Viesturs Višinskis un Dainis Lēģeris bārmeņa ampluā ir uzkrājuši vairāk nekā 20 gadus ilgu darba rūdījumu. Abiem profesija ir sirds darbs, un viņi to raksturo kā ļoti piesātinātu un aizraujošu, taču vienlaikus piebilst – bez nelielas sūruma piegaršas arī šajā specialitātē neiztikt, jo būt mundrā formā 12 stundu ilgu darba dienu klientu mutuļojošā vidē ir izaicinoši.
Viņi vairāk nekā 20 gadus ir bijuši uzticīgi ne tikai vienai profesijai, bet arī darbavietai - viesnīcai un restorānam Aparjods, kas atrodas Siguldā. Šogad uzņēmums svin savu 25 gadu jubileju, un gan Viesturs, gan Dainis Aparjods komandai pievienojās pavisam drīz pēc restorāna atvēršanas. Viņi stāsta, ka pirmie darba gadi bijuši ļoti raibi, - tas bija pagājušā gadsimta 90. gadu sākums. Parādījās pirmie privātie restorāni. Cilvēkiem tas bija kaut kas jauns. Klienti plūduši straumēm - pie bāra pat bija vienlaikus piecas rindas. «Tolaik klienti, šķiet, atpūtās citādi. Visu jauno tvēra ar interesi, taču tagad cilvēki ir zinošāki, zina, ko viņi grib,» salīdzina Viesturs.
Karstais rudens
Daudzi ir kļuvuši par pastāvīgiem klientiem - ir ģimenes, kas Aparjodā palaikam viesojas jau trešajā paaudzē. «Nāca ģimenes ar bērniem, un tagad šie bērni jau ir izauguši un ciemojas pie mums ar savām atvasēm,» stāsta Dainis, piebilstot, ka ar ilggadējajiem klientiem ir izveidojusies draudzīga saikne. «Mēs pazīstam viņus, viņu mūs. Mēs zinām, ko viņi vēlas un parasti pasūta. Tā jau ir pavisam cita komunikācija,» spriež Viesturs. Aparjoda klientūru veido gan vietējie, gan arī ārvalstu tūristi - pārsvarā no citām Eiropas valstīm. Lai arī darba netrūkst ikdienā, tomēr viskarstākais darba cēliens ir rudenī, kad no malu malām cilvēki sabrauc raudzīt gleznaino Siguldas ainavu. Viesturs smejoties teic, ka neliela stresa deva jau ir pirms zeltītā rudens sākuma, jo skaidri zināms, ka pavisam drīz gaidāms milzīgs apmeklētāju pieplūdums, kas skaitāms tūkstošos. Tanī brīdī katram darbiniekam noderētu vismaz četras rokas.
Kā ģimene
Taujāti, kas viņus motivē tik ilgus gadus palikt lojāliem tikai vienai darbavietai, abi vienbalsīgi atbild, ka tā ir darba devēja attieksme pret strādājošajiem un ģimeniskuma izjūta kolektīvā. «Protams, saimniekam pieder pēdējais vārds, taču kopumā tās nav darba devēja un ņēmēja formālas attiecības, - mēs esam draugi, braucam kopā slēpot, makšķerēt. Visa komanda ir kā viena ģimene, un tas ir svarīgi. Nebrīnos, ka uzņēmumi, kur darbinieki ļoti bieži mainās, beidz pastāvēt. Uzņēmums bez ieinteresētiem, motivētiem darbiniekiem nevar strādāt,» ir pārliecināts Viesturs.
Lai arī pamatā viņi abi pilda bārmeņa un oficianta pienākumus, tomēr citreiz sanāk piepalīdzēt arī virtuvē.
Ar dzīves skolu
Viesturs uzskata, ka mūsdienās bārmeņa profesija ir piemērota cilvēkiem, kam ir jau uzkrāta dzīves skolas pieredze. «Jā, bāros, klubos, manuprāt, var strādāt arī jaunieši, bet darbs restorāna bārā būtu atbilstošs cilvēkiem, kas sasnieguši vismaz 35 gadus. Jaunajiem vēl nav tik daudzpusīga dzīves skatījuma, bet pie bāra klienti vēlas parunāt, izkratīt sirdi. Bārmenim savā ziņā jābūt arī labam psihologam,» akcentē Viesturs. Arī bez svešvalodu zināšanām neiztikt - krievu un angļu valoda ir vēlamais minimums. Ja cilvēks māk runāt vēl kādā citā svešā mēlē, jo labāk.
Viņus bārmeņa amatā piesaista viss darba process - darbs nav monotons, allaž ir jābūt kustībā, starp cilvēkiem. Taču, no otras puses, nemitīgas cilvēku čalas, informācijas gūzma arī nogurdina un pēc nedēļu ilgas darba dunas ir ilgas pēc miera, taču, kā saka Viesturs, svētdienā jau atkal gribas būt darbā, būt apritē.
Jaunības maksimālisms
Aparjods abiem ir jau otrā kopīgā darbavieta. Pirms tam viņi abi rosījās senāk tik iecienītajā restorānā Sēnīte. Viesturs tur strādāja par oficiantu, bet Dainis bija praksē un pilnveidoja pavāra iemaņas. Uz Sēnīti darba vajadzībās šad un tad devās arī Aparjoda saimnieki (tobrīd viņi bija trīs). Reiz Viesturam izteica piedāvājumu nākt strādāt pie viņiem. Viesturs piekrita. «Par šādu lēmumu gan daudzi bija pārsteigti, neslēpjot izbrīnu, kādēļ es darbu tik zināmajā Sēnītē apmainu pret Aparjodu, kas tobrīd bija praktiski nezināms restorāns un darbojās vien dažus mēnešus,» teic Viesturs. Arī šobrīd viņam skaidras atbildes nav, un viņš šo soli saista ar jaunības maksimālismu - pamēģināt ko jaunu, pierādīt sevi. Drīz vien arī Dainis nolēma kuplināt Aparjoda kolektīvu un darbu sāka kā pavārs atbilstoši iegūtajai izglītībai. Pēc dažiem mēnešiem pavisam negaidīti viņš no virtuves tika pārcelts aiz bāra letes. «Būsi bārmenis, un punkts,» neplānotās pārmaiņas komentē Viesturs. Iesākums bija īstas ugunskristības - lai gan, apgūstot pavāra arodu, skolā pamatzināšanas tika gūtas arī bārmeņa profesijā, tomēr pārāk daudz bija nezināmā, bet nekas neatlika - nācās mācīties un visu apgūt. «Darbs sākās ap pulksten 9 vai 10, bet beidzās aptuveni četros naktī un tā visu nedēļu, pēc tam nedēļu brīvs,» atminas Dainis. Abi atzīst, ka tagad diez vai varētu izturēt šādu skrējienu, bet tolaik - jaunībā - tas nešķita nekas neiespējams, arī ar sāpošām kājām kaut kā varēja sadzīvot un aprast. Šobrīd darbadienas rit rimtāk, arī darba stundas nav tik garas, taču arī tagad nav laika sēdēt rokas klēpī salikušiem.
