Sestdiena, 16.decembris
Latvijā | 7.decembris, 14:00
Imants Vīksne

Dabas pētnieki sludina trauksmi: Latvijas ozoli iet bojā

Ir grūti iedomāties Jāni bez ozollapu vainaga Līgo vakarā, tāpat kā Latvijas ainavu bez ozoliem. Diemžēl tā var izrādīties drīza realitāte, ja vien zinātniekiem neizdosies atrast zāles pret ozolu pēkšņo nāvi.

Acute oak decline ir reta slimība. Jau vairākus gadus par tās iemesliem galvas nesekmīgi lauza britu pētnieki. Šoruden pirmo reizi tā konstatēta arī Latvijā - Talsu paugurainē.

Foto: Valsts meža dienests

Ošus jau pazaudējām

Ozolu bojāeju konstatēja uzņēmuma Labie koki arboristi. Nokaltis vainags, atlobījusies miza un melni, darvai līdzīgi notecējumi. Valsts meža dienests nekavējoties pasūtīja analīzes Valsts augu aizsardzības dienestam, un tagad koku bojāejas iemesls ir zināms. Tās ir divas baktēriju sugas - Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii. Turklāt tās savu postošo darbu veic sadarbībā ar kukaini. Inficētajos kokos gandrīz visos gadījumos konstatēta šaurspārnu krāšņvabole Agrilus biguttatus, kas, iespējams, ir slimības pārnēsātāja.

Oši, gobas un vīksnas Latvijā vairs tikpat kā nav sastopami. Šīs koku sugas pievārējusi patogēna sēne kombinācijā ar lapu sulu sūcošiem kukaiņiem. Kokam pakāpeniski atmirst augšējie zari, kompensējot lapu trūkumu, tas izmisīgi veido arvien jaunus dzinumus - ūdenszarus. Bez barības vielām novājinās sakņu sistēma, līdz koks izgāžas pat pie nelielākas vēja pūsmas, būdams joprojām zaļš. Tikmēr ozoli mirst stāvus - nokalst.

Pagaidām - nedarīt neko

Valsts meža dienests vēsta, ka tumšais, lipīgais šķidrums jeb eksudāts, kas izdalās pa mazām, vertikālām plaisām, ir galvenā pazīme, pēc kuras slimību atpazīt. Iesākumā tumšā šķidruma izdalīšanās notiek vienu līdz divus metrus virs zemes, bet pēc tam tā var būt novērojama arī koka lapotnē. Parasti tas notiek pavasarī un rudenī. Ozoli nav tikai ainavas sastāvdaļa. Daudzi tālredzīgi vecāki stāda ozolu audzes, lai nodrošinātu ar ienākumiem savus bērnus un mazbērnus. Pēc 100 gadiem tas ir vērtīgs lietaskoks ar īpaši cietu koksni. Uzņēmuma Labie koki vadītājs Edgars Neilands uzsver, ka arī simboliski ozols latviešiem ir svarīgs. Liepa ir sievišķības, ozols - vīrišķības simbols. Tautasdziesmās apdziedāts.

Diemžēl, kā sasirgušo ārstēt, speciālistiem pagaidām trūkst ideju, un vienīgais, kas pašlaik atliek - nedarīt neko. Rekomendācijas taps pret pavasari. Savukārt, ja koki jau nozāģēti, galvenais būtu izvairīties no inficēto stumbru novietošanas veselu koku tuvumā. Koksni var izmantot, taču miza gan būtu jāsadedzina.

Kaite, iespējams, importēta

Arī Valsts meža dienests atzīst, ka pagaidām slimība vēl ir pārāk maz izpētīta, lai varētu sniegt kādus konkrētus ieteikumus tās apkarošanai, līdz ar to labākais būtu inficētos kokus likt mierā un turpināt to novērošanu. Savukārt nākamā gada sākumā - janvārī vai februārī - tiek plānots informatīvs pasākums, kurā Valsts augu aizsardzības dienests plašāk informēs par jaunatklāto ozolu slimību. Iestāde pašlaik sazinās ar kolēģiem Lielbritānijā, konsultējas ar viņu ekspertiem, kā rīkoties.

Kokkopis, arborists Jānis Vilks pieļauj, ka sērga Latvijā ir ievesta ar ozolu dižstādiem: «Tos mēdz ievest no Polijas, Vācijas. Un vai tad kāds pārbauda stādu veselību, sakņu kamolus?» Taču, iespējams, pastāv arī citi faktori, kas kokus padarījuši uzņēmīgākus pret slimībām. Klimata pārmaiņu dēļ Latvijas ziemas ir siltākas un mitrākas. Pirms pāris gadiem ozoli piedzīvoja maijvaboļu uzlidojumu. Tādu, ka Kurzemē vai visiem kokiem lapas tika noēstas pa tīro. Ozoli bija novājināti, un tad ieradās cita vabole - infekcijas pārnēsātāja. Šī gan ir tikai versija.

Maz ticams, ka līdz pavasarim tiks atrasts universāls paņēmiens, kā cīnīties pret ozolu pēkšņo nāvi. Koku kaites tiek pētītas gadiem ilgi, un arī tad risinājums ne vienmēr tiek atrasts. Mežs nav druva, ko nomiglot, koks nav labības vārpa. Slimie oši apdzīvotās vietās lielākoties tika izzāģēti, lai neuzkrīt cilvēkiem uz galvas. Vai arī ozoli kritīs no zāģa, pirms aiziet bojā no slimības, kļūs zināms pavasarī. Iespējams, vienīgā labā ziņa šajā stāstā, ka jauniem, līdz 10 gadu veciem kociņiem sērga pagaidām gājusi ar līkumu.