Otrdiena, 19.septembris
Latvijā | 12.septembris, 7:22
Viktors Avotiņš

Oligarhisms

Parlamentārās «oligarhu» izmeklēšanas komisijas vadītāja Inguna Sudraba Dienā (7.09. 2017.) teic, ka sabiedrībai jāzina patiesība. Būtu labi. Bet – kāda?

Parlamentārās izmeklēšanas komisijai, ja vien tā sevi uztver kaut cik nopietni, būtu jāredz valsts mēroga, proti - objektīva patiesība, nevis tā «patiesība», kuru nosaka politisko, partijisko intrigu un interešu konjunktūra.

Ja komisija aprobežosies vien «Rīdzenes sarunu» iespējamā kriminālā satura un ar tām saistīto procesuālo darbību kvalitātes skaidrošanā, tad manā uztverē tā padarīs sevi tikpat smieklīgu, kādu pats sevi iztaisīja Juris Jurašs dialogā ar Aivaru Lembergu raidījumā Viens pret vienu (5.09.). Tad, kad sākām organizēt Tautas fronti, gan Aleksandra Čaka tolaik komunālajā dzīvoklī, gan dažādās dzertuvēs notika tiem laikiem daudz kriminālākas sarunas, nekā atļāvās džeki Rīdzenē. Protams, mēs vērtējām savas izredzes plašā spektrā: no «palieciet savās vietās» līdz «mirt, kā pienākas». Mēs pieļāvām, ka mūs noklausās, un, tā kā caur Čaka dzīvokli tolaik gāja daudzi gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki, pieļāvām, ka starp tiem ir ziņotāji. Atgādināšu, ka Eiropa Latvijas neatkarības dēļ «pamodās» tikai tad, kad norises Krievijā un Latvijā darīja 4. maija deklarāciju nevardarbīgi iespējamu. Bet līdz tam mums bija vairāki «X situāciju» varianti, kuri necerēja uz pārlieku mīlību. Un arī deviņdesmito gadu sākumā man gadījās piedalīties vairākās, tolaik jau Latvijas politiķu, saiešanās, kurās tika spriests, kā tikt pie varas. Vienīgais, kas man jau tolaik šajos tusiņos nepatika - centieni apelēt pie tautas, pie sabiedrības kā pie pūļa, centieni to iztaisīt par pūli. Bet citādi es cinismā neatpaliku no pārējiem. Šobrīd es ieteiktu politiski, partijiski nespēlēties ar tiesvedību, bet pakārtot to valstiskumam, nevis partijiskam korporatīvismam.

Nē, es nenoraidu šīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas pastāvēšanu. Bet - tikai tad, ja tā pārstāj redzēt vien «Rīdzenes sarunas» un sāk redzēt, grib redzēt visu tēmas politiski tiesisko kontekstu. Manā uztverē šajā kontekstā tai nav jāieciklējas uz «Rīdzenes sarunām», bet jāvērtē oligarhisma loma valstī. Vai tas jau nenosaka Latvijas politisko režīmu? Vai tas jau nenosaka Saeimas koalīcijas uzvedību?

Domājiet, vai koalīcija, kuras partijas visas kā viena uzsver savu kapitālistisko iedabu, nodrošina valstī cilvēka, sabiedrības attīstību, vai arī kā politikas rezultātu vairāk apliecina stagnāciju, degradāciju, nācijas izdzimšanu un izklīšanu? Ja prevalē otrais - valstī nav vis kapitālisms, bet oligarhisms. Tiek sacīts, ka oligarhisms pastāv tad, ja 10% bagātākās sabiedrības daļas ienākumi attiecībā pret 10% nabagākās sabiedrības daļas ienākumiem ir desmit un vairāk reižu lielāki (kapitālisms ir, ja šī attiecība mazāka par desmit reizēm, sociālisms, ja tā atšķiras 3-4 reizes). Precīzu skaitli neminu tāpēc, ka operatīvajā statistikā atrodamie skaitļi man likās pārāk izkliesti, tomēr, kompilējot dažādus datus, iznāk, ka esam uz oligarhisma sliekšņa (27% mūsu ienākumu ir 10% bagātāko rīcībā; nabadzīgāko ienākumi ap 10% no turīgāko ienākumiem u.tml.). Vēl viena oligarhisma pazīme - sava kvalificētā darbaspēka ekspluatācija līdz pilnīgam nolietojumam un tā izstumšana no darba, no valsts.

Protams, nav patīkami atzīt, ka Latvijas valsts varas elements ir sociālais parazītisms. Jā, ražošanas un kapitāla koncentrācija, domājams, notiks arī turpmāk. Bet - arī politiskajās cīņās galvenais arguments kļūst nauda. Un nākamajās Saeimas vēlēšanās cīņu par varu, iespējams, vēl izteiktāk nekā līdz šim noteiks nevis rūpes par valsti, bet «demokrātiska» grupējumu cīņa par ietekmi valstī. Varbūt to varēja kaut cik «saprast» deviņdesmitajos - kapitāla pirmatnējās uzkrāšanas - gados. Tagad to vairs saprast nevar. No politikas tas jāpatriec. Jo oligarhisms tiešām saēd katras zemes sabiedriski politisko struktūru.

Tātad - es atzīšu Ingunas Sudrabas vadītās komisijas sūtību un lietderību tad, ja tā sniegs principālu, patiesu un aptverošu politiskā režīma novērtējumu. Nevis uzskatīs par labāku redzēt vien atsevišķas, partijiskām cīņām parocīgas un atsevišķajam ērtas problēmas epizodes. Piemēram, subjektīvi man šķiet, ka Vienotība oligarhismā jūtas tikpat komfortabli kā visi pārējie aktori un līdz ar tiem tikpat centīgi konstruē oligarhismu, pieļauj to.