Nereti mediji tiek dēvēti par ceturto varu, proti, par kaut ko demokrātiskas sabiedrības attīstībai un pastāvēšanai tikpat nozīmīgu kā tiesu sistēma, parlaments vai visa izpildvara. Mediji ikdienā ietekmē sabiedrisko domu, pilda sabiedrības sargsuņa lomu, pieskatot citos varas atzaros notiekošo, bieži nosaka publisko dienaskārtību un publisko debašu tēmas, līmeni un stilistiku. Pat neskatoties uz aizvien lielāku sabiedrības šūniņu noslēgšanos savos pašatlasītas un pašradītas informācijas un sociālo mediju burbuļos, tradicionālie mediji turpina būt tā līme, kas satur kopā sabiedrības atsevišķās grupas, veidojot nosacīti vienotu informatīvo telpu, sabiedrisko dienaskārtību un sabiedrisko domu, portālā Puaro.lv raksta Jurģis Liepnieks.
Daudzi te pamatoti iebildīs, ka, kopš sociālo tīklu sprādziena, nekas vairs nav tā kā agrāk, un tradicionālo mediju loma visos šajos procesos vairs tālu nav tāda kā agrāk. Jā, taisnība, protams, ka tā ir, tomēr tas nenozīmē, ka tradicionālo mediju loma visos iepriekšminētajos procesos būtu pavisam izzudusi vai ka tā tuvotos nullei.
Lai vai kā, sabiedriskajiem medijiem un tajos strādājošajiem būtu pašiem sevis dēļ jāizšķiras - vai viņi ir būtiska Latvijas demokrātijas infrastruktūras sastāvdaļa, spēlē būtisku lomu, vai nē. Jo, ja spēlē, tad tam vajadzētu nozīmēt arī būtisku atbildību par valstī notiekošo, gluži tāpat kā pārējām trim varām.
Šobrīd, kad bez neviena argumenta sabiedrisko mediju žurnālisti vienkārši vēlas sev lielākas algas (vienlaikus slēpojot informāciju par to, kādas tās ir), vai arī viņiem kā darbiniekiem vienkārši nepatīk priekšniecība, tad viņi uzsver savu būtisko loma sabiedrībā. Taču nekad trīsdesmit gadu laikā sabiedriskie mediji nav demonstrējuši ne mazāko refleksijas spēju vai vēlmi debatēt par sava darba kvalitāti. Iepriekšējā Latvijas Radio valde pat pamanījās noslepenot Delloitte Latvija neatkarīgo auditu par Latvijas Radio darbības trūkumiem, savukārt radio darbinieki radio virzienā vērsto piesardzīgo kritiku nosauca par Latvijas Radio reputācijas graušanu hibrīdkara apstākļos. Audits nav publiski pieejams vēl aizvien.
Ja mediji ir ceturtā vara, viņiem būtu jābūt arī vismaz ceturtajai daļai atbildības. Vai varbūt es kļūdos un medijiem, neskatoties uz būtisko lomu sabiedrībā, tomēr nav nekādas būtiskas atbildības par tajā notiekošo?
