Grafiķis, interjera dizainers Olafs Šāvelis 40 gadu nodzīvojis Rīgas centrā, bet pirms vairākiem gadiem pārcēlies dzīvot uz Pierīgu, vecvecāku māju, kurā apdzīvo trešdaļu no tās. Tajā agrāk pavadītas vasaras, tāpēc ar šo vietu saistās daudz jauku atmiņu.
«Šo daļu saucu par jauno un otru – par veco māju,» stāsta Olafs Šāvelis, rādot uz ēkas piebūvi, kurai 2009. gadā ielieti pamati. Nākamajā gadā sākusies tās būvniecība. «Pats veidoju plānojumu. Gan fiziski, gan morāli ar idejām palīdzēja draugi. Man bija svarīgi, lai māja organiski iekļaujas vidē, lai nav tā kā citiem un mēs šeit labi jūtamies.»
Saimnieks kā piemēru min, ka labierīcību zonā nav vēlējies pie sienām likt taisnstūra flīzes ar rakstu, tāpēc atradis kantainas flīzes un radis iespēju paspēlēties ar krāsām. Jaunajā ēkas daļā iekļauta plaša virtuves zona un guļamistaba, kā arī telpa labierīcībām. «Tad, kad sāku būvniecību, teicu, ka šeit būs Provansas stils. Tam mēs pieķērāmies, bet tāds stils īsti neizveidojās,» skaidro saimnieks. «Nevēlējos saglabāt koka krāsu un lakot tā, lai māja atgādinātu padomju laika pirti. Meklēju matētu, lazējošu pārklājumu sienām un izvēlējos Rīgas laku un krāsu rūpnīcas produkciju.» Olafs teic, ka mājas celtniecības laikā bijis svarīgi, lai daudzus darbus viņš varētu paveikt viens pats, bez citu palīdzības. Tas arī īstenojies, vienlaikus iegūstot vērtīgu pieredzi, kā bieži vien pietrūkst daudzu personisko māju īpašniekiem. «Kad sākām šo māju iekārtot, man bija no senčiem saglabājušās mēbeles tāpat kā sievai Antrai.»
Grafiķis, interjera dizainers Olafs Šāvelis un viņa dzīvesbiedre Antra Ropāja Šāvele, kad uzņem ciemiņus, izvelk virtuves galdu, kur visiem sasēsties, bet vasarā kopīgi pulcējas mājas pagalmā.
SĀK AR KRĀSNI. Olafs agrāk dzīvojis veco laiku dzīvokļos, tāpēc, pirms ķēries pie mājas būvniecības, pētījis krāsnis un to izbūvi. Kad ielieti pamati, vispirms ierīkota krāsns, tad tikai būvētas sienas un turpinājusies mājas jaunās daļas būvniecība. «Krāsns apsilda visu māju. Kad laukā ir mīnus 20 grādu, tad mēs to kurinām katru otro dienu ar malku,» lepojas Olafs.
LAMPA – VABOLE. Šo neparasto lampu – vaboli izgatavojuši un dāvinājuši draugi mākslinieki Dace Zēģele un Gints Zilbalodis.
ORANŽS UN ZILS. Virtuves zonā izvēlēts oranžs tonis, kam Olafs meklējis pretēju – zilu – toni, kas uz sienām uzklāts nevienmērīgi, lai izskatās caurspīdīgs un asociējas ar Provansas stilu. «Griestiem izmantota vēsa balta krāsa. Izvēlējos igauņu ražojuma apdares plāksnes – siltu, skaņu izolējošu, viegli uzliekamu materiālu pie griestiem.To var pasūtīt veikalā ABC. Pirms tam pie griestiem jāpiestiprina līstes un plāksnes jāpieskavo.» Sienu apdarei izmantojis raupjus dēļus, kuros speciāli redzamas skrūves un kuri pārklāti ar zilu krāsu. Siena, pie kuras novietota senatnīga bufete un kura savulaik bijusi vecās mājas ārsiena, apstrādāta ar pulverizatoru, lai nebirst nost apmetums, noslīpēta un nokrāsota. Uz sienas bijušas plaisas, tās aizšpaktelētas, radot interesantu vizuālo efektu. Olafs ieminējies sievai Antrai, ka vēlas lampu ar maziem stikla gabaliņiem. «Šī ir tiffany stila lampa, kas atceļoja no ārzemēm.» Galda pārklāju darinājusi ģimenes draudzene tekstilmāksliniece Ilona Ozoliņa, krēsli speciāli noslīpēti tikai daļēji.
GRAFIKA. Guļamistabā pie sienas Olafs pielicis savējos darbus. Tie tapuši laikā, kad notikusi mājas būvniecība.
DARBISTABA. Šeit Olafa vecvecākiem savulaik bijusi iekārtota guļamistaba, bet pēc remontdarbiem tā kļuvusi par mākslinieka darbistabu. Omītes un vectētiņa skapi daļēji izjaucis un izveidojis bibliotēku. Olafa darbistabā pie sienām pielikti dažādi mākslas darbi, tajā skaitā ir profesora Gunāra Kroļļa darbs, kā arī savējās grafikas un fotogrāfijas no ceļojumiem. «Esmu atkarīgs no mūzikas un ceļošanas,» vaļaspriekus atklāj Olafs.
KOKA LOGI. Olafs izlēmis, ka mājvietai obligāti būs koka logi. «Pasūtīju logus un izvēlējos tiem toni, līdz ar to tam vajadzēja pieskaņot visu pārējo interjeru.» Olafs izstāsta, ka uz palodzes atrodas vēsturiska liecība – 12. gadsimta keramikas lauskas, kas arheoloģijas izrakumos, kuros mākslinieks piedalījies, atrastas Jersikas pilskalnā.
GRĀMATAS. Grafiķa darbā ir nepieciešama oforta prese, kurai atvēlēta vieta Olafa darbistabā. Viņš ir liels grāmatu lasītājs, tāpēc mājvietā ir grāmatu kolekcija. Pie sienas – senlaicīgs 1898. gada radu pulkstenis, kas atceļojis no Rīgas dzīvokļa.
DĒLĪŠU MOTĪVS. Guļamistabā tāpat kā virtuvē aktuāls ir dēlīšu motīvs pie sienas. Tai izvēlētas strīpainas tapetes. «Vienu brīdi tika apsvērta ideja uz sienas līmēt auduma gabaliņus, bet no tās atteicāmies,» atceras Olafs. Šajā telpā lieliski iederas mākslinieka Ģirta Muižnieka glezna. «Kad to biju ieguvis savā īpašumā, gleznai nebija īsti vietas, bet tagad šajā mājā ir. Gleznu ierāmēju, un tai tika pieskaņoti pārējie toņi telpā.» Guļvietai iegādāts matracis, bet gultu un plauktu galvgalī izgatavojis Olafs. Pašlaik viņš gultai gatavojot drēbju kasti.
GLEZNIECISKS EFEKTS. «Nevēlējos ieklāt grīdas segumu, lai pa to būtu uzmanīgi jāstaigā un nedrīkstētu nobirt ne smilšu graudiņš. Man bija svarīgi, lai mājvietā varētu dzīvot un tā būtu funkcionāla,» teic Olafs. Priekšnamā īpaša rozīnīte ir koka durvis, kurām «noņēmis» vienu toni, virsū uzklājis otru, nolakojis, radot glezniecisku efektu.
ZAĻGANA. Pie vecā skapja guļamistabā vietu raduši IKEA plaukti un pie griestiem – lampa. Grīdas klājumam izvēlēti koka dēļi, kas nokrāsoti. «Cerēju, ka grīda būs zilā tonī, bet, kad tika uzklāta laka, grīda ieguva zaļganu nokrāsu».
MANTOJUMĀ. Šāds krēsls palicis mantojumā no Olafa vecvecākiem. «Šādi krēsli ir labi saglabājušies. Mēģinājām atjaunot naktsskapīšus, taču tie bija pārāk stipri cietuši.» Olafs apzināti vēlējies šādiem krēsliem saglabāt vecās krāsas. Plānots izgatavot sēdvietai dekoratīvu pārklāju no senlaicīga auduma, lai varētu ērti sēdēt.
