Lai patvēruma meklētājs Latvijā saņemtu bēgļa vai alternatīvo statusu, kas ļauj tam noteiktu laiku uzturēties valstī un strādāt, tam nav jāapliecina, ka patiešām vēlas iekļauties mūsu sabiedrībā. Saņemot statusu apliecinošus dokumentus, tas var doties uz jebkuru plašās Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču, gaidot lielāku patvēruma meklētāju pieplūdumu, Saeimas deputāti gatavojas šo situāciju mainīt.
«Patlaban diskusija par patvēruma meklētājiem aizvien biežāk pārtop par banalizētu galējību sadursmi. Kaut nelielai objektivitātei mums savām acīm jāredz patvēruma meklētāju ikdienas dzīve,» uzskata Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis.
Lai atbildīgās komisijas deputātiem būtu priekšstats, kā dzīvo patvēruma meklētāji un kādi ir viņu dzīves apstākļi, deputāti devās uz vienīgo valstī patvēruma meklētāju izmitināšanas centru Mucenieki. Īsā ekskursijā iepazīstoties ar patvēruma meklētāju sadzīves apstākļiem, deputāti arī tikās ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes direktori Mairu Rozi un Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Eviku Siliņu.
M. Roze neslēpa, ka patvēruma meklētāji neizrāda vēlmi apgūt latviešu valodu. Viņa pieļauj, ka daudz lielāka interese būtu tad, ja bēgļiem naudu, kas paredzēta kursu apmaksai, dotu pašiem, nevis uzreiz pārskaitītu kursu organizētājiem, taču šādu kārtību šobrīd neatļauj likums. Turklāt arī neesot pārliecības, ka patvēruma meklētāji kursiem pieteiktos nevis valodas apguvei, bet naudas dēļ.
Šim stāstam uzmanību pievērsa Ingmārs Līdaka, kas uzskata, ka katram patvēruma meklētājam latviešu valodu vajadzētu mācīties kaut vai piespiedu kārtā. Tas būtu lietderīgi kaut vai tāpēc, ka laikā, kamēr tiek izskatīts patvēruma meklētāja pieprasījums par bēgļa statusa piešķiršanu, paiet līdz pat deviņiem mēnešiem, kuros viņam nav tiesību strādāt. «Piemēram, bezdarbniekam, kas bez darba bijis astoņus mēnešus, ir ārkārtīgi grūti atkal sākt strādāt, bet ko darīt cilvēkam, kurš nemāk pat latviešu valodu, kā viņam iekļauties sabiedrībā?» retoriski jautā deputāts un piedāvā patvēruma meklētājiem latviešu valodu mācīties piespiedu kārtā. «Darba diena ir astoņas stundas, lai tad mācās šīs stundas valodu un vēl divas stundas apgūst mūsu kultūru,» saka I. Līdaka.
Šo domu atbalsta arī komisijas vadītājs I. Latkovskis. Pagaidām viņš nevarēja paskaidrot, kādā veidā tiktu veicināta patvēruma meklētāju vēlme apgūt latviešu valodu, taču viņam nav ne mazāko šaubu, ka, uzsākot uzņemt bēgļus no Eiropas Savienības dienvidvalstīm, šāda kārtība būs obligāti nepieciešama.
«Ja tu vēlies lūgt patvērumu Latvijai, bet nevēlies apgūt valsts valodu, tad te kaut kas nav kārtībā,» saka I. Latkovskis.
Šādas ieceres nepieciešamību attaisno arī tas, ka saskaņā ar plānoto patvēruma meklētāju uzņemšanas procedūru katram patvēruma meklētājam pirms uzņemšanas Latvijā tiks jautāts, vai viņš vēlas braukt uz Latviju. Ja atbilde būs apstiprinoša, tad mainīt savu lēmumu patvēruma meklētājs nevarēs, skaidro E. Siliņa.
Visticamāk, ka tādēļ tiks izstrādāti arī atbilstoši normatīvie akti, kas bēgļa vai alternatīvā statusa saņēmējiem liegs meklēt labākus sadzīves apstākļus ārpus viņus uzņēmušās dalībvalsts. Tas nozīmē, ka pēc iespējas ātrāka valodas apguve būs ne tikai pašu patvēruma meklētāju, bet arī valsts interesēs.
Turklāt M. Roze prognozē, ka no Latvijai uzņemamajiem 250 patvēruma meklētājiem nomācoši lielākajai daļai bēgļa vai alternatīvais statuss patiešām tiks piešķirts – «ņemot vērā, ka viņi patiešām šeit ieradīsies no valstīm, kur viņu dzīvībai draud briesmas».
Pārējiem bēgļiem uzspiest obligātu valodas apmācību viņa gan neieteiktu, jo no tiem, kas lūguši patvērumu, līdz šim tikai 14% to ieguvuši. Ieviešot obligāto valodas apguvi arī šiem cilvēkiem, valsts tikai lieki tērētu naudu.
Pašreiz statusa piešķiršanu gaidošos šādi ierobežojumi gan nesaistīs, un tie arī neslēpj, ka mēģinās darbu atrast Latvijā, taču, ja tas neizdosies, dosies to meklēt uz Vāciju vai Zviedriju.
