Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes grāmata Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944. aizskar sāpīgas tēmas ne tikai Latvijas pagātnē, bet arī tagadnē un nākotnē.
Sev pienākošos «fui» grāmatas autori jau dabūjuši arī Neatkarīgajā. Neatkarīgās interneta izdevuma lasītāju komentāros 28. janvārī publicētajai K. Kangera un U. Neiburga intervijai Nirnbergas tribunālā Salaspils nometne bija maznozīmīga lasāms: «Man šis pētījums un tie secinājumi izskatās kā nelietība..»; «gribat attaisnot fašistus, un tāds iespaids raisa pretīgumu pret jūsu pūliņiem..»; «šitie vēsturnieki pēc nāves nonāks ellē..»; «nekas nav sliktāk, ja 3 paēduši, bet pēc naudas izsalkuši nejēgas (kas ieguvuši nekam nederīgu dr. hist piedēkli un tagad cenšas izspiest no tā kādu grasi) sāk spriedelēt par lietām, par ko maz sajēgas..»
Konkrēto frāžu autori varētu būt gan cilvēki ar psihiskām novirzēm, gan šādu cilvēku apmierināšanai nolīgti interneta komentāru rakstītāji, bet tik un tā minētās atsauksmes liecina, ka tepat vien grozās tūkstošos skaitāmi cilvēki, kuriem Latvija nav Latvija bez savas nāves nometnes ar vismaz 100 tūkstošiem līķu. Dati par visļaunākajā gadījumā nepilniem diviem tūkstošiem Salaspils nometnē nogalinātu un vispār nomirušu cilvēku ir viņus tik ļoti satracinājuši, ka būtu gatavi paši uztaisīt viņiem atņemto spēļmantiņu – nāves nometni ar līķu kalnu viņus uzbudinošā augstumā. Cerēsim, ka tā tikai vārdiska ālēšanās. Lai taču viņi izgāž internetā savu vēlēšanos būt par šādu nometņu priekšniekiem komplektā ar dusmām par nevarību kaut jel kādā mērā piepildīt savus sapņus.
Jebkurai darbībai reālajā pasaulē ir ārkārtīgi daudz ierobežojumu, kuru dēļ, piemēram, nacistu okupācijas režīms Latvijā neierīkoja nāves nometni neatkarīgi no tā, vai režīms to gribēja vai negribēja. Režīma uzturēšana prasīja tūkstošiem soda nometņu un nometnīšu, bet režīms būtu vienā paņēmienā sagrāvis pats sevi, tiklīdz noteiktu nāves sodu par vienīgo sodu. Nē, režīmam vajadzēja ļoti piestrādāt pie sodu gradācijām, kas izpaudās arī kā tāda soda nometņu sistēma, kurā tagadējie pētnieki uzskaita 17 atšķirīgu tipu nometnes un koncentrācijas nometņu tipam saskata četrus paveidus. Šis Trešā reiha birokrātu un mūsdienu zinātnieku negribētā sakara auglis ir izbaudāms grāmatas Aiz šiem vārtiem... 73. lpp. Grāmatas autoru patstāvīgās pārcentības kvintesence ir 18. lpp. mēģinājums atņemt Latvijai ne tikai nāves, bet arī «sabiedrībā populāro apzīmējumu «koncentrācijas nometne»», ko «nevaram lietot» vismaz «zinātniskā darbā par Salaspils nometni». Tas nu gan ir pieteikums izteikties lasītājiem nesaprotamā valodā, ko grāmatas autori – paldies Dievam un viņiem pašiem – īstenībā neievēro. Koncentrācijas nometnes nosaukuma nemitīgo lietošanu kopš grāmatā aprakstītā laika līdz šai baltai dienai nosaka tā principiālā nenoteiktība, jo tikai tādējādi var fiksēt šādās nometnēs ieslodzīto izredzes, dreifējot starp grāmatā Aiz šiem vārtiem... 168. lpp. pārskaitītajām «trim dažādām iespējām: atbrīvošanu, kas notika ļoti reti; atrašanos drošības ieslodzījumā... visbiežāk līdz kara beigām; vai nāves sodu». Koncentrācijas nometne ir nometņu sistēmas pamats un rezervuārs, no kura piepildīt nometnes ar šādu vai tādu specializāciju cilvēku izmantošanā vai nogalināšanā. Kamēr cilvēks atrodas koncentrācijas nometnē, viņa nākotne ir tikpat neskaidra kā iznākums karam, kas taču sākās un turpinājās tāpēc, ka karojošām pusēm vēl bija atšķirīga pārliecība par to, ar ko karš beigsies. Salaspils ieslodzīto likteņi vairs nebija atkarīgi no viņiem, tajā skaitā arī no tā, ar ko katrs bija izpelnījies nometni. Tas turpat 168. lpp. izskaidrots ar kāda bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā vārdiem, ka ikviens nometnē ievietotais «puslīdz droši varēja pieņemt, ka viņa lieta izbeigta, izņemot, ja viņš izdarīja kādu jaunu pārkāpumu vai ja viņa lietā atklājās kādi jauni apstākļi». Grāmatas kopsavilkuma sadaļā 307. lpp. parādīts, ka nāves sodu par bēgšanu vai cita veida nopietnu pretošanos visā nometnes pastāvēšanas laikā nopelnījuši daži desmiti no vairāk nekā 20 tūkstošiem, kuri uz kādu laiku bija ieslodzīti šajā nometnē. Daudz lielāka skaita cilvēku likteņus jau pirms kara beigām izšķīra Vācijas centieni ar ieslodzīto nogalināšanas, pārvietošanas vai arī atbrīvošanas kampaņām palielināt izredzes uz tai labvēlīgu kara iznākumu.
Grāmatā Aiz šiem vārtiem... vismaz principā atceļ atpakaļ spožumā un godībā Salaspils nometnes memoriālu, ko ilgu laiku bija neērti pieminēt tieši vēstures kontekstā. Memoriāla uzdevums taču ir palīdzēt cilvēkiem paturēt atmiņā vēsturiskus notikumus, tikai Salaspils gadījumā šie notikumi nebija zināmi. Nācās kaut kā izgrozīties, lūkojoties uz memoriālu kā uz izteiksmīgu mākslas darbu un apjoma ziņā tik iespaidīgu veidojumu, ka tam nemaz nevarēja tikt garām vai apkārt Salaspils pašvaldībā un visā Pierīgā. Tagad turpretī rūpes ir tikai par to, lai maksimāli uzskatāmi un korekti pārnestu uz memoriālu grāmatas materiālus, kuru ilustratīvā sadaļa grāmatas 312.–385. lpp. pati par sevi ir milzīga vērtība. Kaut minimālas vēsturisko liecību eksponēšanas iespējas bija iekļautas jau memoriāla projektā, kura autoriem pat sapņos nevarēja rādīties tāda eksponēšanas tehnika, kāda tagad tiek lietota katrā sevi cienošā muzejā, izstāžu kompleksā vai izglītības centrā. Nu beidzot Salaspils memoriālam ir iespējams izcīnīt starptautisku atzinību visās šajās nominācijās, ja sakristu mākslinieciska veiksme, finansējuma pieejamība un – kas šeit var izrādīties galvenā – politiskā griba.
Memoriālu, protams, necēla ar cerību, ka pēc tā atklāšanas 1967. gada 31. oktobrī nāksies paciesties vēl tikai gadus piecdesmit, līdz beidzot kāds papūlēsies noskaidrot un izstāstīt, uz ko īsti memoriāls attiecas. Memoriāla celšanas un pirmo pārdesmit pastāvēšanas gadu laikā viss jau bija skaidrāks par skaidru: tur tātad fašisti (ārkārtīgi reti un negribīgi pieļaujot, ka īstenībā gan nacisti) nogalinājuši 100 tūkstošus cilvēku, tajā skaitā septiņus tūkstošus bērnu ar – nu, kā lai to nosauc – jocīgu metodi, iztecinot no viņiem visas asinis.
Vairākus gadu desmitus tas nedrīkstēja būt jocīgi, jo tam bija jābūt tikai un vienīgi ārkārtīgi briesmīgi. Tomēr memoriāla atklāšanas divdesmitā gadadiena jau iekrita uz robežlīnijas, kur Padomju Savienībā sāktā perestroika un vietējā plēšanās par to, vai to latviski saukt par pārkārtošanos vai par pārbūvi, jau pārgāja patiešām vietējā Atmodā. Tad gan varēja sākt padomāt un pat skaļi padomāt, ka kaut kas nevar būt tiesa stāstā par asiņu tecināšanu ievainoto vācu armijas karavīru vajadzībām no bērniem, kas jau tāpat bija tuvu nāvei no infekcijas slimībām. Varēja uzdurties arī citām nesakritībām pie jebkuriem mēģinājumiem par Salaspils koncentrācijas nometni kaut ko pastāstīt, nevis tikai raidīt lāstus fašistiskajiem nezvēriem un bērnu slepkavām. Diemžēl no sajēgas par to, kas Salaspilī nenotika kā vispār neiespējams, automātiski neizrietēja zināšanas par to, kas tad tur īstenībā notika.
Grāmata Aiz šiem vārtiem... ir pārāk apjomīga un dziļdomīga, lai to varētu radīt tukšā vietā, t.i., ārpus vācu okupācijas laika izpētes. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas šādai pētniecībai nebija nekādu politisku un ideoloģisku šķēršļu, bet trūka resursu tieši tāpat kā jebkurai citai zinātniskai darbībai. Heinriha Stroda (1925–2012) plašā publikācija Salaspils koncentrācijas nometne tomēr tika nodrukāta jau Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmatā 2000 (R., 2001), un tālāk sāka krāties grāmatas tagadējo autoru publikācijas par Salaspils nometni. Šo pētījumu rezumējums grāmatā ne par mata tiesu nemazina nacistu pastrādāto noziegumu smagumu tāpēc, ka nometne izrādās ne nāves nometne un par kapu tā kļuvusi nevis 100 tūkstošiem, bet pāris tūkstošiem cilvēku. Grāmata uzrāda nāves nometni Salaspilī kā iespējamību, bet realitātē «ebreju jautājumam radās cits risinājums – Rumbulas akcija. Šajā akcijā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī noslepkavoja lielāko daļu (24 000) vēl dzīvo Latvijas ebreju... Pēc šīs akcijas nekāda milzu nometne 25 000 personu Salaspilī vairs nebija vajadzīga» (95. lpp.). Cilvēku slepkavošanas fakts paliek slepkavošanas fakts neatkarīgi no tā, vai cilvēkus aizved uz nometni nonāvēt ar indi vai nomērdēt badā, ar ko nacisti padarīja ļoti līdzīgas nāves nometnēm padomju kara gūstekņu nometnes 1941./1942. gada ziemā, ko grāmata Aiz šiem vārtiem... atgādina 284.–289. lpp., vai cilvēkus aizved nošaut uz mežu. Psiholoģiski jūtīgo 100 tūkstošu līķu robežlīniju tagad iespējams atkal sasaistīt ar Salaspils memoriālu kā skatpunktu uz visiem tiem nacistu noziegumiem, kas veikti gan Latvijas teritorijā pret dažādas valstiskās izcelsmes cilvēkiem, gan pret Latvijas iedzīvotājiem visā nacistu varas zonā. Koncentrācijas nometņu tēmu pētījumos par šādiem notikumiem akcentē nojausma, ka tajās jau fiksētie notikumi var atkārtoties kā risinājums mūsu pārapdzīvotās pasaules problēmām.
