Došanās uz ārzemēm, lai studētu un gūtu visdažādāko pieredzi, nebūt nav jauns ieradums. Daudzus gadus darbojās Eiropas Savienības programma mobilitātei un sadarbībai augstākajā izglītībā Erasmus, kas noslēdzās 2014. gada 30. septembrī. Tad to nomainīja Erasmus+.
Erasmus ļoti bieži uztver kā programmu jauniešiem, jo tieši viņi to izmanto visbiežāk, tomēr tajā var piedalīties ikviens noteiktiem kritērijiem atbilstošs students. Tātad Erasmus bija un Erasmus+ ir programma arī tiem, kuriem pāri 30, un arī neklātienes studentiem.
Piemēram, Līgai Irbei 2014. gadā radās doma izmantot Erasmus+ programmu, taču sākotnēji biedēja neskaidrības, jo, pirmkārt, viņa studēja Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes neklātienē, otrkārt, viņa bija vecuma grupā 30+ un savas angļu valodas zināšanas nevērtēja kā pietiekami labas studijām ārzemēs.
Jauna pieredze, iespaidi
Taču draugu un ģimenes atbalsts un iedrošinājums svaru kausu nolieca par labu apņēmībai vismaz mēģināt pieteikties. «Mana prioritārā izvēle bija Polija, Kazimira Lielā universitāte Bidgoščā,» stāsta Līga.
Turp viņa devās 2014. gada septembrī. «Sekojošie 4,5 mēneši bija prieka un gandarījuma pilni. Manā skolā dominēja studenti no Spānijas un Turcijas, vēl bija pārstāvji no Slovākijas. Neskatoties uz gadu atšķirību, Erasmus biedri ļoti bieži arī mani aicināja līdzi uz dažādiem pasākumiem, tāpēc varu viennozīmīgi apgalvot, ka lielāka vecuma dēļ nejutos nepieņemta. Savukārt es, tā kā labāk orientējos Polijā, labprāt dalījos pieredzē un ieteikumos, kur labāk doties un ko noteikti apskatīt. Ceļošana, valsts, tās kultūras, vēstures iepazīšana ir vēl viena iespēja, ko sniedz Erasmus programma. Studiju pieredze bija ļoti atšķirīga no Latvijas, jo biju vienīgā apmaiņas studente savā fakultātē, tāpēc lekcijas veidojās vairāk kā semināri, pieredzes apmaiņa ar pasniedzējiem, nevis lekciju klausīšanās. Par grūtībām – patiešām man tādu Polijā nebija. Pasniedzēji bija saprotoši arī pret valodas nepilnībām,» norāda Līga.
Savukārt Rasma Platače (40+) piedalījās Erasmus programmā kā Rēzeknes augstskolas studente, dodoties uz Klaipēdas universitāti. «2010. gadā man piedāvāja izstrādāt un papildināt maģistra darbu Klaipēdā. Vairums studentu bija jaunieši līdz 30 gadiem, taču aptuveni 10% bija vecāki par mani. Studijas man grūtības nesagādāja, lai gan man bija stingra vadītāja. Lietuvā izstrādāju siltuma ķīmiskās analīzes biokurināmajām granulām. To nevarēju veikt Rēzeknē, jo nebija pieejamas nepieciešamās iekārtas. Šos pētījumus turpināju Jelgavas Lauksaimniecības universitātē, kur pēc tam studēju doktorantūrā. Lietuvā man veicās tik labi, ka saņēmu piedāvājumu palikt ilgāk un palīdzēt vietējiem studentiem. Arī sadzīve grūtības neradīja, iejutos jau pirmajā dienā. Mums uzreiz lika sākt runāt lietuviešu valodā, jau pirmās dienas sadraudzības pasākumā katram bija jāiemācās pateikt 5–7 teikumus par sevi lietuviešu valodā. Viņi ir ļoti lepni par savu valodu,» uzsver Rasma.
Nejutās kā tante jauniešu barā
Bet Ilze Jēriņa (30+) piedalījās Erasmus programmā kā Latvijas Universitātes studente, 2014. gadā dodoties uz Luksemburgas universitāti. «Līdzšinējās studiju gaitās Erasmus iespēju nebiju izmantojusi un saprotu, ka vēlreiz, visticamāk, nestudēšu, tāpēc tas bija «tagad vai nekad» variants, lai maksimāli iegūtu visu no studijām. Atšķirībā no iepriekšējiem studiju gadiem tūlīt pēc vidusskolas, kad vairāk vai mazāk studēju «tāpēc, ka jāstudē», tagad studēju tikai sev – tāpēc, ka gribu ko jaunu iemācīties. Erasmus dod papildu iespējas, kas nav pieejamas, studējot dzimtenē – cita vide, kultūra, cita izglītības sistēma, cita pasaules uztvere, vērtības utt. Turklāt Erasmus stipendija deva iespēju 5 mēnešus (vienu studiju semestri, ko pavadīju Luksemburgā) nestrādāt, bet par 100% koncentrēties mācībām – arī tā ir iespēja, kas īpaši bieži dzīvē netiek piedāvāta. Tā kā studēju maģistrantūrā, tad ne Latvijā, ne Luksemburgā mani studiju biedri nebija «jaunieši tieši no skolas sola», bet gan visi gājuši cauri bakalaura studiju līmenim (reizēm pat vairākiem, vai ieguvuši jau kādu maģistra grādu un šobrīd mācās, lai iegūtu otru), tātad visi vecumā virs 20 gadiem un jau ar zināmu studiju, dzīves un darba pieredzi. Gan Latvijā, gan Luksemburgā bija arī studiju biedri vecumā no 30 līdz 40 gadiem, tā ka nebija sajūtas, ka es būtu tante starp jauniešiem. Sadzīvē nekādu problēmu nebija ne vecuma, ne citu iemeslu dēļ. Kā galvenos ieguvumus varu minēt viennozīmīgi zināšanas, ko Latvijā nebūtu ieguvusi, jo studiju kvalitāte Luksemburgā ir daudz augstāka. Noteikti iesaku piedalīties Erasmus, turklāt ne tikai grupā virs 30 gadiem – jebkuram, kas vēlas iegūt starptautisku pieredzi, paskatīties uz lietām no malas un, iespējams, veidot karjeru ārvalstīs. Es uz Luksemburgu aizbraucu kopā ar sava vecuma studiju biedreni, kura Erasmus semestra beigās nokārtoja dokumentus, lai pārietu studēt tur. Viņa palika Luksemburgā, šobrīd iziet praksi kādā Eiropas Savienības institūcijā un vasarā iegūs maģistra grādu Luksemburgas universitātē,» stāsta Ilze.
Gadiem nav nozīmes
Erasmus+ iespējas izmanto arī Inga Sokolova (40+), kura šobrīd piedalās programmā kā Daugavpils universitātes doktorantūras programmas Pedagoģija 2. kursa studente un studē Viļņas Edukoloģijas universitātē. «Izmantoju iespēju Erasmus+ ietvaros būt praksē Viļņas Edukoloģijas universitātē. Prakses laikā man ir iespēja aprobēt promocijas darbā iekļautās idejas, to, protams, var darīt arī piedaloties konferencēs, taču prakse dod tam vairāk laika. Ļoti labi saprotu, ka man ir un būs jākonkurē ar jaunajiem speciālistiem. Lai to varētu darīt, man jāpilnveido tās prasmes, kas jau ir, un jāmācās no tām iespējām, kas tiek dotas. Man šķiet, ka, ja personība ir gatava mācīties un pilnveidoties, tad gadiem nav nozīmes. Ja šīs vēlmes nav, tad arī daudz jaunāki ļaudis ar lielām grūtībām iekļaujas mainīgajā esamībā,» teic Inga.
30+ vecums Erasmus projektā joprojām ir izņēmums, nevis norma. Piemēram, pēc Liepājas universitātes Erasmus+ koordinatores Līgas Anškēvicas sniegtās informācijas, 2011./2012. gadā uz ārzemēm studēt apmaiņas programmā devās 53 studenti, neviens nebija vecāks par 30 gadiem, 2012./2013. gadā 43 studenti, no kuriem 2 bija pārsnieguši 30 gadu slieksni, savukārt no 2014./2015. gadā 33 aizbraukušajiem studentiem tikai viens bija vecāks par 30 gadiem. Savukārt Daugavpils universitātes projektu koordinatore Inese Hodanova atzina, ka uz ārzemēm vecuma grupā virs 30 gadiem pārsvarā brauc doktorantūras programmas studenti.
Ģimene un darbs tiek minēti kā biežākie iemesli, kāpēc studenti 30+ nevar un nevēlas doties studēt uz ārzemēm semestri vai pilnu mācību gadu.
