Latvija nobalsojusi pret Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes rezolūciju ģimenes institūta aizsardzībai. Eiropas Savienības valstu ieskatā tā ir pārāk vienpusēja – ģimeņu veidu esot vairāk nekā tikai viens tradicionālais – vīrs, sieva un viņu bērni.
Dokuments saturēja daudzas labas un būtiskas apņemšanās, piemēram, īpaši rūpēties par atraitnēm un bāreņiem, elastīgākus darba nosacījumus māmiņām ar zīdaiņiem. Veicināt taisnīgu pienākumu sadali ģimenē starp vīrieti un sievieti. Palielināt vecvecāku iesaistīšanos bērnu audzināšanā. Likumdošanas procesā vienmēr analizēt, kā topošais normatīvais akts ietekmēs ģimeni. Un tādā garā – sešas lapas smalkā drukā. Taču rezultātā par nobalsoja vien padomē pārstāvētās Austrumu valstis, kas arī bija rezolūcijas virzītājas, bet pret – Rietumi. Latvija šoreiz uzstājās visas Eiropas Savienības vārdā, un skaidrojumu noraidošajai pozīcijai nolasīja mūsu vēstnieks ANO Raimonds Jansons. Viņš īsumā paskaidroja, ka dažādās kultūrās eksistē dažādas ģimenes formas un pašlaik ģimenes institūts mainās visā pasaulē. Tātad Eiropas ieskatā rezolūcijai bija jārunā nevis par vienu ģimeni, bet daudziem ģimeņu veidiem. Šķirtām ģimenēm, tādām, kur bērnus audzina vecvecāki, neprecētiem un acīmredzot arī viendzimuma pāriem. Bet tas savukārt nav pieņemams Austrumiem.
Te gan jāpaskaidro, ka rezolūcijai atšķirībā no konvencijas nav saistošs raksturs. Tā ir valstu brīvprātīga apņemšanās kaut ko darīt vai kaut ko nedarīt. Taču būtiska ir dokumenta tālākā iespējamā aprite valstu iekšpolitikā. Pieminētās sabiedrības grupas – vai tie būtu vectētiņi vai lesbietes –, lobējot savas intereses, var iet pie savas valdības ar šo rezolūciju un paģērēt – tu esi apņēmusies mūs labāk aprūpēt. No šāda viedokļa raugoties, ANO deklarācija nav tikai aprakstīts papīra gabals.
Konkrētajā gadījumā gan jāņem vērā politiskais fons, proti, Eiropas Savienībai nāktos atbalstīt Krievijas līdzvirzītu ierosinājumu, un pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tas nebūtu populāri. Tā nu Krievija kopā ar Namībiju, Tunisiju, Ķīnu, Kataru, Saūda Arābiju un citām no cilvēktiesību viedokļa problemātiskām valstīm turpina uzstāties kā liels ģimeņu sargs, bet Rietumus apsaukā par morāli pagrimušiem. Kaut gan patiesībā rezolūcijas iniciatori tikpat labi centušies piesegt problēmas pašu valstīs. Latvijas Ārlietu ministrija izplatītajā skaidrojumā norāda: «Rezolūcija pārlieku akcentē nacionālo tradīciju nozīmi, taču izvairās sniegt risinājumu situācijām, kad tieši šo tradīciju vārdā ir noticis kāda ģimenes locekļa, piemēram, bērna, cilvēktiesību aizskārums.» Piemēram, nepilngadīgu meiteņu izprecināšana veciem večiem. Ministrija arī uzsver, ka rezolūcijā pilnvērtīgi netiek atspoguļots cilvēktiesību universāluma princips: «Cilvēktiesības ir piemērojamas ikvienam neatkarīgi no atšķirīgām kulturālajām, reliģiskajām, politiskajām vai sociālajām sistēmām un tradīcijām.»
Tomēr organizācijām, kas popularizē tradicionālo ģimenes modeli – vīrs, sieva, bērni –, Raimonda Jansona balsojums licis sajusties teju vai nodotām. Kaut arī ģimenes definīcijas rezolūcijā nav – saturiski tā atbilst Latvijas Satversmē ierakstītajam ģimenes formulējumam. Taču balsojumā Latvija ir pret, jo jārunā arī par citu veidu ģimenēm, piemēram, nepilnām ģimenēm. Asociācijas Ģimene pārstāve Elīna Kārkla uz to retoriski vaicā: «Vai tad ir jākļūst par nepilnu ģimeni, lai saņemtu valsts aizsardzību? Viņa arī atsaucas uz neoficiālu informāciju, ka uz atsevišķām valstīm pat ticis izdarīts nekorekts spiediens, lai tās neatbalstītu rezolūciju. Finālā pret bija: Igaunija, Francija, Portugāle, Vācija, Īrija, Latvija, Lielbritānija, Nīderlande, Albānija, Melnkalne, Japāna, Koreja, Dienvidāfrika un ASV. Ārlietu ministrija skaidro, ka šeit minētās Eiropas Savienības valstis ar savu viedokli pārstāvēja arī visas pārējās ES valstis, jo ne visas darbojas ANO Cilvēktiesību padomē. Taču viedoklis ticis saskaņots ar katru valsti.
