pirkt uz Rīgu. Tolaik vēl nezināju, kādas ir labas, kādas sliktas šķirnes. Gadiem ejot, arvien vairāk kaut ko esmu iemācījusies – lasot žurnālus, interesējoties. Tagad kopā ir 37 šķirņu vīnogas,» Skaidrīte raksturo, kā izvērtusies sākotnējā iecere. Pamazām dārzu sāka apdzīvot arī Haralda veidotās koka skulptūras – Lāčplēsis, Lielais Kristaps un citi tēli. No sākuma viss ticis gatavots savam priekam, bet jau 2008. gadā uz Lejniekiem sāka braukt pirmie ekskursanti. Šogad Lejniekos uzņemti vairāk nekā 300, bet pērn pat 700 viesu.
Neparasts dārzs
Skaidrīte un Haralds savu piemājas dārzu raksturo kā neparastu. Tajā rotājas ginka koks, no Salaspils botāniskā dārza atvestas arī dzērvenes un pa malu maliņām savākti dažnedažādi eksotiski augi. Skaidrīte apstiprinoši atzīst, ka visu laiku jābūt nomodā, lai spētu izsekot līdzi jaunumiem augu valstībā un ieviest savā dārzā to, kā nav citiem.
Lielāko daļu ienākušos augļu apēdot ekskursanti, bet tiekot arī pašiem. «Man ir astoņi mazbērni – visiem pietiek,» viņa teic.
Līdztekus dārza darbiem un cimdu adīšanai Skaidrīte labprāt veido maketus no stieplēm un kartona un apdarina tos ar pupiņām vai gliemežvākiem, ko vēlāk pārkrāso. Tādu veidolu ieguvis, piemēram, gulbis, pingvīns, arī greznā Sventes muiža un daudz citu tēlu. «Kaut kas ir jādara, tādēļ izdomāju arvien kaut ko jaunu. Ilgi domāju, no kā tādas figūriņas varētu veidot. Mēģināju ar pupiņām – pārgriezu tās uz pusēm un līmēju klāt pie kartona. Ziema ir gara, var visu kaut ko izdarīt,» Skaidrīte ir apņēmības pilna un apgalvo, ka nekad nav tā, ka nav ko darīt. «Es vienkārši nevaru nosēdēt mierā un neko nedarīt,» savu rosīgumu apstiprina saimniece.
Rakstu improvizācija
Aizmetņi adīšanas mākslai bijuši šādi: «Sāku adīt, vēl strādājot algotu darbu, bet no 1997. gada sāku tam pievērsties pamatīgāk.» Līvbērzes mākslas studijā Ritas Harlinskas vadībā adītāja apguvusi pirmos soļus cimdu adīšanā. Pēc tam vienkārši ļāvusies improvizācijai un ideju paliem. Idejas musturiem Skaidrīte smeļoties grāmatās un žurnālos, kādi labi cilvēki ik pa laikam padaloties ar sava pūra rakstiem.
Stāstot, kādēļ izvēlējusies adīt tieši cimdus un nevis, piemēram, zeķes, Skaidrīte atzīst, ka zeķes adīt esot garlaicīgi. «Cimdus adīt ir interesantāk – jāsaskaņo krāsas, jāsaskaņo raksti un dzijas raupjums. Tā tie top,» nosaka čaklā adītāja. Adot vienu, galvā sazīmējoties idejas jau nākamajam cimdu pārim. Vienu cimdu pāri Skaidrīte pagūstot uzadīt apmēram piecās dienās. «Pārsvarā adu vakaros, bet ziemā pieņemu klāt arī dienas, ja vajag, noadu ātrāk,» viņa raksturo darba režīmu. Pašreiz kolekciju veido 180 cimdu pāru, bet kopā adīšanas mūžā saadīts daudz vairāk. Cik – to Skaidrīte nevar atminēties, jo cimdiem nepieķeras. Tie tiek dāvināti gan tuviem, gan tālākiem viesiem, tā liekot atcerēties par mājīgajiem Lejniekiem saltākajās gada dienās.
Uzrunā japāņus
Paraugs cimdu adīšanā Skaidrītei bijusi cimdu adītāja no Dzērbenes Jete Užāne. «Kādā televīzijas pārraidē redzēju, cik viņa daudz un skaisti saadījusi, un no tā smēlos adīšanas prieku,» par impulsiem skaistās nodarbes ceļā teic Skaidrīte. Kāds labs cilvēks arī aizvedis Skaidrīti pie rokdarbnieces ciemos, un Jete bijusi priecīga, ka vēl kāds nodarbojas ar cimdu adīšanu, un atzinusi Skaidrītes veikumu par augstvērtīgu.
Cimdos galvenokārt tiekot ieadīti latviski raksti un zīmes, piemēram, auseklīši. Tie dodot nēsātājam spēku un siltumu un ir padarījuši adītāju populāru arī citās zemēs. Skaidrītes cimdu kolekcija un adītājas stāsts iekļauts japāņu žurnālistes Sanajes Nakatas (Sanae Nakata) grāmatā, kurā apkopotas latviešu cimdu adīšanas tradīcijas un raksti. «Pagājušajā pavasarī pie mums viesojās trīs japāņu meitenes, kas interesējās un vāca materiālus par cimdiem. Oktobrī man jau tika atsūtīta grāmata,» rokdarbniece lepojas.
Svētku laiks
Svētkos ierasts, ka nams piepildās bērnu un mazbērnu čalām, sabrauc visi tuvākie. Tad galdā tiekot celti meitas ceptie brīnumgardie speķa pīrādziņi un plātsmaizes no pašmāju āboliem, kā arī citi gardumi. Arī Skaidrīte pati pierūpējusi ziemas krājumus, kas atsvaidzinās svētku galdu. Ģimenē cieņā ir viņas gatavotās svaigās dzērvenes ar cukuru, ogu sukādes no pašu dārzā izaugušajām ogām. «Rudens avenes samaisu ar cukuru un glabāju ledusskapī – tās ir ļoti garšīgas un veselīgas,» Skaidrīte stāsta, kā labprāt realizē pašas dārzā izaugušās avenes, lācenes, krūmmellenes, dzērvenes, zelta jāņogas un citas ogas un augļus.
No dārza un adīšanas brīvajā laikā Skaidrīte dodas izbraukumos ar Bērzes pagasta biedrību, Lauku sieviešu klubu Dīva vai pievienojas Puķu draugu saietu ekskursijām, lai smeltos arvien jaunas idejas savam dārzam un iepazītu dabas plašo daudzveidību.
