Rīt paies tieši piecdesmit gadi kopš dienas, kad toreizējais Latvijas komunistu priekšnieks Augusts Voss Salaspils koncentrācijas nometnes vietā sapulcināto cilvēku tūkstošu klātbūtnē iedarbināja visus šos gadus bez apstājas skanošo metronomu.
1967. gada 31. oktobrī daudz ļaužu varēja pirmo reizi aplūkot Salaspils memoriālu un noklausīties stāstu par nometni. Vismaz vairākumam no viņiem šis stāsts bija jāzina jau iepriekš. Konkrētajā pasākumā stāsts tika atsvaidzināts ar tā sadalīšanu starp vairākiem runātājiem jeb lomām, sākot ar nometnes bijušo ieslodzīto un beidzot ar viesi no ārzemēm. Galvenajā lomā, protams, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretārs A. Voss (1919-1994, šajā amatā 1966-1984). Vismaz diviem apgalvojumiem no viņa runas par Salaspils koncentrācijas nometni bija jākļūst tikpat neaizskaramiem un neizkustināmiem kā Salaspils memoriāla dzelzsbetona figūrām aiz vēl jo monumentālākas ieejas būves. Pirmkārt, ka Salaspilī «gājuši bojā vairāk nekā 100 000 nevainīgu cilvēku». Pēc tam Padomju Savienībā vairs nebija iespējama publikācija, kas minētu mazāk par simt tūkstošiem nevis vien ieslodzītu, bet arī nogalinātu cilvēku. Otrkārt, ka Salaspils koncentrācijas nometne ir jāsauc par nāves nometni. Emocionāli un tehniski iespaidīgo memoriālu varētu pielīdzināt fabrikai, kas turpmākos divdesmit gadus štancēja cilvēkus, kādiem Latvija nav Latvija bez savas nāves nometnes ar līķu kalnu simt tūkstošu cilvēku ķermeņu augstumā.
Publicitātes materiāli
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās šo «fabriku» piemeklēja daudzu Latvijas fabriku liktenis - tā pārtauca ražošanu, bet netika nojaukta. Gandrīz trīsdesmit gadus tā palika brīvi pieejama apmeklētajiem, kuri tikpat brīvi varēja minēt vai meklēt rakstos dzelzsbetona figūru un metronoma tikšķu nozīmi. Tieši patlaban notiek memoriāla aprīkošana ar tādiem skaidrojumiem par Salaspils nometni, kādi vizualizēs grāmatā Aiz šiem vārtiem vaid zeme rakstīto. Darbu grafiks sola memoriālam mūsdienīgu noformējumu jau šogad. Īpašu paldies par to teiksim Salaspils pašvaldībai, Daugavas muzejam un grāmatas līdzautoram Uldim Neiburgam.
Nepiesaucot neko senāku, Salaspils nometnes jēdziena nostiprināšanās Latvijā datējama ar 1925. gadu, kad tur vasaras mītnes karavīriem ierīkoja Latvijas armija. Pēc tam pašas armijas un pilsoniskā prese regulāri jūsmoja par karavīriem, kas nevainojami izpildījuši dažādus kara mācību uzdevumus, turpretī sociāldemokrāti izskaidroja kaušanos Salaspils zaļumballēs ar buržuju armijas prettautisko būtību.
Ekrānšāviņš no avīzes
Nelāgu nozīmi Salaspils nometnei piešķīra 1941. gada vasara. Tiklīdz sāka iznākt vācu okupācijas laika izdevumi, tā tajos parādījās sludinājumi, kuros piederīgie meklēja par Sarkanās armijas daļu pārveidotās Latvijas armijas karavīrus, kuri pēdējo reizi manīti Salaspils nometnē un no turienes aizvesti nogalināšanai uz Sibīriju vai tepat uz Liteni, vai varbūt viņi vēl kā citādi pazuduši.
Publicitātes materiāli
Nākamo nozīmi Salaspils nometnei (jēdzienam, nevis precīzi vienai un tai pašai vietai un apbūvei) piešķīra vācu okupācijas laika latviešu šķietamās pašpārvaldes laikraksts Tēvija ar 1942. gada 11. novembra publikāciju Slaistus mācīs kārtīgi strādāt: «Kas pamācības neievēros, tos atkārtoti pienākot bezdarbībā ievietos Salaspils spaidu darbu nometnē, kur viņus pagaidām 6 nedēļas mācīs kārtīgi strādāt. Dažs labs jau tur mācījies darbu pareizi vērtēt un kļuvis atkal par derīgu tautas locekli.»
1943. gada vidū Salaspils slava bija tikusi pāri Austrumu frontes līnijai. Aiz tās patvērušos latviešu komunistu avīze Cīņa 17. jūnijā rakstīja, ka «veseliem ešeloniem veda cilvēkus gan no citām zemēm, gan no dažādām Latvijas malām un apšāva tos Čuibes priedēs starp Rumbulas un Salaspils stacijām». Lai gan par Salaspils nometni burtiski tajā reizē nekas netika teikts, tomēr šāds teksts ļauj nojaust, kā tika lipināts stāsts par 100 tūkstošiem līķu no jebkādām ziņām un piedevām arī izdomājumiem par cilvēku nogalināšanu, ja tur kaut kādā veidā pieminēta Salaspils. Tā paša gada beigās 14. decembrī Cīņa jau bija nometni fiksējusi un tajā ielūkojusies: «Salaspils koncentrācijas nometnē friči no apcietinātiem jauniešiem tecina asinis saviem ievainotiem. No katra izraudzītā upura asinis sūc vairākas reizes, kamēr tek. Šie jaunieši pēc tam nomirst. Rīgā arvien biežāk pazūd jaunieši, kurus vēlāk atrod ar izsūktām asinīm.»
Publicitātes materiāli
Sekošana Cīņas uzdotajiem paraugiem notika ne tikai padomju okupācijas zonā. Avīze Latvju Ziņas Stokholmā 1945. gadā variēja Cīņas stāstu par Salaspili, kur «sievietēm bieži izdarīja «ārsta apskati», izvarojot glītākās no viņām, lai sagādātu materiālu virsnieku izpriecas namiem...» (skat. zemāk publikāciju paraugu sadaļā). Te jāatgādina, ka Salaspils nometne bija gauži nodarījusi vairāk latviešiem kopumā nekā tieši komunistiski noskaņotiem latviešiem.
Viens no padomju propagandas uzdevumiem bija saplūdināt koncentrācijas nometni ar turpat netālu bijušo padomju kara gūstekņu nometni, kas deva kaut jel kādu reālu virzību uz vajadzīgo 100 tūkstošu upuru skaitu.
Salaspils kā soda nometnes vieta nebūt nebeidzās ar tās nacistu varianta oficiālo likvidāciju 1944. gada 29. septembrī un nodedzināšanu oktobrī. Nākamais okupācijas režīms pasteidzās aizņemt dažas nenodedzinātās nometnes barakas ar vācu kara gūstekņiem un gūsteknēm, no kurām vienu stāstu teicās uzklausījusi Vācijā izdotā latviešu avīze Latvija 1950. gada 22. novembrī: «Ļoti bieži mūs pēra ar ādas siksnām. Igauniete Laila no Pečoriem pretojās sargiem un atteicās izģērbties...» (skat. zemāk).
Padomju variantā galvenā uzmanība tika pārlikta no sievietēm uz bērniem, precizējot sākotnējo versiju par asiņu iztecināšanu no jauniešiem. Izklausījās taču vēl briesmīgāk, ka asinis tecinājuši no bērniem līdz pat zīdaiņiem, ja neviens nedrīkstēja uzdot jautājumus, kādā veidā, cik daudz un kam derīgu asiņu vispār varēja iegūt no infekcijas slimību apņemtajiem bērniem. Bērnu piesaukšana bija līdzeklis, ar ko padomju propagandisti centās izkonkurēt nevis sieviešu ciešanu attēlotājus, bet vācu laika preses kopš 1941. gada vasaras virpināto stāstu par «baigo gadu», kad Latvija bija atradusies padomju okupācijā. Daudzas publikācijas 1944./1945. gada Cīņas numuros izskatās kā pārrakstītas no iepriekšējo gadu Tēvijām. Tad nu padomju propagandisti meklēja un atrada, kas viņu publikācijas atšķirtu no iepriekšējām: atrada Salaspilī nometni un nometnē - bērnus.
Vāciešu briesmu darbu aprakstīšana būtiski noplaka pēc 1946. gada, līdz kamēr avīze Padomju Jaunatne 1957. gada 15. novembrī uztraucās par to, ka «pie mums ieradīsies delegācija no Francijas, bet mēs nevarēsim parādīt pat niecīgu piemiņas plāksnīti par godu fašistu nomocītajiem upuriem, kuru starpā bija arī francūži, kas smaka Salaspils koncentrācijas nometnē». Desmit gadus vēlāk piemiņas plāksnītes vietā jau bija varens memoriāls, un sešdesmit gadus vēlāk tika noskaidrots, ko īsti nozīmē virs memoriāla ieejas liktie vārdi aiz šiem vārtiem vaid zeme.
Ekrānšāviņš no avīzes
***
Nometnes vidū atradās soda un sapulcēšanās laukums ar kauna stabiem un nojaucamām karātavām. Nometni pārvaldīja «sevišķi mācīti» vīri, kas sēdēja un gudroja dažādus sodus un pazemojumus. Sievietēm bieži izdarīja «ārsta apskati», izvarojot glītākās no viņām, lai sagādātu materiālu virsnieku izpriecas namiem, piem., slavenajam namam Parka ielā 4. «Nolietotās» sievietes, protams, likvidēja. Salaspilī laiku pa laikam rīkoja t.s. «jēriņu naktis», kur «izmēģināja» sievietes. Vispār izvirtībai te bija traki veidi. Piemēram, sirmam vīrietim lika kopoties ar jaunu meiteni visu «augsto» kungu priekšā. Ja kāda nepadevās, to spīdzināja un likvidēja. Bija daudz jaunavu, kas labāk devās nāvē.
***
Vispirms nomira zīdaiņi. Trīs dienas mēs nesām no barakas laukā bērnu līķīšus, likām viņus koka kastītēs un nesām uz bedri. No Rīgas atbrauca kāds vācu profesors un grupa jaunu ārstu. Viņi savāca slimo bērnu urīnu un ievadīja to bērniem zem ādas. Bērniem sāka pampt kājas, rokas, sejas. Uz galvām viņiem parādījās lieli augoņi. Bērni slāpa nost, un līdz ar vaidiem no viņu krūtīm lauzās ārā strutas. Bet šie necilvēki - ārsti baltos apmetņos bieži ienāca barakā. Viņi mērīja bērniem temperatūru, pierakstīja, cik ātrā laikā bērni nomirst pēc urīna ievadīšanas un cik ilgi turpinās agonija. Viņi strādāja ar bērniem kā ar izmēģinājuma trusīšiem.
***
Pirmos četrus mēnešus poļitruki vai ik naktis pa stundai mūs pratināja, uzstādot visneiedomājamākos jautājumus, uz kuriem dažkārt pat nebija iespējams atbildēt. Par to tad saņēmām belzienus pa galvu, dunkas mugurā un durkļu dūrienus sānos. Par neatzīšanos man visu nakti bija jāstāv uz pirkstgaliem. Pie labākās gribas to nevarēju, tādēļ mani smagi piekāva, pēc tam ieveda ar ūdeni pildītā pagrabā, kur, līdz kaklam iebridušai, man vajadzēja sagaidīt 5. rīta stundu. (..) Ļoti bieži mūs pēra ar ādas siksnām. Igauniete Laila no Pečoriem pretojās sargiem un atteicās izģērbties, jo uz soda dēļa bija jāguļas kailām. Par šo soli viņa samaksāja ar savu dzīvību.
