Rīgā: Arhitektūras pērle Vecrīgas sirdī 4 komentāri
 
Rīgā

Arhitektūras pērle Vecrīgas sirdī

 
Skatīt 3 bildes
foto no Melngalvju nama arhīviem
foto no Melngalvju nama arhīviem
Foto no Melngalvju nama arhīviem
foto no Melngalvju nama arhīviem
 
Arhitektūras pērle Vecrīgas sirdī
1 / 3 Bildes 
 
 

Melngalvju nams, kas kā Rīgas vizītkarte slejas pašā pilsētas sirdī, allaž ticis uzskatīts par unikālu arhitektūras vērtību. Reiz tas Rīgai tika atņemts, bet nu jau 16 gadus atkal ir savā vietā. Kas šo namu padara tik īpašu un neatkārtojamu?

Svarīgākā ēka pilsētā

Nama celtniecību 14. gadsimta sākumā noteica nepieciešamība - pilsētas rātskungiem un tirgotājiem, kuri virzīja reģiona attīstību, bija vajadzīga vieta, kur pulcēties, rīkot sanāksmes, slēgt līgumus un arī svinēt svētkus. Lai gan drošu liecību par šīs ēkas celtniecību nav, tomēr tiek uzskatīts, ka nams tapis laikā no 1331. līdz 1334. gadam. Toreiz rīdzinieki to sauca par Jauno namu. Melngalvju nama vārdu tas iemantoja tikai 18. gadsimta sākumā, kad par ēkas vienīgajiem īpašniekiem kļuva Melngalvju brālība.

Šodien Melngalvju nams ir viena no greznākajām ēkām pilsētā, tomēr 14. gadsimtā tā tika uzcelta kā izmēros liela, taču samērā vienkārša viduslaiku celtne.

Pastāv divi viedokļi par Jaunā nama celtniekiem. Daļa pētnieku uzskata, ka ēku cēlis tā laika būvmeistars Dītrihs Kreige, bet citi šo viedokli noraida, uzskatot, ka šādu samērā vienkāršu celtni varēja uzbūvēt arī vietējie latviešu amatnieki, kuri aktīvi piedalījās Rīgas apbūvē. Tāpat nav saglabājušās vizuālās liecības par nama izskatu tā pirmsākumos, bet pastāv viedoklis, ka nams celts uz kādas vēl senākas ēkas mūriem. Par to vedina domāt nama neregulārais plāns un 90. gadu sākumā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atklātais pamatu sienu dažādais mūrējums.

Skaidri zināms, ka Jaunais nams tika celts no sarkaniem ķieģeļiem un nama centrālā vieta bija Svētku zāle, kas aizņēma visu ēkas otro stāvu. Tieši tur arī notika svarīgākās tikšanās, tur tika darbināts galvenais uzņēmējdarbības motors pilsētā un risinājās sabiedrības turīgāko slāņu saviesīgā dzīve.

Grezniem tirgotājiem greznu namu

Daudzu gadsimtu garumā Melngalvju nams piedzīvojis ne vienu vien pārveidi. Dažādu gadsimtu arhitektūras stilu ietekme un papildinājumi to padarījuši unikālu un neatkārtojamu.

Melngalvju nama arhitektūra un iekārtojums pamanāmi sāka mainīties pēc 1477. gada, kad ēku savām vajadzībām sāka īrēt Melngalvju brālība. Šī biedrība apvienoja turīgus vācu izcelsmes tirgoņzeļļus, kuri vairāku gadsimtu garumā bija slaveni ne vien ar savām profesionālajām spējām, bet arī ar ekstravaganci, bruņnieciskumu un tieksmi pēc visa skaistā.

Pirmais nozīmīgais nama uzlabojums notika 1519. gadā, kad Rīgas tēlnieks un gleznotājs Reinkens no Lībekas Jaunajam namam izgatavoja piedurvju stabus, tās bija krāsotas akmens stēlas ar Melngalvju brālības aizbildņu - Dievmātes un Svētā Maurīcija - ciļņiem vēlīnās gotikas garā. Savukārt virs ciļņiem tika pielikti Rīgas pilsētas un Melngalvju biedrības ģerboņi. 1581. gadā nama fasāde tika papildināta vēl ar kādu Melngalvju brālībai svarīgu elementu - zelmiņa augšdaļā uzstādīja kokā grieztu un zeltītu karaļa Artusa krūšutēlu ar kroni galvā, scepteri un valsts simbolu - ābolu - rokā.

Par visbūtiskākajām pārbūvēm Ilze Martinsone sauc tās, kas namā notika laikā no 1590. gada līdz 1626. gadam. Kamēr nama mugurpuses zelminis, gadsimtiem ejot, palicis gandrīz nemainīgs, saglabājot savu sākotnējo, lietišķi konstruktīvo formu, fasādes zelminis piedzīvojis ne vienu vien pārmaiņu. 1590. gadā Melngalvju nama gotiskais pakāpju fasādes zelminis tika padarīts greznāks, daļu no tā aizbūvējot un dekorējot ar gaišā smilšakmenī kaltiem ornamentiem un citiem rotājumiem. Kad dekorēšanas darbi bija pabeigti, zelmiņa abās pusēs 1596. gadā novietoja divas akmens lauvu figūras ar vējrāža karodziņiem ķepās. Savukārt 1622. gadā fasādes zelmiņa pašā augšā tika uzstādīts vējrādis ar Svētā Jura figūru. 1626. gadā Jaunā nama fasādes darbu būtiskākā daļa tika pabeigta, uzstādot astronomisko pulksteni, kuru izgatavojis Rīgas pulksteņmeistars Matīss. Pulkstenis bija veidots no trim daļām - tas rādīja laiku, kalendāru un Mēness fāzes.

Neapšaubāma vērtība

Laikam ritot, līdz pat 19. gadsimtam Melngalvju nams tika uzlabots un papildināts ar jaunām detaļām - 1699. gadā nama centrālo ieeju izgreznoja ar barokālu smilšakmens portālu; laikā no 1793. līdz 1794. gadam ēku paplašināja, uzceļot divstāvu piebūvi. No 1857. gada līdz 1859. gadam pārbūvēja ieeju, Svētku zāli un fasādi, kurā uzstādīja četras Rīgas tēlnieka Augusta Folca veidotas skulptūras, kas simbolizēja Neptūnu, Vienprātību, Mieru un Merkuru, kā arī betonā lietus Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas ģerboņus.

Ilze Martinsone vērtē, ka papildinājumi un uzlabojumi, kas Melngalvju namam nākuši klāt laikā pēc astronomiskā pulksteņa uzstādīšanas, bet jo īpaši 19. gadsimtā, nav bijuši tik būtiski. «Daudz svarīgāka ir arhitektūras senākā vēsture. Lai arī ēka vairākkārt tika pārbūvēta, fasādes pamats saglabājās tāds, kāds tas bija agrās renesanses laikā, un pēc tā Rīgu atpazina. Par Melngalvju nama nozīmību liecina arī fakts, ka 20. gadsimta sākumā celtnes vērtība netika apšaubīta. Ulmaņlaikā nāca modē Vecrīgas nojaukšanas idejas, bet Melngalvju nama vērtību neviens neapstrīdēja, un bija skaidrs, ka namam Rātslaukumā ir jābūt. Un, kad plānoja jauno pilsētas valdes namu, tas tika ieplānots cieši līdzās Melngalvju namam.»

Neatkārtojamā Svētku zāle

Jau pašos pirmsākumos, kad Jaunais nams tika būvēts, par svarīgāko telpu tajā uzskatīja Svētku zāli, kas kalpoja gan kā sanāksmju zāle, gan dzīru vieta. Sākotnēji tā bija visai vienkārša - lai arī ziņas par tās izskatu ir skopas, zināms, ka zāles koka pārsegumu balstīja koka stabi, nelielie zāles logi bija iestikloti ar vitrāžām svina rāmjos, bet sienas apmestas un balsinātas. Laikam ejot, tā kļuva arvien greznāka, jo tieši šeit melngalvji uzņēma valstiski svarīgus viesus, karaļus, carus un ķeizarus.

16. gadsimtā zāli rotāja dažādi reliģiska rakstura ciļņi, gleznojumi, kokā grieztas skulptūras un, protams, Melngalvju brālības ģerbonis, kura centrā bija melnā mora galva. Pie griestiem karājās misiņa kroņlukturi. Tiesa, vēlāk tie tika atzīti par nepiemērotiem un daļa pārdota Kurzemes hercogam. 18. gadsimtā to vietā nāca greznas kristāla lustras.

Lai Svētku zāle kļūtu reprezentatīvāka, 19. gadsimta pirmajā pusē to pilnībā pārveidoja. Izmantojot daļu no bijušajām noliktavām bēniņos, zāles griestus pacēla, tādējādi telpu padarot daudz plašāku. Tika ierīkotas parādes kāpnes uz Svētku zāli, izbūvēts muzikantu balkons, ko balstīja četras koka kolonnas un rotāja moru statujas. Tika pasūtītas jaunas mēbeles ar moru galvu simboliku uz tām. Savukārt zāles sienas rotāja valdnieku portretu galerija - milzīgas Zviedrijas un Krievijas valdnieku gleznas greznos, no koka grebtos rāmjos. 20. gadsimta pašā sākumā zāles logos ievietoja jaunas krāsainu stiklu vitrāžas, bet uz griestiem tapa unikāls gleznojums, kura centrā bija «Svētā Maurīcija apoteoze». Meta autors bija baltvācu gleznotājs un vitrāžists Ernsts Tode.

Intīmās arhitektūras paraugs

Pēc nama bojāejas Otrā pasaules kara laikā arhitekti, mākslas zinātnieki un citi nozares speciālisti gadiem ilgi nenogurstoši runāja par to, ka namu, kas reiz kalpojis kā Rīgas vizītkarte, nepieciešams atjaunot. 90. gadu sākumā beidzot tika pieņemts lēmums to darīt. Sākās arheoloģiskie izrakumi un pētnieciskais darbs, lai noskaidrotu, kāds īsti bijis nams pirmskara laikā, un tad sekoja atjaunošana. Uz vēsturiskajiem pagrabiem Melngalvju nams tika uzcelts no jauna, tā piepildot 19. gadsimta otrajā pusē ēkas ieejas daļas vārtu iekšpusē pielikto uzrakstu, kas vēstīja: «Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!»

Nama fasādes fotogrāfijas sniedza pietiekamu pārskatu par to, kāds nams izskatījies dažādos laikos, taču par iekštelpām nama atjaunotājiem nebija pilnīgas skaidrības. Atjaunošanas darbos tika izmantotas iekštelpu fotogrāfijas, kas saglabājušās no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma. Lai atjaunotu ekskluzīvo portretu galeriju un griestu gleznojumu Svētku zālē, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Andris Začests izmantoja Zviedrijas karaļu pilīs, kā arī Igaunijas un Krievijas muzejos atrastos gleznu paraugus. Tāpat nama zāles tika piepildītas ar dažādu laikmetu un stilu mēbelēm, lustrām, gleznām, grafikām un tēlniecības darbiem.

Tomēr nama atjaunošanu arhitekte sauc par lielu vērtību. Melngalvju nams Rīgai ir nepieciešams, tā ir daļa no mūsu vēstures. Savulaik, redzot pirmskara laika Melngalvju namu, mākslas zinātnieks Boriss Vipers PSRS Zinātņu akadēmijas izdotā grāmatā rakstīja: «Ir sevišķi intīmi, gribētos teikt, apgaroti arhitektūras pieminekļu veidi, tie nepieder pie pasaules šedevriem, tos nav radījuši ģeniāli celtnieki, taču tie izpildīti ar vissmalkāko juveliera apdares precizitāti un tiem piemīt neatvairāma burvība, it kā ar gaišu smaidu tie apstaro savu tuvāko apkārtni. Tieši pie šādiem filigrāniem intīmās arhitektūras fantāzijas paraugiem pieder Melngalvju nams Rīgā.»

***

Raksta tapšanā izmantotā literatūra: Pēteris Ārends, «Melngalvju nams Rīgā», 1943.; Māra Siliņa, «Melngalvju nams Rīgā», 1995.; Māra Siliņa, «Melngalvju nams», 2009.

Komentāri [4]
#
? 13.marts 2017 14:40 atbildēt
Vai gleznu kopijas arī ir pērles?
 
#
Jānis 13.marts 2017 13:37 atbildēt
Tikai to aizēno komunistu celtais zārks ,kas tagad ir Okupācijas muzejs
 
#
LM 13.marts 2017 12:58 atbildēt
Tā nav pērle, tā ir replika, pakaļdarinājums.
 
#
Bet » LM 13.marts 2017 16:00 atbildēt
LABS ATDARINĀJUMS,jo īsti nezinam kāds bija oriģināls
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers