VESELĪBA: Tē­ju pa­vēl­nie­ces padomi

Du­nalc­nie­ce Zig­rī­da Man­te­ja ir ti­tu­la Lat­vi­jas ra­do­šā­kā sie­vie­te 2005. ga­da ie­gu­vē­ja un ir to go­dam pel­nī­ju­si. Sā­ku­si gan­drīz no gru­ve­šiem, no ma­zu­mi­ņa, un ta­gad vi­ņas bio­lo­ģis­kā zem­nie­ka saim­nie­cī­ba Tu­rai­das ir iz­au­gu­si. Zig­rī­da ar vī­ru An­dri audzē ārst­nie­cis­kās tē­jas un ie­gūst me­du. 2012. ga­dā saim­nie­ces stro­pi sa­ņē­mu­ši sa­kop­tā­ko stro­pu Lat­vi­jā go­da no­sau­ku­mu.

Tu­rai­du saim­nie­cei da­žā­di gā­jis dzī­vē, bet nu vi­ņa teic, ka ti­ku­si uz za­ļa za­ra. Pirms 14 ga­diem ie­sā­ka sa­vu biz­ne­su Du­nal­kas pa­gas­tā. «2000. ga­dā es bi­ju bez­darb­nie­ce, bez­pa­jumt­nie­ce un to­reiz dzī­vo­ju Me­dzes pa­gas­tā. Viss sā­kās no nul­les. At­nā­cu uz Du­nal­ku ap­rū­pēt ve­cu cil­vē­ku. Ra­dās ie­spē­ja cirst krū­mus. Va­rē­ju pie­strā­dāt pie saim­nie­kiem. 2003. ga­dā ra­dās do­ma, ka es gri­bu kaut ko sa­vu. Pa­ma­zām audzē­ju ze­me­nes, pēc tam pu­ķes. Ar tē­jām sā­ku tad, kad re­dzē­ju, ka ar pu­ķēm laiks bei­dzies. Sā­ku līdz­dar­bo­ties Eiro­pas Sa­vie­nī­bas pro­jek­tos par biš­ko­pī­bu, ārst­nie­cis­ka­jiem augiem un bio­lo­ģis­ko lauk­saim­nie­cī­bu. Kļu­vu par bio­lo­ģis­ko zem­nie­ci,» sā­ku­mu at­ce­ras Zig­rī­da.

Ma­zā­kā Lat­vi­jā

«Augu dzie­di­no­šo spē­ku pa­zi­na jau se­nat­nē, un dro­ši var teikt, ka augu ārst­nie­cī­ba ir tik­pat ve­ca kā pa­ti cil­vē­ce,» teic Zig­rī­da. Tē­jas lab­prāt dze­ram ik­die­nā pie va­ka­ri­ņu gal­da vai tie­ko­ties ar drau­giem. «Vie­na vei­da tē­ju var dzert sep­ti­ņas līdz des­mit die­nas – vi­su ar mē­ru, ne­ko ne­va­jag par daudz. Kat­ram ir jā­vei­do pa­šam sa­vi tē­jas dzer­ša­nas ri­tu­āli: var sal­di­nāt ar me­du, ar cu­ku­ru, kā ku­ram pa­tīk. Man gar­šo da­žā­du tē­ju mai­sī­ju­mi. Tie spēj stip­ri­nāt or­ga­nis­mu ar da­bas do­to ener­ģē­ti­ku, ko katrs augs sa­ņem no ze­mes, no sau­les, no ūdens un gai­sa. Kat­ram zie­dam pie­mīt sa­va vei­da dzie­di­no­šā ie­dar­bī­ba, ti­kai jā­māk pa­rei­zi pa­zīt un ie­vākt ārst­nie­cī­bas augus.»

Tu­rai­du saim­nie­ce pa­zīst ārst­nie­cis­kos augus, un tam no­der gan kur­sos un se­mi­nā­ros gū­tās zi­nā­ša­nas, gan no mam­mas un vec­mā­mi­ņas pār­man­to­tās. Zig­rī­da zi­na stās­tīt, ka vis­po­pu­lā­rā­kās tē­jas ir ku­me­lī­tes, me­li­sa, pi­par­mēt­ra, ave­nes, upe­nes. «Ga­ra­jos ru­dens va­ka­ros no­ska­ņai ie­sa­ku bau­dīt vī­grie­zi, kā­du la­pi­ņu no sal­vi­jas, pe­laš­ķi. Mai­sī­ju­mam var pie­likt klāt kliņ­ģe­rī­tes la­pu. Va­ka­riem no­ska­ņai var ie­degt arī kā­du sve­ci. Un, ja vēl ie­ku­ri­na pir­ti, tad vai­rāk ne­ko ne­va­jag.»

Zig­rī­da stās­ta, ka dro­gu sa­ga­ta­vo­ša­na nav viegls darbs – ie­vākt, sa­smal­ci­nāt, kal­tēt un iz­žā­vēt, bet dar­bo­ša­nās ve­se­lī­ga un tā ir arī at­pū­ta, esot līdz­sva­rā ar da­bu un paš­iem augiem. Laiks, tē­jas ga­ta­vo­jot, pa­iet rik­šiem no rī­ta līdz va­ka­ram. «Ma­nā saim­nie­cī­bā nav lie­lu dau­dzu­mu, bet ma­zā ap­jo­mā un kva­li­ta­tī­vi. Ze­me ir 2,4 hek­tā­ri, un tā ir vis­ma­zā­kā pla­tī­ba bio­lo­ģis­ka­jam zem­nie­kam Lat­vi­jā. Slē­dzu lī­gu­mus ar lie­la­jiem bio­lo­ģis­ka­jiem zem­nie­kiem par tē­ju vāk­ša­nu vi­ņu lau­kos,» at­klāj Zig­rī­da.

Iz­glī­to sa­bied­rī­bu

Tu­rai­du saim­nie­ce do­mā arī par tē­ju ie­pa­ko­ju­mu, jo gri­bas, lai bū­tu kon­ku­rēt­spē­jī­gi un glī­ti. Zig­rī­das tē­jas sā­ku­mā pa­ko­tas plast­ma­sas mai­si­ņos, tad nā­ca audu­ma mai­si­ņi ar mī­ļiem uz­rak­stiem, vē­lāk caur­spī­dī­gas tur­zas un ta­gad tē­ju var ie­gā­dā­ties pa­pī­ra ie­pa­ko­ju­mā kom­plek­tā ar me­dus bur­ci­ņu.

Tu­rai­du tē­ja ie­gā­dā­ja­ma Rī­gā, eko­vei­ka­lā Klēts un vēl ci­tos vei­ka­los. Lie­pā­jā la­ba sa­dar­bī­ba ir ar Lī­vas bo­di, eko­vei­ka­liem un ci­tiem za­ļi do­mā­jo­ša­jiem.

Tu­rai­das šo­va­sar ap­mek­lē­ju­šas ek­skur­san­tu gru­pas, arī no ār­ze­mēm bi­ju­ši jaun­ie­ši. Vi­ņi gri­bē­ju­ši re­dzēt, kā top tē­ja, un Zig­rī­da tad rā­dī­ju­si vi­su tē­jas ra­žo­ša­nas pro­ce­su – no sēk­las līdz tē­jas pa­ci­ņai. «Do­mā­ju, ka tas ir la­bi, ka bēr­ni jau no ma­zot­nes redz, kā top tē­ja. Vi­ņus in­te­re­sē arī, kas no­tiek pir­tī. Tad es skaid­ro­ju vi­sā­dus pirts ri­tu­ālus: pir­tī, pie­mē­ram, var no­zies­ties arī ar me­du, lai bū­tu glu­da āda. Bēr­ni ēd me­du, bet ne­var ie­do­mā­ties, ka to var iz­man­tot arī ci­tā­di. Ma­na pirts ti­kai šo­gad ta­pu­si, un ir ve­sels ri­tu­āls, kā mēs va­ram re­lak­sē­ties,» par jau­nu­mu stās­ta saim­nie­ce.

Dzī­ve sa­kār­to­jas

«Man ir vī­ra plecs un arī darbs vei­cas,» Zig­rī­da ru­nā par pri­vā­to dzī­vē. Me­dzē tā bi­ja sa­šķo­bī­ju­sies, un ti­kai jaun­ajā dzī­ves­vie­tā, Du­nal­kā, vi­ņa sa­sta­pa sa­vu ot­ro pus­īti An­dri. Nu abi va­da ko­pā jau ot­ro ga­du, un vīrs daudz pa­līdz saim­nie­cī­bā – tur, kur va­ja­dzī­ga stip­rā vī­rie­ša ro­ka. «Tas ir jau­ki ma­nos ga­dos ne­būt vie­nai. Man ir 60, un es ne­kaut­rē­jos no sa­viem ga­diem. An­dris ir as­to­ņus ga­dus par ma­ni ve­cāks, bet mēs jau­ki sa­dzī­vo­jam. Ta­gad es es­mu lai­mī­ga sie­vie­te. Ma­na dzī­ve ir sa­kār­to­ju­sies, bet tas ne­no­ti­ka tū­līt un ta­gad – tas bi­ja ilg­sto­ši, grū­ti un pa­kā­pe­nis­ki. Bet sa­vu dzī­vi ne­viens svešs ne­var sa­kār­tot, ti­kai es pa­ti,» ana­li­zē Zig­rī­da.

Vi­ņa uz­ska­ta, ka sie­vie­tēm va­ja­dzē­tu būt uz­ņē­mī­gā­kām, jo no jaun­ām sie­vie­tēm vai­rāk dzir­dot: ne­va­ru, ne­gri­bu. «Tas ma­ni trau­cē. Man gri­bē­tos re­dzēt, ka jaun­ie cil­vē­ki bū­tu vai­rāk uz­ņē­mī­gi. Mā­jas la­sī­tā­jiem no­vē­lu sirds­mie­ru un sa­ti­cī­bu, lai cil­vē­ki Lat­vi­jā la­bi jus­tos. Mēs esam lai­mī­gi, ka pie mums nav ka­ra. Es ne­va­ru, ne­gri­bu – to va­ja­dzē­tu iz­mest ār­ā. Da­rīt tik, cik katrs var. Man arī lē­ni iet, un es 14 ga­du strā­dā­ju ša­jā jo­mā – so­li pa so­lī­tim.

IE­TEI­CA­MĀS TĒ­JAS

Bērzs

Bēr­za la­pas un pum­pu­ri sa­tur vie­las, kam ir iz­teik­tas urīn­dze­no­šas īpa­šī­bas, to dar­bī­bas re­zul­tā­tā no or­ga­nis­ma tiek iz­va­dīts lie­kais ūdens, sa­ma­zi­nās tūs­kas. Der or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­nai. Jā­at­zī­mē, ka šai tē­jai ir pret­ie­kai­su­ma un viel­mai­ņu sti­mu­lē­jo­šas īpa­šī­bas, tā­pēc bēr­za la­pu, pum­pu­ru un mi­zas pie­lie­to­jums tau­tas me­di­cī­nā ir ļo­ti plašs. Ie­prie­ci­na, ka bēr­za la­pu tē­ju var lie­tot ik­die­nā, ja ti­kai ap­mie­ri­na šīs tē­jas spe­ci­fis­kā smar­ža un gar­ša. Bēr­za la­pu tē­ju vien­mēr var dzert, kad ir kuņ­ģa un zar­nu trak­ta dar­bī­bas trau­cē­ju­mi.

Sar­ka­nais ābo­liņš

Sar­ka­nā ābo­li­ņa tē­jai pie­mīt at­krē­po­ša­nu vei­ci­no­ša, viel­mai­ņu uz­la­bo­jo­ša, pret­ie­kai­su­ma dar­bī­ba. Lie­to arī kā di­urē­tis­ku un anti­sep­tis­ku lī­dzek­li; sa­auk­stē­ša­nās lai­kā, dru­dža ār­stē­ša­nai.

Ave­ne

Ave­ņu la­pu un aug­ļu tē­ju lie­to kā svied­rē­jo­šu un tem­pe­ra­tū­ru pa­ze­mi­no­šu lī­dzek­li gri­pas, aug­šē­jo elp­ce­ļu ie­kai­su­ma ga­dī­ju­mā, zā­ļu gar­šas uz­la­bo­ša­nai.

Liep­zie­di

Liep­zie­diem pie­mīt svied­rē­jo­ša, pret­dru­dža, di­urē­tis­ka, tem­pe­ra­tū­ru pa­ze­mi­no­ša, no­mie­ri­no­ša, asins­spie­die­nu pa­ze­mi­no­ša ie­dar­bī­ba.

Pe­laš­ķi

Pe­laš­ķu tē­ju lie­to ie­kai­su­mu un brū­ču dzie­dē­ša­nai, kle­pus no­vēr­ša­nai; rūgt­vie­las sti­mu­lē ēst­gri­bu un gre­mo­ša­nas or­gā­nu su­lu sek­rē­ci­ju, pa­ze­mi­na tem­pe­ra­tū­ru, no­vērš vē­de­ra uz­pū­ša­nos.

Ra­sas­krēs­liņš

Ra­sas­krēs­li­ņa tē­ju lie­to el­po­ša­nas ce­ļu ie­kai­su­miem; tā vei­ci­na at­krē­po­ša­nu, uz­la­bo kuņ­ģa dar­bī­bu un viel­mai­ņu; der ak­nu un nie­ru sli­mī­bām, ie­tei­cams sie­vie­tēm.

Vī­grie­ze

Vī­grie­žu tē­ju lie­to kā svied­rē­jo­šu lī­dzek­li tem­pe­ra­tū­ras pa­ze­mi­nā­ša­nai un sa­auk­stē­ša­nās lai­kā, kle­pus ga­dī­ju­mā un kā no­mie­ri­no­šu pirms mie­ga.

Upe­ne

Upe­ņu tē­ja ko­lo­sā­la, ļo­ti aro­mā­tis­ka un gar­šī­ga vi­ta­mī­nu sa­tu­ro­ša tē­ja, pie­mē­ro­ta sa­auk­stē­ša­nās lai­kā kā svied­rē­jošs lī­dzek­lis.

Me­li­sa

Me­li­sas tē­ju lie­to gal­ve­no­kārt kā no­mie­ri­no­šu, va­ka­rā pirms gu­lēt­ie­ša­nas fi­zis­ku pār­slo­džu, stre­sa ga­dī­ju­mā.

Mai­sī­jums pret sa­auk­stē­ša­nos

Sa­auk­stē­ša­nās lai­kā Zig­rī­das ģi­me­nei gar­šo tē­ja, kur pie­liek upe­ņu la­pas, ave­ņu lak­stus, liep­zie­dus un la­pas, me­li­su, ku­me­lī­ti.